Dalies:

Brīvības ceļš nekad nebeidzas. Intervija ar Valdu Liepiņu

Brīvības ceļš nekad nebeidzas. Intervija ar Valdu Liepiņu
  • 23. Aug. 2019

Valda Liepiņa, Latvijas Tautas frontes (LTF) Austrālijas nodaļas dibinātāja 1989. gadā un  tās priekšsēde līdz 1993. gadam, ir dzimusi un augusi Austrālijā, latviešu bēgļu ģimenē.  Šobrīd viņa dzīvo Luksemburgā, strādā Eiropas Komisijā, bet viņas sabiedrisko darbu saraksts ir teju garāks par algoto darbu sarakstu. 

Kad LTF Austrālijas LTF nodaļu pārdēvēja par Austrālijas latviešu biedrību Melburnā,  Valda bija tās vadītāja līdz 1997. gadam. Deviņdesmitajos gados viņa organizēja humanitāro palīdzību Latvijai. No 1989. līdz – 1991. gadam organizēja Melburnas baltiešu demonstrācijas. atbalstot Baltijas valstu neatkarības centienus organizēja kopīgus 14.jūnija piemiņas sarīkojumus. 1991.gada augustā kopā ar Austrālijas politiķiem Viktoru Pertonu (Victor Perton) un Džimu Šortu (Jim Short) nemitīgi apelēja pie Austrālijas premjerministra Boba Hōka (Bob Hawke), lai atzīst Baltijas valstu neatkarību.  Austrālija bija 7. valsts, kas atzina Latvijas neatkarību (1991.gada 26.augustā). 

Lasītākās ziņas valstī

31 gadu Valda Liepiņa dziedāja Melburnas latviešu biedrības (MLB) korī „Rota”. Un piedalījās 20. Vispārējos Dziesmu Svētkos Latvijā 1990. gadā. Valda ir arī dejojusi Melburnas tautas deju kopā „Ritenītis”, spēlējusi MLB koklētāju ansamblī „Teika”. Kā Luksemburgas folkloras kopas “Dzērves” dalībniece piedalījusies 24. Vispārējos Dziesmu svētkos, un ar Luksemburgas kori “Meluzīna” piedalījusies 25. un 26. Vispārējos Dziesmu svētkos.

Kopš 2006.gada viņa ir aktīva Luksemburgas diasporas dalībniece un organizējusi un vadījusi Luksemburgas vēlēšanu iecirkni kopš 2010.gada, par ko 2019.gadā saņēma atzinības rakstu no Latvijas Ārlietu ministrijas. 2017. gadā Valda piedalījās arī pirmajā Eiropas Latviešu apvienības (ELA) kongresā. Ir biedrības „Laiks-Brīvā Latvija” pārstāve Diasporas padomē, bet Valdas sabiedrisko darbu saraksts ir daudz garāks nekā šeit pieminētie.

1997. gadā Valdai Liepiņai piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi. 

Vai  Austrālijā astoņdesmitajos gados bija viegli uzzināt par to, kas notiek Latvijā? 

Nebija viegli, bija daži sakari, daudz uzzinājām no radio „Brīvā Eiropa” un „Amerikas Balss”. Sidnejā bija cilvēks, kurš sēdēja un pārrakstīja visus tekstus no šīm raidstacijām, mēs tos izmantojām kā ziņu avotu.  Tobrīd mums vēl nebija tiešo kontaktu ar Latvijas Tautas frontes cilvēkiem – tie izveidojās vēlāk –, bet bijām uzzinājuši, ka notiks Baltijas ceļš. Austrālijā katru gadu 23. augustā rīkojām demonstrācijas vai akcijas. Pirmajos gados mums bija vairāki kopīgi piemiņas sarīkojumi latviešiem, vēlāk arī baltiešiem, astoņdesmitajos gados organizējām vairāk uz āru vērstus pasākumus, un no 1987. gada katru gadu 23. augustā bija lielāki pasākumi, lai arī plašāka sabiedrība uzzinātu, ko nozīmē 23. augusts un kāpēc tas mums ir svarīgs datums. Te varbūt maza būtiska atkāpe. Proti, 1974. gadā Austrālijas valdība slepeni bija pieņēmusi lēmumu, ka atzīst Baltijas valstu inkorporāciju de jure. Līdz tam Baltijas valstu inkorporācija bija atzīta de facto, bet ne de jure. Lai gan lēmums bija slepens, mēs par to uzzinājām, un Austrālijā sākās lielas demonstrācijas – tas bija viens no pagrieziena punktiem Baltijas politikā ne tikai Austrālijā, bet arī visā pasaulē. Eiropā, bet it īpaši Amerikā, baltieši kļuva ļoti aktīvi, Austrālijas  valdība to nebija gaidījusi. Melburnā notika Dāmu gājiens desmit kilometru garumā, no Latviešu nama līdz Lietuviešu namam, kurā piedalījās tikai sievietes. Mūsu nodoms bija parādīt, ka sievietes nevardarbīgā veidā protestē pret Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de jure. Mēs Austrālijā toreiz sapratām, cik nozīmīga ir mūsu balss. Mēs bijām organizējuši pieņemšanas, piemēram, 18. novembrī un katru gadu arī 14. jūnijā, bet Dāmu gājiens parādīja, ka mūsu balsis tiek sadzirdētas un tas stiprināja mūsu pārliecību. Protams, demonstrācijas mēs rīkojām ļoti uzmanīgi, vienmēr no pilsētas valdes bija jāpieprasa atļaujas un gājiens tika rīkots policistu pārraudzībā – zīmīgi, ka tajā dienā mums nozīmēja tikai policistes. Sapratām arī, ka mūsu demonstrācijām vienmēr jābūt kādam uzsvaram, kādam jautājumam jāpievērš lielāka uzmanība. 

Astoņdesmit septītajā, īpaši jau astoņdesmit devītajā gadā viss notika jau kopsaucējā ar to, kas notika Baltijas valstīs. Kad nākamajā dienā pēc Baltijas ceļa atnācu uz darbu – strādāju mūsu raidstacijā,  kurā tolaik pārraidīja vairāk nekā četrdesmit valodās, kolēģi bija izbrīnīti, viņi teica, ka nesaprot, kā esam varējuši to noorganizēt, izdarīt kaut ko tādu. Pasaule bija pārsteigta. Saka, ka Baltijas ceļš izraisīja daudz iejūtīgāku reakciju nekā visa Molotova-Ribentropa pakta netaisnību izklāstīšana.  

Vai kāds no Austrālijas latviešiem piedalījās arī LTF dibināšanas kongresā 1988. gadā Rīgā?

Tas bija milzīgs attālums, nebijām plānojuši braukt, bet nebija tā, ka tas būtu bijis neiespējami. Es pati pirmo reizi biju Latvijā 1977. gadā, arī 79. un 81. gadā. Bet Anita Andersone no Melburnas ar savu vīru austrālieti, kurš bija Augstākās tiesas tiesnesis, 1989.gadā viesojās Latvijā, un viņi tikās ar Jāni Jurkānu, kurš ļoti mudināja dibināt Tautas frontes nodaļu Austrālijā. No sākuma dibinājām atbalsta grupu, bet 1989. gada beigās uz Austrāliju atbrauca Dainis Īvāns, un tad mēs nolēmām dibināt  Tautas frontes nodaļu. Mani izvirzīja kā tādu „lokomotīvi”, bet nevaru teikt, ka nebija pretestības tam, ka kļūstu par nodaļas vadītāju. Daudzos bija liela skepse, man vēl vilkās līdzi tāda „sarkana aste”  – es esot komuniste, jo 1975. gadā es Beļģijā biju piedalījusies Vispasaules Latviešu Jaunatnes kongresā un pēc tam biju braukusi arī uz Latviju, kur iepazinos ar ļoti latviskiem un patriotiskiem jauniešiem. Gados vecākie latvieši, it sevišķi „Daugavas Vanagi”, tolaik negribēja ticēt, ka Latvijā vēl ir patriotiski jaunieši – laikam jau bija bail,  ka mūsu smadzenes ir „izskalotas”. Tā tas bija septiņdesmitajos gados. Es kādus astoņus gadus aizgāju no latviešiem, jo šis komunisma rēgs bija pārāk liels spiediens tajā manā dzīves posmā. Pēc kāda laikā tā komunistu birka pazuda, kad redzēja, cik daudz LTF izdara, ka Latvijā viss notiek. Cilvēki pamazām sāka saprast, ka laiks savus aizspriedumus nolikt malā. 

Vēl jāteic, ka sazināties ar Latviju tolaik bija grūti, nevarēja tā vienkārši sazvanīties, tas bija praktiski neiespējami, jo sakari gāja caur Maskavu, tāpat kā sazināties ar faksa palīdzību. Man izdevās nodibināt sakarus ar telefaksa palīdzību ar laikrakstu „Padomju Jaunatne”, jo sava viesošanās laikā Austrālijā, Vija Vāvere ierosināja, ka es pa telefaksu varētu atsūtīt ziņas par Austrālijas Kultūras Dienām 1989.gada nogalē. Kad deviņdesmitajā gadā biju Latvijā uz Dziesmu svētkiem, satikos ar Tautas frontes vadību un mēs sarunājām, ka sazināsimies pa telefaksu. Tobrīd nenojautām, cik šie telefaksa sakari būs liktenīgi, jo deviņdesmit pirmā gada janvārī man visas ziņas no Latvijas nāca pa telefaksu. Kad augusta puča laikā visi sakari bija nogriezti, telefakss vēl darbojās. Uz Austrāliju man sūtīja ziņas no Tautas frontes, un Mārtiņš Virsis, ar kuru biju sazinājusies un kurš tobrīd bija Zviedrijā, man lūdza tās pārsūtīt, jo viņam tādu ziņu nebija. Tobrīd īsākais ceļš ziņām no Latvijas uz Zviedriju bija caur Austrāliju.


Kāds bija 23. augusts Austrālijā?

1989.gadā mums bija gājiens no laukuma pilsētas centrā uz Parlamentu, mēs arī sadevāmies rokās un izveidojām cilvēku ķēdi, dziedājām tautas dziesmas. Vietējie laikraksti to ļoti daudz aprakstīja.

Baltijas ceļš  deva cerības, bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks, ka cerības piepildīsies. Varētu teikt, ka tas visus sapurināja. Jāsaka, ka mēs vēl 1991.gada 23.augustā – pēc lēmuma par Latvijas neatkarību de facto – tik un tā rīkojām gājienu  un daudzi zvanīja un jautāja, vai notiks. Austrālija vēl nebija atzinusi Baltijas valstu de facto neatkarību, tātad darbs vēl nebija galā. 

Vai toreiz ticējāt, ka Latvija kļūs neatkarīga? Vai bija tāda klusa cerība?

Es domāju, ka varbūt mēs tā īsti tam nespējām noticēt no visas sirds, bet mēs tomēr nepieļāvām, ka tā varētu nenotikt. Vēstures ritenis atkal bija iegriezies un ritēja uz priekšu, mēs redzējām, kas notiek Baltijas valstīs. Ticība neatkarībai sāka atkal uzplaiksnīt straujāk un karstāk. Domāju, ka septiņdesmitajos gados varbūt bija grūtāk noticēt, ka Latvija atkal reiz būs brīva, neviens no mums nekad neko tādu neteica. Apbrīnoju manu vecāku un vecvecāku paaudzi, kuri tik ļoti pašaizliedzīgi turpināja strādāt latvietības labā, ziedoja un pirka īpašumus, lai uzceltu latviešu namus, dibināja latviešu skolas. To nevarēja izdarīt, ja neticēja, ka Latvija reiz būs brīva. 

Kādēļ vienmēr tik daudz esat darījusi sabiedriskos darbus? Šodien cilvēki bieži vien vispirms jautā, cik viņiem par padarīto samaksās, bet jūs joprojām tos darāt daudz. Tagad taču esam brīvi un neatkarīgi.

Citādi nevar. Ja tic Latvijas attīstībai un nākotnei, tad ir jādod no sevis. Brīvība un neatkarība nav nekas tāds, ko vienreiz iedod uz mūžību. Mana vectēva māsu un vīru ar diviem maziem bērniem – mazākajam 14. jūnijā bija paredzētas kristības – tieši 14. jūnijā izveda. Mūsu ģimenei tā bija svēta lieta, ka viņi jāpiemin. Mani vecāki bija patrioti, mana mamma bija īsts ulmaņlaiku bērns, kura aizbrauca no Latvijas četrpadsmit gadu vecumā. Tā tam bija jābūt, ka bijām patrioti. Protams, vēlāk varēja teikt, ka būt latvietim ir interesanti, ka mani vienaudži Austrālijā mūsu dejošanā un dziedāšanā noskatījās ar zināmu skaudību. Arī tagad man darbā saka, ka mani apbrīnojot, jo es dzīvojot dubultu dzīvi. Man neliekas, ka tā ir dubulta dzīve, tā ir tāda, kādai tai jābūt. Jā, tas prasa gan enerģiju, gan laiku un prasa kaut ko ielikt arī no savas kabatas. 

Kādu laiku dzīvojāt Latvijā. 

Deviņdesmit devītā gada otrajā pusē es beidzot sarosījos pārcelties uz Latviju, un apstākļi to atļāva. Nebiju gaidījusi, ka tas būs tik sarežģīti – gan ar iedzīvošanos, gan ar darba atrašanu. Pirmais gads bija itin smags, es atgriezos skolotājas profesijā, pasniedzu angļu valodu. Tad parādījās Eiropas Savienības pirmsiestāšanās projekti, pieteicos un sešus gadus strādāju vairākos pirmsiestāšanās projektos. Tas bija ļoti interesanti un man deva ļoti daudz, iepazinos gan ar Latvijas administratīvo un birokrātisko sistēmu, gan ar cilvēkiem, kuru tīklojums man nāca līdzi uz Luksemburgu, kad sākumā strādāju par latviešu tulkotāju nodaļas vadītāju. Varēju izmantot savus kontaktus, lai konsultētos gan par terminoloģijas, gan citiem jautājumiem.

Kādēļ pārcēlāties uz Luksemburgu?

Pārcelties bija vairāk nekā skumji, tas bija ļoti smagi. Kad beidzās projekti, nevarēju atrast darbu. Man vairākās Latvijas institūcijās, arī Finanšu ministrijā jau bija sacījuši, ka man nav ko pieteikties darbā, jo es neprotu krievu valodu. Tas bija 2001., 2002. gads. Stāstīju to saviem bijušajiem Tautas frontes draugiem un paziņām, bet viņi sacīja, ka es pārspīlējot, ka es, kā jau trimdiniece, esot pārāk jūtīga. Vajadzēja paiet aptuveni desmit gadiem, un Latvijā sāka uztraukties par to, ka bez krievu valodas cilvēki darbā netiek pieņemti. Es laikam biju kā vēstnesis pirms laika. Sapratu, ka darbu Latvijā atrast būs ļoti grūti. Biju pieteikusies Eiropas Savienības institūciju konkursam, izturēju konkursu, kas nebūt nebija viegls un man Luksemburgā piedāvāja latviešu tulkotāju nodaļas vadītājas amatu. Savā ziņā pret sevi jutos kā nodevēja, jo biju atbraukusi uz Latviju ar domu, ka pārceļos uz Latviju pavisam, ka man, latvietei, vieta ir tikai Latvijā. Tomēr sapratu, ka man ir jābrauc, kaut gan tas bija ļoti smags lēmums. Priecēja tas, ka mēs dibinājām latviešu tulkotāju nodaļu un departamentu Eiropas Komisijā, varēju izmantot savas zināšanas, pieredzi un savus kontaktus Latvijā. Ātri iekļāvos Luksemburgas diasporā,  biju klāt pie Latvijas – Luksemburgas asociācijas dibināšanas, redzot, cik daudz Luksemburgā dzimst mūsu bērnu, ierosināju, ka vajag dibināt skoliņu. Gadu vadīju skoliņu, pēc tam atdevu to mammu rokās, jo tā ir viņu bērnu skola, kas jāveido pēc viņu ieskatiem. Goda konsulam ierosināju, ka arī Luksemburgā vajag vēlēšanu iecirkni, bija dažādi saskaņošanas darbi un prasības – piemēram, par telpu drošību, un ar vēstniecības Briselē svētību iecirkni izveidojām. Amizanti ir tas, ka pirmās divas vēlēšanas notika iecirknī, kas bija izveidots goda konsula garāžā. Konsuls bija sagādājis galdus, sildītājus, citas nepieciešamās lietas. Tas bija fantastisks brīdis! Balsot brauca no Strasbūras, no Freiburgas. Freiburgas latvieši paskatījās un teica – ja jūs varat šādās telpās un nekas dižs nav vajadzīgs, mēs taču arī varam! Šogad Eiropa jau bija vairāk jaunu iecirkņu un man ir patiess prieks un arī zināms lepnums, jo domāju, ka mēs citus iedvesmojām.

Vai atkal atgriezīsities Latvijā, kad beigsiet savas darba gaitas un kļūsit par pensionāri?

Jā, noteikti to darīšu, gribu dzīvot Latvijā. Ir jau visādi plāni.

Esam neatkarīga valsts, esam iestājušies starptautiskajās organizācijās – kādēļ vēl ņemties ar sabiedriskajiem darbiem?

Pirmkārt, mūsu ir maz. Protams, ir skumji, ka tik daudzi ir aizbraukuši un tas ir akmens bijušo valdību un Saeimu dārziņā. Otrkārt, mēs esam latvieši un no tā mēs nevaram aizbēgt, mēs nekad nebūsim nekas cits. Uzaugu Austrālijā, ieaugu tajā vidē, mani vecāki nodrošināja to, ka varēju justies kā daļa no Austrālijas sabiedrības. Un tomēr es esmu latviete, tāpat kā šodien  ārpus Latvijas dzimušie bērni ir latvieši, nevis luksemburgieši, beļģi vai vācieši. Viņus nekad arī neuzskatīs par beļģiem vai luksemburgiešiem. Lai cilvēks attīstītos, viņam ir jāzina savas saknes, jājūt piederība savai tautai. Bez tās mēs vairs neesam pilnvērtīgas personības. Piemēram, vēlēšanas Luksemburgā bija arī kā patriotiskās audzināšanas stunda, ģimenes nāca ar saviem bērniem. Tāpat arī dziedāšana korī – mēs nesam Latvijas vārdu pasaulē, lai gan esam amatierkori. Mēs piedalāmies arī vietējos pasākumos, mēs esam pazīstami ar savām dziedāšanas tradīcijām. Un visbeidzot – tas ir interesanti, mums kā diasporas latviešiem ir bijusi iespēja iepazīt folkloru un kora dziedāšanu un lielas kultūras personības varbūt pat vairāk, nekā ja mēs būtu Latvijā. Esmu satikusi cilvēkus, kuri saka, ka nekad nebūtu iepazinuši folkloru, kora dziedāšanu, ja būtu palikuši Latvijā, jo tad viņi to nedarītu. Ir vajadzība būt kopā ar savējiem. Savējie sapratīs!

Jūsu vecāki bija politiskie bēgļi, šodien cilvēki dodas prom lielāko tiesu tādēļ, ka vēlas vairāk nopelnīt. Un viņi bieži vien saka, ka Latvija viņiem nav vajadzīga...

To tikai laiks rādīs, domāju, ka daudzi sajutīs vajadzību pēc Latvijas. To nevar tā vienkārši izskaust. To var nolikt malā, aiz sāpēm vai aizvainojuma var negribēt just, ka esi latvietis, bet manuprāt pienāk brīdis, kad latvietis cilvēkā atdzīvojas, atmostas. Es taču arī astoņu gadus aizgāju no latviešu sabiedrības savas sarkanās birkas dēļ, taču pienāca brīdis – Atmoda – , kad nevarēju stāvēt malā. Citiem jau būs līdzīgi.  Atceros, Austrālijā deviņdesmito gadu sākumā pie manis nāca diezgan daudz manu vienaudžu, kuru vecāki nebija uzskatījuši par vajadzīgu viņiem mācīt latviešu valodu. Vecāki uzskatīja, ka viņiem viss ir atņemts, tāpēc grib, lai viņu bērni ir austrālieši, nevis latvieši un bēgļi. Mani vienaudži toreiz vaicāja, kādēļ vecāki tā darīja, kādēļ nemācīja latviešu valodu? Varēju vien atbildēt, ka tobrīd viņu vecākiem tā šķita pareizi. 

Domāju, ka tik viegli nevar no visa aiziet, nevar nomest latvietību nost. Dzīvot citā kultūrā ir interesanti, negribu kādu kultūru noniecināt, bet mēs tās nekad neizjutīsim tā, kā jūtam  savējo. Mūsu kultūra ir bagāta, senatnīga, un tā ir daļa no mums. Kultūra un mūsu valoda ir ceļš atpakaļ uz mājām. Luksemburgā zinu jauniešus, kuri kopā ar vecākiem atbrauca sešu, septiņu gadu vecumā. Tagad viņi ir izauguši un brauc atpakaļ uz Latviju studēt vai strādāt, par spīti tam, ka varēja doties jebkur citur. Viņi ir kā dzērves, kas atgriežas dzimtajā vietā.

Vēl gribu teikt, ka pret trimdas latviešiem attieksme bijusi dažāda, arī ļoti noraidoša. Daudzi sacīja, ka cilvēki Latvijā iznesuši visu okupācijas smagumu, kamēr trimdinieki mierīgi dzīvoja citur. Tagad attieksme manuprāt mainās, jo galu galā Latvijas neatkarību mēs atjaunojām kopīgiem spēkiem. Trimda ir darījusi ļoti daudz, lai piecdesmit okupācijas gados pasaule neaizmirstu par to, kas notika. Un Latvijā, Igaunijā, Lietuvā cilvēki nebaidījās nostāties Baltijas ceļā, kaut gan nevarēja būt droši par to, kas viņus sagaida. Augsne bija gatava Baltijas neatkarības atzīšanai, jo trimdas baltieši nevienu brīdi nebeidza lobēt savas vietējās valdības. Tikai mēs visi kopā to varējām paveikt, un trimdas devums ir liels.

Autore: Sallija Benefelde

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.

 

 

 

 

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti