Dalies:

Cerības un rūgtums - latviešu pirmie soļi trimdā

Cerības un rūgtums - latviešu pirmie soļi trimdā
  • 16. Mar. 2019

"Sarkanā meža" galvenie varoņi Velta un Vitolds seriāla pirmo sēriju uzsāk Lielbritānijā pāris gadus pēc izceļošanas no ‘’dīpīšu’’ nometnēm (par ‘’dīpīšiem’’ un pārvietoto personu nometnēm vairāk lasiet šeit). Laiks nometnēs tika vadīts cerībās rast jaunu dzīvi kādā no rietumvalstīm. Bet, uzņemti izceļošanas galamērķos, latviešu trimdinieki saskārās ar virkni jaunu problēmu un dažādiem izaicinājumiem, vēsta portāls lsm.lv.

Īsumā

  • Zviedrijā pārvietoto personu nometnes pastāvēja vien neilgu laiku, valdībai panākot ātru bēgļu iesaisti darba tirgū.
  • Kara izpostītajā Vācijā ''dīpīšu'' integrācija sabiedrībā nebija iespējama, un arī latviešu trimdinieki daudz labprātāk vēlējās doties uz ASV, Lielbritāniju, Kanādu un Austrāliju.
  • 1946. gada otrajā pusē Lielbritānija uzsāka pirmās programmas baltiešu ''dīpīšu'' uzņemšanai, drīzumā savas durvis atverot arī Kanādas un Austrālijas valdībām. 1948. gadā arī ASV prezidents paraksta likumprojektu par pārvietoto personu uzņemšanu.
  • Pirmie gadi pēc izceļošanas izvērtās par pārbaudījumu lielākajai daļai trimdinieku, kuri bija spiesti strādāt neierasti smagu darbu. Lielas grūtības sagādā iedzīvošanās jaunajos apstākļos un it īpaši saskarsme ar vietējiem, kas nāk no atšķirīgiem sabiedrības slāņiem.

Pie darba bez vilcināšanās

Zviedrijā pārvieto personu nometnes pastāvēja visīsāko laika posmu. Jau pāris mēnešus pēc kara beigām lielākā daļa nometņu bija slēgtas, nometņu sistēmu saglabājot vien par militārpersonām uzskatīto bēgļu aizturēšanai. Šāda notikumu attīstība bija loģiska. Zviedrija bija viena no retajām Eiropas valstīm, kura netika ierauta karā. Tāpat bēgļu skaits bija samērā neliels un no tiem lielākā daļa – somi un dāņi – pie pirmās iespējas atgriezās savās dzimtenēs.

Par bēgļiem ilgtermiņā bija uzskatāmi vien baltieši - aptuveni 26 000 igauņu, 5000 latviešu un 500 lietuviešu.

Pēra Albina Hānsona vadītās valdības mērķis bija pēc iespējas ātrāk integrēt bēgļus vietējā darba tirgū. 1945. gada sākumā, vēl turpinoties karam un neapsīkstot bēgļu straumēm, vien 40% no kopējā baltiešu bēgļu skaita dzīvoja pārvietoto personu nometnēs. Pārējiem bija izdevies atrast darbu un uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Lasītākās ziņas

Lai gan Zviedrijas valdības politika bija motivēt bēgļus strādāt, attiecībā uz darba iespējām pastāvēja daudz ierobežojumu. Bēgļiem bija aizliegts apmesties trīs lielākajās Zviedrijas pilsētās – Stokholmā, Malmē un Gēteborgā. Tāpat valdība stingri regulēja nodarbinātības iespējas. Bēgļiem pieejami bija zemāka līmeņa, pārsvarā fiziski smagi darbi - kā rūpnīcu strādniekiem, laukstrādniekiem, mežcirtējiem un mājkalpotājiem. Tiem, kas iepriekš Latvijā bija strādājuši intelektuālu darbu, jaunie darba pienākumi šķita īpaši smagi.

Latvieši - zviedru politikas ķīlnieki

Tomēr visnepanesamākā bija lielas daļas zviedru attieksme pret bēgļiem. Vēsturiski Zviedrija bija viena no Eiropas homogēnākajām valstīm. Zviedrijā dzīvojošie dāņi un norvēģi kultūras un valodas ziņa bija praktiski neizšķirami no zviedriem. Arī somi – kā viesstrādnieki patstāvīgi lielākā migrantu grupa Zviedrijā -, labi mācēja zviedru valodu un kulturālās atšķirības bija nelielas. Ievērojamākā etniskā minoritāte - sāmi -, apdzīvoja attālākos Zviedrijas ziemeļu reģionus, un vidusmēra zviedra izpratne par saviem līdzpilsoņiem bija ļoti vāja, pārsvarā balstīta nievājošos, rasistiskos stereotipos.  

Tāpēc bēgļus no Baltijas valstīm vairums zviedru vismaz sākotnēji uzlūkoja ar aizdomām vai pat neslēptu naidu.

Zviedri nebija pieraduši redzēt savā valstī cilvēkus, kas nemāk vietējo valodu. Tāpat vienkāršie zviedru strādnieki baidījās, ka baltieši ir ieradušies atņemt viņiem darbu. Viņi attiecās uzņemt bēgļus darba kolektīvos un rīkoja protestus. Savstarpēju sapratni neveicināja arī tas, ka daudzi no bēgļiem nāca no vidusšķiras. Izglītības un interešu atšķirība bija pārāk liela.

Kopējo atmosfēru vēl vairāk nokaitēja politiskais fons. Lielākie protestētāji bija arī valstī valdošās Zviedrijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas atbalsta bāze. Strādnieki, būdami kreisi noskaņoti, nespēja saprast, kāpēc lai kāds, ja vien darīšana nav ar pārliecinātiem fašistiem, bēgtu no padomju ‘’paradīzes’’. Lai gan vadošie zviedru sociāldemokrāti pietiekami labi saprata trimdinieku patiesos bēgšanas iemesls, sabiedrības neapmierinātība pirmajos gados radīja patstāvīgas bailes par masveida izdošanas iespēju. Bažas vēl vairāk pastiprināja PSRS spiediens uz Zviedriju. Un ar abiem faktoriem ir tieši saistīta bēdīgi slavenā kopumā 146 baltiešu karavīru (pārsvarā latviešu) izdošana PSRS 1946. gada janvārī.

Simpātiskāk noskaņota pret baltiešiem bija zviedru vidusšķira, un liberālajos un konservatīvajos preses izdevumos attieksme pret bēgļiem bija pozitīvāka. Bet attiecībās ar Zviedrijas vadošo partiju lielu lomu spēlēja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedri. Starp bēgļiem bija vairāki vadoši latviešu sociāldemokrāti, kuri izmantoja pirms kara izveidotas saites, lai aizstāvētu savas un citu latviešu intereses. Ar gadiem pretestība zviedru sabiedrībā mazinājās, sākotnējie ierobežojumi tika viens pēc otra atcelti, un pakāpeniski latviešiem izdevās jaunajos apstākļos iedzīvoties.

Baltijas graciozie gulbji

Ja Zviedrijā nometņu dzīve bija īsa, tad Vācijā pēdējo pārvietoto personu nometni slēdza vien 1957. gadā. Atšķirībā no Zviedrijas Vācijā pēc kara nebija savas valdības – tā bija sadalīta četrās  okupācijas zonās starp ASV, Lielbritāniju, Franciju un PSRS -, bet aprūpējamu pārvietoto personu skaits mērāms miljonos. Tāpēc vairāk nekā 100 000 latviešu Rietumu sabiedroto kontrolētajās okupācijas zonās bija spiesti gadiem ilgi mitināties pārvietotu personu nometnēs.

Dzīves apstākļi nometnēs, salīdzinot ar kopējo situāciju Vācijā, bija samērā labi. Bet ārpus nometnēm pavērās šausmīga postaža. Gandrīz visas Vācijas lielās pilsētas bija pārvērtušās drupu kaudzēs, un vācieši pirmajos pēc kara gados cieta badu. 1945. gada izskaņā pat vislielākajam optimistam šķistu neticami, ka, tik smagi izpostīta, Vācija jebkad spēs atgūties. Tobrīd vien retais no ''dīpīšiem'' apsvēra iespēju savu nākotni saistīt ar dzīvi Vācijā. Tā vietā cerības tika liktas uz izceļošanu. Vēlams uz ASV, bet, ja ne, rad uz Lielbritāniju, Kanādu vai Austrāliju. Sākot ar 1946. gada otro pusi, šādas iespējas arī pavērās. ''Dīpīšiem'' pirmā durvis atvēra Lielbritānija, pavisam drīz Austrālija un Kanāda, bet, sākot ar 1948. gadu, arī ASV.

Entuziasms izbraucēju vidū bija liels, tāpat kā vēlme parādīt sevi no labākās puses. Kad 1946. gada 19. oktobrī Lielbritānijas ostas pilsētā Tilberi ieradās pirmās ‘’Baltijas gulbēnu’’ programmas (programma paredzēja nodarbināt baltiešu sievietes kā medmāsas Lielbritānijas slimnīcās) ietvaros uzņemtās sievietes, sanākušie žurnālisti bija pārsteigti.

Noplukušu un izmisušu bēgļu vietā no kuģa izkāpa 96 sabiedrības dāmas, ģērbtas gaumīgos mēteļos vai pat kažokos, galvas piesegtas ar modīgām cepurēm. Latviešu (un igauņu) ''dīpīši'' pārsvarā nāca no vidusšķiras. Labas manieres un atbilstošs ģērbšanās stils šķita pašsaprotams. Britu žurnālisti varēja sajūsmināti rakstīt, ka ‘’Baltijas graciozie gulbji ir ieradušies dziedēt slimo Lielbritāniju’’. Līdzīgi simpātisku preses atspoguļojumu latvieši guva arī Austrālijā, Kanādā un ASV. Tāpēc nav brīnums, ka svinīgām foto sesijām kopā ar ASV prezidentu Hariju Trūmenu kā 100 000 un 200 000 uzņemto pārvietoto personu prezidenta padomnieki izvēlējās tieši latviešu sievietes. 

Tomēr preses glaimi nespēja glābt no bieži skarbās realitātes, kāda sagaidīja trimdiniekus jaunajās mītnes vietās. Jau pirmajā izbraukšanas akcijā Lielbritānijā daļai no latviešu ‘’gulbēniem’’ nācās vilties jaunajos apstākļos. Bieži slimnīcas atradās nomaļos Lielbritānijas nostūros. Izolāciju vēl vairāk pastiprināja vietējo līdzstrādnieču izglītības līmenis. Pārsvarā labi izglītotajām latvietēm vienkārši nebija nekā kopīga ar savām kolēģēm. Ja slimnīcā latvietes bija ieradušās kā grupa, tad sociālā barjera nebija tik smaga. Bet bez tautiešu atbalsta vientulība varēja kļūt nomācoša. Vēl sliktāk klājās sievietēm, kuras uzņēma darbam tekstila fabrikās. Darbs pie mašīnām paredzēja roku veiklību, atkārtojot monotonas darbības, kas intelektuālai dzīvei audzinātām jaunām sievietēm bieži bija smags pārbaudījums.

Uz vīriešiem atbildīgie ierēdņi raudzījās kā uz muskuļu spēku, un gandrīz vienmēr nonākšana jaunajā mītnes valstī nozīmēja smagu fizisku darbu. Jaunākiem vīriešiem fizisks darbs pats par sevi nebija lielākā problēma. Lielākā daļa no viņiem bija dienējuši leģionā vai bija uz Vāciju aizvesti kā piespiedu strādnieki. Tātad fiziskas grūtības viņiem nebija nekas jauns. Problēmas vairāk saistījās ar vēlmi piepildīt augstākas ambīcijas. Daudzi pirms tam Latvijā bija cerējuši iegūt akadēmisku izglītību un izveidot veiksmīgu profesionālo karjeru, kas nestu pārtikušu dzīvi. Bet tagad, jaunajos apstākļos, cerības piepildīt sapni šķita mazas. Vēl skarbāk klājās tiem, kas Latvijā jau bija paspējuši gūt sasniegumus karjerā. Tagad viņi bija zaudējuši visu un jaunie apstākļi bija nevis tikai šķērslis ceļā uz sapni, bet gan liels solis atpakaļ.

Rezultātā vismaz daļa vīriešu turpināja slāpēt savas bēdas alkoholā vai pat beigt savu dzīvi pašnāvībā.

No vietējo iedzīvotāju puses klaji naidīga attieksme bija tikai Lielbritānijā. Tur pirmajos pēckara gados plaša sabiedrības daļa, it īpaši strādniecība, latviešu iebraucējus uzskatīja par nacistiem. Turpretī Austrālijā, Kanādā un ASV, kur kara notikumi bija tāli, latviešus ar ienaidniekiem saistīja vien retais. Bet arī šeit parādījās jaunas grūtības. It sevišķi Kanādā un Austrālijā, kur ieceļošanas politika paredzēja veicināt nomaļāku reģionu apdzīvošanu. Kanādas un Austrālijas provinces pilsētas kultūras ziņā tālu atpalika no Rīgas, Liepājas, Daugavpils vai Jelgavas. Kā atcerējās kāds no izbraucējiem, tur valdīja ‘’nepanesama aprobežotība [..] dīvainas vērtības un pat vulgaritāte [..] arhitektūra bija banāla, bet literatūra un mūzika pieejama vien šaurai elitei’’.

Vietējie iedzīvotāji turpretī nekautrējās izmantot latviešu grūto stāvokli. Darba devēji vēl ilgi turpināja maksāt nevienlīdzīgas algas, bet namu īpašnieki uzstādīt nesamērīgas prasības īrniekiem. Tāpat, it īpaši starp nabadzīgākajiem, netrūka tādu, kas labprāt izbaudīja iespēju paņirgāties par iepriekš labāk situētajiem atbraucējiem. Apgrieztās varas attiecības deva nebijušu iespēju izrādīt pārākumu pār universitāti beigušajiem līdzstrādniekiem.

Latviskuma nostiprināšana

Sociālā izolācija, kuru latvieši piedzīvoja jaunajās mītnes valstīs, veicināja latviskās identitātes nostiprināšanos. Spēcīgu komunālo saišu veidošana ar tautiešiem bija veids, kā latviešiem izdevās pārvarēt pirmos, pašus grūtākos trimdas gadus. It visur latvieši dibināja savas biedrības, nodevās kopīgām dziesmām koros un pulcējās draudžu sanākšanās. Jaunu enerģijas pieplūdumu ieguva arī studentu korporācijas, kurās jau drīzumā sāka uzņemt jaunus biedrus, parādot, ka izraušanās no sākotnēji noteiktā ceļa un pievēršanās studijām ir iespējama. Turpmākajos gados daudziem no trimdiniekiem izdevās gūt veiksmīgu karjeru, radot vēlāk atmodas laiku Latvijā izplatīto stereotipu, ka ik viens Rietumu latvietis ir bagāts.

Sākotnējās grūtības bija vēl vairāk bija nostiprinājušas sapni par apsolīto zemi, kura kādreiz tiks atbrīvota no padomju okupācijas. Trimdas latvieši kļuva par izteikti atšķirīgu grupu, kas uzturēja plašu kontaktu tīklu, kas vijās caur Kanādu, ASV, Austrāliju un Rietumeiropu. Rezultātā latviešu trimdas aktīvisti raudzījās uz sevi kā uz daļu no globālas kustības, kuras mērķis ir cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Foto: LNA Latvijas Valsts arhīvs.Latviešu bēgļi gatavojas izbraukšanai no pārvietoto personu nometnes ''Tērvete'', lai dotos pretī jaunai dzīvei Lielbritānijā (1947. gads).

Autors: Kārlis Sils, lsm.lv autors un vēsturnieks

Avots: portāls lsm.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti