Dalies:

Dace Micāne Zālīte rod spēku Luda Bērziņa dzīves ziņā

Dace Micāne Zālīte rod spēku Luda Bērziņa dzīves ziņā
  • 04. Apr. 2020

Droši vien daudzi no lasītājiem klausās un skatās attālināti ziņas, filmas, operu uzvedums, visu ko piedāvā interneta pārraides, lai karantīnas laikā varam sev atrast temas, kas papildina mūsu dzīvi, neizejot no mājām. Piemēram, es skatos Vimeo vai Facebook kā Jaunā Rīgas teātŗa aktieris Gundars Āboliņš lasa Bokačo “Dekameronu”, vakarā klausoties aktieŗa balsi manī ienāk drošības sajūta, miers un tas, ka, šķiet, lasītie stāsti tiek sniegti tieši man. 

Dzīve ir neparasta ar stāstiem, ne tikai daiļliterātūra, bet patiesi dzīves stāsti spēj iespiesties atmiņā.

Mans stāsts būs par Ludi Bērziņu  (1870  1965) – Latvijas Universitātes profesoru (1935), folkloristu, dzejnieku un reliģisku dziesmu autoru, mācītāju.

Lasītākās ziņas valstī

1944. gada vasarā viņš ar ģimeni devās trimdas gaitās, dzīvoja un strādāja ASV. 

Grāmatā “Ievads latviešu tautas dzejā”, kuŗu izdeva 1940. gadā Rīgā, rakstīts: “Tauta, kas dzīvo dabā, no savas apkārtnes vēršas arī kosmiskā plašumā, piegriezdamās debesu spīdekļiem.

Latviešu tautas dziesmā jo mainīgai zemes dzīvei par nemainīgu mērauklu ir nolikts nemainīgo debess spīdekļu mūžs”. Luda Bērziņa mūžs savā ziņā ir kā spīdeklis, piemērs cilvēka gara spēkam, kā jebkuŗā situācijā atrast veidu darboties, kalpot cilvēkiem. 

Ja atšķiŗam luterāņu “Dziesmu grāmatas” 173. lapaspusi, tiem ir Luda Bērziņa teksts korālim “Tuvums un tālums”:

Tuvums un tālums, vakari rīti,

Rasotas lejas, kalni miglā tīti,

Auglīgas druvas, klintis kailām sienām,

Viss pieder Vienam.

Karantīnas laikā mums vārdi “Tuvums un tālums” skan ar jaunu nozīmi. Attālināti tiek veikti darbi, mācības, saziņa ar darba kollēģiem, draugiem. Bet tuvums garīgā dimensijā mums ir drošs tilts, kur satiekamies,  stiprinot viens otru DVĒSELISKI!

Var stiprināt ar vārdu. Šajās dienās mēs viens otru stiprinām ar vārdu – vēlot veselību!

Mani uzrunāja Latvijas prezidenta Egila Levita teiktais, ka latviešu tautai ir pašdisciplīna, ir iekšējā prasme mobilizēties, ir dzīves gudrība, ir atbildība pret sabiedrību.

Lūk, leģendārs stāsts ir par to, kā Ludis Bērziņš Denverā (ASV) ir iebraucis īpašā veidā – atbraucis ar mašīnu un mašīna bija piekrauta ar Bībelēm. Tādas ir atmiņas denveriešiem. Un viņš teicis – tagad dibināsim draudzi! 

Visupirms 2010. gadā ciemojos Denverā kultūras dienās, kur lasīju lekciju par latviešu folkloru. Baznīcā ieraugot brīnišķīgas vitrāžas, kuŗās saliedēti kopā latviešu raksti un kristīgā simbolika, biju pārsteigta par zīmju harmoniju. Šajā baznīcā, kā vēlāk uzzināju, draudzes mācītājs bija Ludis Bērziņš, kuŗš veidoja ne tikai Denveras tautiešu intelektuālo un garīgo dzīvi, bet bija nopietna un akadēmiska balss trimdas garīgajā, intelektuālajā dzīvē, viņa publikācijas veidoja un nostiprināja aizceļojušajos latviešos jaunajā dzīvē pārmantojamās vērtības, kas ir jāsaglabā svešajā zemē – valoda, tautas tradicijas, izglītība, tai skaitā arī latviskā izglītība, možs gars un ticība Dievam. 

Denveras māksliniece Ingrīda Levenšteina, kas veidoja vitrāžas baznīcas logiem, vienu loga vitrāžu “Jauna sveša zeme” veltīja draudzes mācītājam Ludim Bērziņam. Vitrāžas dziļumā redzam sniegotus kalnus, bet tuvplānā ir rokas, kas sniedz augļus. Malas rotā latviešu Dieva zīme. Luda Bērziņa pasaules uzskats, saliedējot divas uzskatu sistēmas, senlatviešu, senču mantojumu un kristīgo. 

Otra iespēja man bija 2015. gadā tikties ar viņa mazdēlu Ortopēdijas profesoru Kristapu Keggi, Konektikutas pavalstī Jeilas universitātē, ieskatīties grāmatās, kuŗas profesors man laipni deva skatīt – “Zvaigžņu sega” un dzejas krājums “Mūža stīga” un citas, laipni uzņēma un atvēlēja savu dārgo laiku sarunai par vectēvu. Iepazīstoties ar atmiņu stāstījumiem, rodas secinājums, ka Ludis Bērziņš līdz pat sirmam vecumam ir bijis aktīvs latviešu sabiedriskajā un kristīgajā dzīvē, Letonijas korporācijas dzīvē Vācijā un ASV. Daudz Ludis Bērziņš tika aicināts lasīt sprediķus trimdas latviešu draudzēs, kur viņš mēroja tālus ceļus ar lidmašīnu un garīgi stiprināja svešumā klīdušo tautu ar Dieva vārdu. Ja jaunībā Ludis Bērziņš ar basām kājām apstaigāja Kurzemi un vāca tautasdziesmas, tad sirmā mūža vēl 95 gados ar lidmašīnu devās pie latviešu draudzēm lasīt sprediķus. Jāpiezīmē, ka tieši Fricis Brīvzemnieks bija tas, kuŗš jaunībā Ludim Bērziņam ieteica izvēlēties teologa profesiju, ka tā ir vissvētīgākā tautai.

Savā veltījumā mazdēlam Kristapam Keggi vectēvs Ludis Bērziņš ierakstīja vārdus: “Saprast, ka tikai caur grūtībām vīrs par vīru var rūdināties”.

Autore: Dace Micāne Zālīte

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti