Dalies:

Bulgārija atgādina patiesību

Bulgārija atgādina patiesību
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 15. Sep. 2019

Vācu-padomju kaŗa gaitā Staļina kaŗaspēks, šķērsojot Donavu, 1944. gada 9. septembrī ienāca Bulgārijā. Sakarā ar šīs dienas 75. gadskārtu “Krievijas kultūras centrs” Sofijā nāca klajā ar paziņojumu, ka 9. septembrī šajā centrā tiks atklāta izstāde “75 gadi kopš Austrumeiropas atbrīvošanas no nacisma”.

Šai sakarā Bulgārijas Ārlietu ministrija savukārt nāca klajā ar paziņojumu, kuŗā teikts: “Nenoliedzot PSRS ieguldījumu nacisma sakāvē Eiropā, mums nav jāignorē tas, ka padomju armijas vairogi atnesa Centrālās un Austrumeiropas tautām pusgadsimtu ilgas represijas, pilsoniskās apziņas nožņaugšanu, deformētu ekonomikas attīstību un atrautību no procesu dinamikas attīstītajās Eiropas valstīs.”

Atgādinot to, kas sekoja šai “atbrīvošanai”, Bulgārijas Ārlietu ministrija uzsver, ka tai nav nekāda sakara ar šo pasākumu. Ministrija iesaka Krievijas vēstniecībai neatbalstīt apšaubāmo “atbrīvošanas” tezi, kuŗa ir izdevīga tikai zināmām Bulgārijas polītiskajām aprindām, “un tas nozīmē iejaukšanos iekšpolītiskās debatēs, kas notiek mūsu valstī”.

Lasītākās ziņas valstī

Te nu mūsu lasītājiem prastin prasās atgādinājums, ka Bulgārija bija vienīgā valsts, kuŗa, būdama Hitlera Lielvācijas sabiedrotā, atšķirībā no Ungārijas, Rumānijas un Italijas (nemaz jau nerunājot par Slovākiju un Horvātiju), katēgoriski atteicās kaŗot pret Padomju Savienību, un neviens bulgāru kaŗavīrs netika sūtīts uz austrumu fronti “Barbarosas” kaŗagājiena ietvaros. Kāpēc? Tāpēc, ka bulgāru tautā bija iesakņojušās dziļas un vēsturiski pamatotas simpatijas pret Krieviju un krievu tautu kā tādu, jo tā bija cariskā Krievija, kas, upurējot tūkstošiem savu kaŗavīru, 1878. gadā atbrīvoja šo zemi no turku-osmanu jūga, kas ilga vairākus gadsimtus. Sofijas centrā slejas varens piemineklis Krievijas imperatoram Aleksandram Ot- rajam – “diženam atbrīvotājam”.

Tas tiesa, ka Otrajā pasaules kaŗā Bulgārija iesaistījās Hitlera Lielvācijas pusē, bet tam ir citi, ne tik cildeni iemesli: Bulgārija tīkoja atņemt Dienvidslavijai tagadējo Ziemeļmaķedoniju, uzskatot, ka tās slāvu iedzīvotāji “tiepaši bulgāri vien esot” (valodas gandrīz sakrīt). Bez tam Bulgārija tīkoja pēc Traķijas – šauras joslas Grieķijas austrumos, lai gūtu pieeju Vidusjūrai līdztekus tās ostām Melnās jūras piekrastē. Šos abus novadus Hitlers Bulgārijai piešķīra, bet “par to” bulgāriem nācās paciest Rietumu sabiedroto kaŗa aviācijas uzlidojumus...

Un vēl kas: Bulgārija bija vienīgā valsts Lielvācijai pakļautajā Eiropā, kas, par spīti Hitleram un Himleram, prata pasargāt savu jūdu kopienu – aptuveni 50 000 manu tautiešu – no bojāejas holokaustā.

Bulgārijā izsenis mita jūdise- fardi, kas cēlās no tiem, kuŗus izraidīja no Spānijas 1492. gadā. Savstarpējās attiecības bija harmoniskas, Bulgārijā t.s. pogromijeb grautiņi nenotika, un par saviem jūdu ticības līdzpilsoņiem iestājās vairāki ietekmīgi polītiķi un pareizticīgās baznīcas virsgani, piemēram Plovdivas bīskaps Kirils.

Un kad no Berlīnes nāca nu ļoti skaļš uzbrēciens – “kraujiet viņus vilcienos un sūtiet uz Aušvicu” –, atbilde skanēja: mūsu žīdi iesaukti darba dienestā, un viņu darbaspēks vajadzīgs stratēģiski svarīgu sliežu ceļu būvei...

To, ko pirms 75 gadiem tautām atnesa padomju “armija-atbrīvo- tāja”, labi atceras ne tikai bulgāri, bet arī, kā zināms, latvieši.

NATO dalībvalsts Bulgārijas Ārlietu ministrijas paziņojums ir gluži vietā.

Autors: Franks Gordons

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti