Dalies:

Brīvā Latvija: Vispirms nomirst, tad piedzimst

Brīvā Latvija: Vispirms nomirst, tad piedzimst
  • 06. Jul. 2018

Līdz Ingunas Baueres jaunākā romāna "Palieku tev uzticams" lasīšanai man saskarsme ar mācītāju, rakstnieku un sabiedrības darbinieku Juri jeb Georgu Neikenu (1826-1868) bija sanākusi tikai divas reizes mūžā, turklāt mūža abos galos. Bērnībā bēgļu nometnes “ Saule” tautskolā Ziemeļvācijā latviešu valodas stundās lasījām un apspriedām Neikena stāstu Bāris. Tobrīd vēl nebija nodrukātas bēgļu skolām vajadzīgās lasāmgrāmatas, tāpēc Bāri iepazinām no avīzes Jaunaudze. Bet nesen, vecumdienās, auto apbraucienā pa Ziemeļvidzemi bija iespēja Dikļos pieiet pie ēkas, kas Neikenam reiz bija kalpojusi par mācītājmāju, un apskatīt vietu, kur 1864. gadā notikuši Neikena iedvesmoti un organizēti pirmie dziedāšanas jeb sadziedāšanās svētki, sākums patiesi dižai latviešu tradicijai.

Ar romānu par Juri Neikenu, viņa līdzcilvēkiem, viņa dzīves vidi un laikmetu Inguna Bauere turpina savu pašuzlikto pienākumu iepazīstināt lasītājus ar 19. gadsimteņa ievērojamiem latviešiem. Nav šaubu, ka ar saviem romā­niem viņa aizsniedz plašāku sevis izglītotāju un informētāju loku, nekā spētu paveikt akadēmiskas biografijas. Vienīgā akadēmisku biografiju priekšrocība ir, ka tā arvien norāda uz izmantotajiem avotiem un daudzkārt tiek apspriesta to ticamība, kurmet romāns atstāj lasītāja paša ziņā, kuŗas vietas pieņemamas par neapgāžamu vai stipri paticamu vēsturisku patiesību un kuŗās vietās rakstnieks atvēlējis vaļu savai iztēlei. Ka bez iztēles likšanas lietā, mūsdienās rakstot par citu laikmetu, neiztikt, atzīst pati Inguna Bauere savos ievadvārdos: Atvainojos tiem, kuŗi Juri Neikenu iztēlojušies citādu, nekā romānā aprakstīts... Šodienas skatupunkts noteikti neļauj izprast visu, kā bija vai nebija, toties ļauj iztēloties, pieaudzēt fantāzijai spārnus. Meklē­- jiet ziņas par Neikenu rakstos, do­ mājiet, seciniet paši!

Sevi pamanīt ļāvušus tēlus iz pa­gātnes vēlākiem laikmetiem ir tendence hēroizēt, ignorējot dažu labu uti, kas varētu būt bijusi viņu kažokos. Ušu (jeb vai jāsaka utu?) ignorētgribētāji tad nu būs tie, kam Inguna Bauere atvainojas. Visi lielie un labie Neikena veiku­ mi jau gana aprakstīti literātūras, baznīcas un dziesmu svētku vēsturēs un pietiekami apskatīti arī Baueres grāmatā, kaut Neikena rakstnieciskajai darbībai, bez da­ žām citētām viņa sacerētām baznīcas dziesmām, uzmanība nav pievērsta. Kādas tad nu būtu, no “šodienas skatupunkta” vai vispārīgi Neikena kažokam pierakstāmās utis?

Lasītākās ziņas

Neikens noliedzis savu hernhūtisko pagātni, “dievinājis” luterismu, uzskatījis vācu kultūru par augstāku, vēlējies savu tautiešu piekļaušanos vāciešiem. Šī gan uzskatāma par pretošanos viņa idejisko oponentu – Kaspara Biezbārža, Krišjāņa Valdemāra – slavofīliskajām tendencēm. Neike­nam pastāvējusi tikai izvēle starp vācisko un luterisko, no vienas puses, un krievisko un pareizticīgo, no otras, trešo ceļu viņš neredzējis. Privātajā dzīvē Neikena laulība uzskatāma par ne īpaši laimīgu, viņš atceras savu jauno dienu mīlestību, kad vēl bijis puiša kārtā, tomēr mācītāja amats un 19. gs. morāle viņam liedz spert sānsoļus un savai Konstancei romāna gaitā viņš vairakkārt apliecina: “Palieku tev uzticams.” Par mācītāju morāli runājot, drusku apšaubāma gan ir Neikena kollēgam Auniņam jeb Auningam piemītošā, jo viņš vienubrīd iekāro Neikena Konstanci: tas tad arī būtu pikantākais mo­ ments visā romānā.

Kā arvien, uzslavējams ir Ingunas Baueres izpētes darbs. Lielo tautu autori, kas raksta vēsturiskus bestsellerus, nereti mēdz nodarbināt veselas asistentu armijas, kas viņiem piegādā faktuālo materiālu. Bauere ar saviem romāniem neapšaubāmi ceļ lasītāju latvisko pašapziņu. Kārtības labad atzīmēsim gan arī dažus trūkumiņus.

Rakstniecei ir tendence atkārtoties. Ka Valmiera Neikena mūža laikā bijusi maza pilsētiņa, dabūjam lasīt vairākas reizes. Vietumis Bauere gluži vai iemīlas kādā drusku senatnīgi skanošā vārdā un to nemitīgi atkārto: vienā pašā rindkopā 349. lappusē vārdiņš “teju” iegadījies trīs reizes. Dažviet mūsu autore pārtvērusi vārdus no kāda Neikena raksta vai pierakstīta sprediķa un ielikusi tos viņam mutē, kad viņš vērpj dialogu: Virs zemes dzīvodami, mēs zemes dabu valkājam un šās dabas likumus arī pie sevis manām. (49. lpp.) Vai tā savā starpā mēdz runāt draugi, mācītāji? Vai 19. gadsimtā cilvēki tik cildeni sarunājās?

Kā visos romānos, tā arī šajā sev uzmanību pievērš rakstnieces daudzās metaforas un salīdzinājumi. Kā arvien, būs lasītāji, kas par tiem priecāsies, kamēr citi tos pels kā t. s. aklās fantāzijas veidojumus. Daži piemēri. – Baznīca stāvēja tukša kā kaps bez miroņa. Ārā gaiss smaržoja pēc skumjām. Valters ar savu iespaidīgo personu spiedās virsū mazo draudžu mācītājam kā lādes vāks, kas grib ieslogot zem sevis tumšos dziļumos. Baznīcas kungi, kas savas draudzes locekļu sirdīm stāv tālāk nekā saule mežu galiem. Kā zivju pūšļi piepūtušies acu plakstiņi. Meitiņa klīda pa māju kā pēdējo bullīti pārdevis nabaga zemnieks. Vai asinis var uzvārīties un nocelt pakausi kā garaiņi katla vāku?

Īpata ir romāna konstrukcija, jā­ runā gandrīz vai par diviem ro­ māniem vienā grāmatā. Grāmatas abām daļām rakstniece izvēlēju­- sies ačgārnu chronoloģisku secī­- bu. Pirmā daļa iesākas ar Juŗa un Konstances Neikenu meitiņas Martas kristībām 1864. gadā un, ar daudzām laika atkāpēm pa vi­ du, beidzas ar Juŗa Neikena nāvi četrus gadus vēlāk. (145. lpp.) Sa­ vukārt otrā daļa īsteni sākas ar “Neikenu Jurīša” piedzimšanu 1826. gadā (157. lpp.), bet visa grāmata beidzas ar Neikena mūža diženāko vainagojumu, Dikļu dziesmu svētkiem. Pirmajā daļā it kā lielāks uzsvars likts uz Neikena un viņa prāvā senču un radu pulka privāto dzīvi, bet otrā daļa koncentrējas uz Neikena sabiedriskajām ambīcijām, konfliktiem un veikumiem. Ir gan arī daudz pārsegumu. Otro daļu lasot, baudu sagādā jau pirmajā daļā pamanītu personu skatījums no kāda cita leņķa, rīcība kādā jaunā kontekstā.

Neesmu nekādos draugos ar chronoloģiski samežģītiem, varētu pat teikt – samocītiem, romā­niem, jo, sagrozot laika secību, dažs rakstnieks pārcenšas veidot it kā modernāku un literāri augstvērtīgāku – jo lasītājam grūtāk izsekojamu – sacerējumu. Tomēr Ingunai Bauerei šoreiz par viņas izvēlēto chronoloģiju jāizsaka augstākā atzinība. Nevienu brīdi lasītājs nav atstāts neziņā par jebkuŗas norises notikšanas laiku. Grāma­tas otrā daļa ar saviem agrākajiem notikumiem padara gaišāku lasītāja skatu uz pirmās daļas vēlākajiem. Bet kas pats galvenais, – ir taču pacilājoši izjust romānu izska­- nam nevis ar tā varoņa nāvi, sakāvi, bet gan ar viņa mūža svarīgāko veikumu, uzvaru. Neviens cilvēks nav viengabalains, Neikena – tāpat viņa laika biedra Jāņa Cimzes – vāciskā orientācija nav zem grīdsegas paslaukāma (tā tagad rakstu nupat izlasīto daudzo Baueres metaforu ietekmē!), bet Neikena titulējums par latviešu dziesmu svētku tēvu viņam paliek neatņemams. Cienījama Ingunas Baueres dāvana Latvijai un latviešiem dziesmu svētku gadā un Latvijas neatkarības Simtgadē.

Raksta autors: Eduards Silkalns

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Foto: Publicitātes attēls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti