Dalies:

Būt latvietim – tas ir kas īpašs - Saruna ar Ligitu Kovtunu

Būt latvietim – tas ir kas īpašs - Saruna ar Ligitu Kovtunu
  • 27. Jan. 2020

Intervija ar šādu nosaukumu tika publicēta laikraksta “Latvijas Avīze” 15. janvāra numurā. Piedāvājam tās fragmentus, bet interviju pilnībā lasiet mājaslapās www.brivalatvija.lv un www.laiks.us un šeit

Juris Lorencs: Agrāk mēs bie­ ži teicām – trimdas latvieši, un dažkārt šo vārdu lietojam jo­projām. Bet kas viņi ir šodien? Emigranti? Aizbraucēji, palicē­ji, ekonomiskie bēgļi, labākas dzīves un darba meklētāji?

Lasītākās ziņas valstī

Jums ir taisnība, trimda ir beigusies. Ja gribat kādu Ame­rikas latvieti nokaitināt, tad no­sauciet par klaida latvieti. Viņiem šis vārds parasti asociējas ar vārdu “klaidonis”. Pavisam nesen avīzē izraisījās diskusija par svešvārdiem. Mēs gan cenšamies no tiem izvairīties. Piemēram – kāpēc lietot vārdu “atmosfēra”, ja latviešiem ir brīnišķīgs vārds “gaisotne”. Un, lūk – kāds kungs bija dikti noraizējies, pat nikns par vārdu “diaspora”. Tas, lūk, saistoties ar žīdu tautas klejoju­miem un dzīvi izkaisījumā. Vi­ņam atbildēja mūsu pastāvīgā autore Lelde Gilmane no Ame­rikas – pēc ilgākām pārdomām, izejot cauri saviem garīgajiem piedzīvojumiem, viņa nonākusi pie atziņas: “Draugi, paklau, vai tad mēs vienkārši nevarētu teikt – latvieši ārzemēs.” (..)

Nesen biju Amerikā un vēro­ju latviešu svētdienas skoliņu priekšnesumus. Skan latviešu va­loda, bērni kā eņģelīši, to starpā arī daži “krāsaini”. Par valodu runājot – viss atkarīgs no tā, kādā valodā runā ģimenē. Dzirdēts, ka daži “jaunie” latvieši Zviedrijā, Anglijā vai Vācijā mājās savā starpā un jo īpaši ar bērniem sarunājoties mītnes zemes valodā. Ar domu, lai bērns ātrāk iekļautos vietējā vidē. Diemžēl vecāki parasti runā nepareizā, lauzītā un nabadzīgā svešvalodā. Patiesībā tieši bērns ir tas, kurš skolā valodu apgūs ātrāk, labāk un varēs pamācīt savus vecākus. Vēl kāda problēma – šie vecāki atņem Latvijas vecmāmiņām mazbērnus, viņi nespēj sarunāties savā starpā. Zūd piederības saite ar ģimeni, ar dzimtu un Latviju. Zaudētāji ir visi, un visvairāk jau bērni. Manuprāt, tas ir provinciālisms, mazvērtības komplekss, arī neizpratne. Ne Amerikā, ne Eiropā neesmu dzirdējusi, ka latviešu valodas lietošana mājās būtu kavējusi bērna intelektuālo attīstību. Tieši otrādi – ja cilvēks zina papildu valodu, viņš vieglāk iemācās katru nākamo, valodu kamolītis sāk ritēt pats no sevis. Tā ir sena patiesība, ko pierādījuši lingvisti un psichologi.

1991. gada rudenī es atrados Vācijā, Minsterē, kur tolaik vēl darbojās Latviešu ģimnazija. Viens no trimdas centriem. Tas bija laiks, kad Latvija atguva pilnīgu neatkarību, Rīgā viena pēc otras atvērās ārvalstu vēst- niecības. Bet es redzēju apjukumu, kas valdīja dažu trimdas tautiešu galvā. Tie, kuŗi vēl vasarā pie alus kausa lepni klaigāja – kaut kājām iesim, bet brīvā Latvijā, tagad kļuva arvien klusāki...

Manā pieredzē ir līdzīgi stāsti. Arī es tālās zemēs esmu jautājusi dažam labam patriotiski noskaņotam tautietim, kāpēc viņš nebrauc mājās. Un ļoti bieži dzirdu atrunas – tad jau jābrauc kopā ar manu ārstu. Citam bērni ie- dzīvojušies, cilvēks nevēlas šķirties no ģimenes, un to var saprast. Latviešu sabiedrība ārzemēs ir raibi rūtaina. Dažas lietas mani dažkārt gluži personīgi aizskar. Kad viens otrs latvietis no vidējās paaudzes visgudri saka – mēs gan cerējām, ka jums tur viss ies ātrāk –, es personīgi jūtos aizskarta. Bet to laikam tā īsti sapratīs tikai Latvijā dzimis un mūžu nodzīvojis cilvēks. Jo sava valsts mums bija jāatjauno no nulles, no visniecīgākā sīkuma. Jāraksta likumi, jāskolo ierēdņi, jāveido iestādes. Kā tu no malas uzdrošinies mums pārmest! Mēs būsim tie, kuri te strādās, maksās nodokļus, veidos Latviju labāku, bet citi gaidīs un atbrauks pie apklāta galda? Tad piedalies un palīdzi!

Ir vēl viena ārzemju latviešu grupa, parasti jau ļoti cienījamos gados, kuŗi savos sapņos bija uzzīmējuši ideālo Latviju. “Pirmo ulmaņlaiku” Latviju, kurā aizvadīta bērnība un jaunība. Pēc neatkarības atgūšanas viņi sāka braukt uz dzimteni. Un ļoti bieži sekoja reakcija – o, nē, tā vairs nav mana Latvija! Sabraukuši krievi, viss mainījies! Bet ir vesels pulks gados jaunu cilvēku, kuŗi sāka pārcelties uz Latviju jau 20. gs. 90. gadu sākumā. Atlidoja kā pirmās bezdelīgas, iekārtojās un palika. Latvijā viņi atrada gan dzimteni, gan jaunu iespēju zemi. Kad es intervijā reiz jautāju Berga bazāra īpašniekam Justam Karlsonam – vai tu pats tici Latvijas nākotnei, atbilde bija – vai tad citādi es savus dēlus būtu pierunājis pārcelties uz šejieni? Tādu piemēru ir daudz, katrā ziņā vairāk, nekā mēs domājam.

Vēl kāda interesanta parādība, kas vērojama pēdējā laikā, – aizvien biežāk parādās latvieši, par kuŗiem saka – “born again latvian”, no jauna piedzimis latvietis. Cilvēki, kuŗi sajutuši savas saknes, piedzīvojuši, kā viņi paši dažkārt saka, “vēlīno atmodu”, latviskuma atdzimšanu. Viņus esmu satikusi visā pasaulē. Vienā brīdī galvā notiek “klikšķis”, un cilvēks sev saka – paklau, es taču esmu latvietis! Tas var notikt 20, 40, pat 80 gados, bet notiek. At- nāk apziņa, ka būt latvietim ir kaut kas īpašs. Šāda atdzimšana vēlreiz liecina par to, ka Latvija un latviskums var kalpot par garīgu un fizisku pievilkšanas punktu, spēka avotu un pamatu dzīvei.

Autors: Juris Lorencs

Publicets sadarbībā ar laikrakstiem " Brīvā Latvija" un "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti