Dalies:

Cilvēks un čeka 360° leņķī

Cilvēks un čeka 360° leņķī
Jānis Deinants
  • 20. Apr. 2019

Režisora Alvja Hermaņa izrāde “Vēstures izpētes komisija” Jaunajā Rīgas teātrī publiskajā telpā neilgi pirms tās pirmizrādes tika pieteikta kā sensacionāls notikums, kas parādīs citu vēsturisku skatījumu uz bēdīgi slavenajiem čekas maisiem un to varoņiem.

Iespējams, lielākā daļa ieintriģēto pilsoņu domāja, ka tas būs cits skatījums – kaut kas noslēpts un konspiratīvs –, nekā bija ierasts pēdējo dažu gadu laikā dzirdēt publiskajā telpā VDK izpētes komisijas veikto pētījumu kontekstā. Atšķirīgāks skatījums nekā mēs paši neilgi pirms 2018. gada Ziemassvētkiem ieraudzījām virtuāli publiskotajos bezkaislīgajos “čekas maisos”.

Manāms aizdomīgums valdīja profesionālo vēsturnieku akadēmiskajās aprindās, bailēs, ka JRT piedāvās publikai populārzinātnisku un banalizētu skatījumu uz Latvijas vēsturē nopietnām lietām. Dažu labu “maisos” minēto komentāros un attieksmē bija jaušams maskēts atvieglojums un zināma cerība, ka varbūt kaut ko varēs mainīt un pagriezt laika ritējumu un vēstures vērtējumu citā virzienā.

Lasītākās ziņas valstī

VDK izpētes komisijas locekļi uztraucās par savu reputāciju, ieguldīto darbu un labo slavu. Katrs, kas pirms Ziemassvētkiem meklēja un atrada vai gluži otrādi pazaudēja “čekas maisos” radus, draugus, ienaidniekus, kaimiņus un kolēģus, steidza pirkt biļetes, lai savu čekas izpētes stāstu saskaņotu ar Hermaņa versiju un pārliecinātos par savu pareizību.

Tie, kas cieta no VDK, gluži tāpat kā paši bijušie čekisti, publiskajās diskusijās un virtuālajos burbuļos šoreiz palika otrajā plānā.

Savā ziņā ne bez aizkaitinājuma, ko radīja gan pati tēma, gan ažiotāža ap to, toties ar lielu ieinteresētību arī es devos uz teātri. Mierināju sevi ar domu, ka jebkurā brīdī varēšu atstāt zāli, kaut gan neatcerējos, ka kādreiz to būtu darījusi, arī tādos brīžos, kad teātrī netur nedz nervi, nedz acis.

Vēsturisko notikumu skatuviskās interpretācijas katru profesionālu vēsturnieku var iedzīt niknumā ļoti ātri, jo mēs taču par vēsturi zinām daudz vairāk un labāk nekā literāti, režisori un skatītāju pulks.

Liels bija mans pārsteigums un gandarījums, kad atklāju, ka Hermanis & Co neseko nevienai jau iepriekš piedāvātajai ceļa norādei, ko šajā nelaimīgajā un traģiskajā stāstā ir jau paspējušas izlikt ierautās puses un viņu pētnieki vai sensāciju gaidošie skatītāji. Arī paša pieteiktā sensācija ir vien skatuvisks aizkars uz kaut ko dziļu, trauslu un cilvēcīgu. Uz cilvēku un viņa stāstu, ko oficiālajā vēsturē vēl nav pagūts izpētīt.

Tas ir stāsts par mums – cilvēkiem (ne tikai latviešiem) –, mūsu čekas mīlestību un naidu, piedošanu un aizvainojumu. Izrāde ir kā gaismas bumba, kas, griežoties riņķī 360° leņķī, izgaismo un parāda pilnā krāšņumā visas zemiskākās un cēlākās cilvēka rakstura īpašības bez novilktām sarkanām līnijām.

Hermanis & Co nav pakļāvušies masu spiedienam un zīmējuši melnbaltu un seklu stāstu par sliktajiem un labajiem zēniem un meitenēm, kas nereti post-totalitārās un autoritārās sabiedrībās vēstures rakstīšanas un neseno notikumu interpretācijas laukā mēdz eksistēt. Melnbalta vēsture pēc būtības ir vienkārša, statiska un lineāra, tā nespēj mūsos kaut ko mainīt un nedod iespēju nokārtot rēķinus ar savu vēsturi.

Tā ir gluži kā nobīdīta veca kvasa muca izrādē un pie reizes arī mūsu dzīves tālākajā stūrī, kurā iekšā pūst mironis, kuru neviens negrib apglabāt, lai turpinātos dzīve, kas ir brīva no sāpīgiem pagātnes rēgiem.

Izrāde, paldies Dievam, nav oficiālās vēstures interpretācija, bet gan psihoanalīzes seanss, kurā, pārcērtot atmiņas ledaino aisbergu, režisoram un aktieriem ir izdevies izlaist ārā čekas laikus piedzīvojušo cilvēku (gan čekistu, gan stukaču un cietušo) un vēstures pētnieku zemapziņā paslēptās traumas.

Šī izrāde ir morāli un emocionāli nobriedušas sabiedrības trauslā zīme, kuru vēstures rēgi vairs tik ļoti nebaida un nešokē.

 

Autors: Inese Runce

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti