Dalies:

Brīvā Latvija: Vēsturnieks Uldis Neiburgs - Tabu tematu man nav

Brīvā Latvija: Vēsturnieks Uldis Neiburgs - Tabu tematu man nav
  • 01. Mar. 2019

Grāmatnīcās jau nopērkama apgādā Latvijas Mediji izdotā vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” – 33 vēstījumi par konkrētām Otrā pa­ saules kaŗa epizodēm un personībām Latvijā. Pats Neiburgs atzīst, ka viņam emocionālākās šķitušas nodaļas par Rēzeknes bombardēšanu 1944. gada Lieldienās un Jelgavas nopostīšana 1944. gada vasarā. Arī mūsdienās vēsturnieki aizvien sastopas ar jauniem avotiem, agrāk plašam lokam nezināmiem laika­ biedru memuāriem, dienasgrāmatām un dokumentiem. Tā vēstures mozaīka iegūst jaunas krāsas. “Tāpēc gribētu aicināt tos, kas lasīs šo grāmatu un kuŗu tuvinieki varbūt tajā pieminēti, dalīties vēstures liecībās, ja tādas saglabājušās. Agrāk varbūt bijusi piesardzība tās atklāt, bet tagad ir pēdējais brīdis,” mu­dina autors.

U. Neiburgs. Manas grāmatas (iepriekšējā – “Dievs, tava zeme deg!” ‒ Red.) nav kā enciklopēdijas, jo es uz lietām absolūti neskatos enciklopēdiski – tikai ar sausiem faktiem, skaitļiem. Man svarīgi parādīt, kas ir iesaistītās puses, personas, viņu rīcību, motīvāciju. Tad, protams, nāk līdzi arī cilvēku individuālie stāsti un likteņi. Varbūt pirmajā grāmatā bija tādas fundamentālākas tēmas, kas prasīja pamatīgāku iedziļināšanos archīvos, bet “Grēka un ienaida liesmās!” vairāk ir tādi stāsti, par ku­­ŗiem archīvu dokumentu nemaz nav daudz, un vairāk jāanalizē mutvārdu vēstures liecības. Piemēram, romu (čigānu) iznīcināšana Latvijā. Izteiksmīgu stāstu jau var uzrakstīt tikai tad, ja rakstītos vēstures avotus papildina ar aculiecinieku stāstiem. Arī šajā grāmatā ir sabiedrībā pretrunīgi vērtēti vai piemirsti temati. Teiksim, nacionālo partizānu kustība 1941. gadā – Limbažu un Raganas kaujas 1941. gada 4. jūlijā. Bieži vien pat historiografijā neredz atšķirību starp toreiz spontāni veidotajām partizānu grupām un “pašaizsardzībniekiem”, kas jau ir vācu okupācijas varas pakļautībā izveidoti. Na­ cionālie partizāni 1941. gada vasarā uzsāka darbību ar domu par valstiskuma atjaunošanu. Limbažus viņi atbrīvoja bez tiešas vācu kaŗaspēka līdzdalības. Tikmēr pašaizsardzības grupas vēlāk tiek iesaistītas nacistu noziegumos. Piemēram, holokaustā. Personāliju līmenī daļa nacionālo partizānu patiešām pārgāja šo grupu rīcī­bā, bet liela daļa ne. Tā kapteinis Ernests Ķeselis, kuŗš Limbažu kaujas laikā tika ievainots, no tālā­- kās darbības vācu pusē izstājās, jo kāds vācu virsnieks viņam dažas dienas vēlāk pateica, ka noteicēji Latvijā turpmāk būs vācieši un sapņi par neatkarību jāaizmirst. Ķeselis gan vēlāk dienēja leģionā, taču tie, kas Limbažos, pašaiz­­sardzībniekos dienot, vērsās pret ebrējiem, bija jau pavisam citi cilvēki. Nesaku, ka esmu izpētījis, teiksim, visu par grāmatā aprak­stīto “Sarkanās bultas” darbību Kurzemē vai Zlēku traģēdiju 1944. gada decembrī, taču svarīgi ir par šīm lietām runāt, apzināt informāciju un veikt pētniecību līdz līmenim, kāds šobrīd iespējams. Vēl viena lieta, ar ko šī grāmata atšķiras no pirmās, ir tā, ka otrajā vairāk rak­stīju par notikumiem provincē. Vēsture jau nav tikai Rīga. Kaut vai ebrēju iznīcināšana un glābšana Latvijas mazpilsētās. Latviešu iesaiste holokaustā bija ļoti dažāda. To parāda arī nesen 102 gadu vecumā Mūžībā aizgājušās Valentines Lasmanes (Jaunzemes) stāsts. Viņa kā jauna skolotāja kaŗa ga­dos strādāja Malnavas Lauksaimniecības skolā. Tur bija izvietots arī vācu stābs. Kādu vakaru vācieši sarīkoja ballīti skolotājiem, bet citā telpā pulcināja vecāko klašu skolēnus. Par skolas uzraudzību atbildīgais vācbaltietis bija atlasījis tos skolēnus, kuŗu tuvinieki cieta no padomju represijām, kā arī emocionālāk noskaņotos, sadzirdījis ar vīnu un agrā rītā aizveda “šaut žīdus” netālajā Naudaskalniņā. Nā­ kamajā rītā, kad Valentine ienāca klasē, viņa redzēja, ka zēnu tajā gandrīz nav, bet meitenes sēž sa­ raudātām acīm... 

Vai arī Rēzeknes bombardēšana, ko padomju aviācija veica 1944. gada Lieldienās. Kad uzrakstīju par to žurnālā Mājas Viesis, mani sameklēja kāda kundze, kuŗa at­ zinās, ka nav varējusi nakti gulēt, jo tas uzjundījis bērnībā piedzīvoto. Kuriozi, bet apmēram tajā pašā laikā Rēzeknes pilsētas do­­- me bija izsludinājusi, ka dalīs pabalstus padomju veterāniem sakarā ar 8./9. maija atzīmēšanu – cilvēkiem, kam ar Rēzekni faktis­ki nav nekāda sakara. Tikmēr tie rēzeknieši, kas 1944. gada bombardēšanā gāja bojā, un viņu pēcnācēji nekad nekādu atbalstu nav saņēmuši. Tas parāda, ka okupācijas un citu iemeslu dēļ daudzās vietās iedzīvotāju sastāvs mainī­­jies un vien daži atceras to, kā īstenībā noticis. Tāpēc noteikti gribētu pieminēt, ka grāmatas tapšanā esmu sadarbojies ar daudziem provinces mūzejiem un novadpētniekiem – ar jelgavnieku Andri To­ mašūnu, limbažnieku Uldi Bērziņu. Laimdota Jukare daudz zina par Zlēkām, par Inčukalnu – Pēteris Korsaks. Par kureliešiem man bijusi ilgstoša sadarbība ar Andreju Ķeizaru. Par Liepāju daudz pastāstījis Linards Muciņš. Grāmatas vāka bilde nākusi no Jelgavas mūzeja.

Lasītākās ziņas

Grāmatā netrūkst tematu, ko vismaz daļā Latvijas sabiedrības noteikti uztver ļoti saasināti – padomju kaŗagūstekņu liktenis, Salaspils nometnē ieslodzītie bērni...
 
Man nav tabu tematu. Man interesē viss, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis. Arī no ārvalstīm atvestie ebrēji Mežaparka koncen­­trācijas nometnē un Dundagā ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Padomju laikā daudz kas tika falsificēts. Kaut vai apgalvojums par 260 tūkstošiem Latvijā iznīcināto ārzemju ebrēju, kas ir vairāk nekā desmitkārtīgs pārspīlējums. Tāpat jārunā par noklusētām lietām. Grāmatā iekļāvu, piemēram, stāstu par lietuviešu krasta sardzes karavīru traģēdiju Pāvilostā 1945. ga­­­­da sākumā. Lietuviešu policijas bataljona vīri Kurzemē bija vienojušies ar bēgļu laivu organizētājiem, ka skatīsies “caur pirkstiem”, kad laivas dosies uz Zviedriju. Kad vācieši uzzināja, kas notiek, viena lietuviešu bataljona rota tika sa­ pulcināta Pāvilostas tirgus laukumā, atbruņota un septiņus kaŗavīrus, pēc saskaitīšanās principa no ierindas izvēlētus, nošāva, bet 11 nosūtīja uz koncentrācijas nometni. Turklāt nāvessods bija jāizpilda pašu bataljona kaŗavīriem. Tie protestēja un kavējās šaut, bet nāvei nolemtie sauca, lai dara, ko pavēl, citādi vācieši pašus nošaus. Vēl gribētu pieminēt sagūstīto Polijas Tautas armijas kaŗavīru nogalināšanu Podgajē (Flederbornā) 1945. gada 31. janvārī kauju gaitā Pomerānijā. Publikācijās Krievijā pat vēl mūsdienās tiek apgalvots, ka kaŗa noziegumu it kā izdarījusi latviešu leģiona 15. divīzija, kas ir absurds. Šo lietu pētījuši kollēgas no ASV un Lielbritanijas. Īstie vainīgie tur bija esesieši no kādas holandiešu vai vācu vienības.
 
Aprakstāt arī vairāku izcilu latviešu leģiona virsnieku gaitas. Pieņemu, ne vienmēr viegli “nolobīt” tā laika vācu propagan­das uzslāņojumu un arī trimdas specifisko skatījumu.
 
Tas patiešām nav tik vienkārši. Kad izmantoju vācu okupācijas laika presi, protams, cenšos atlasīt graudus no pelavām. Tajā pašā laikā tur, kur ir latviešu kaŗa ziņotāju apraksti un atmiņas, manuprāt, liela daļa varonības atbilst īstenībai. Vācu armijā tomēr gluži par velti apbalvojumus nedeva. Pie stāsta par 1944./1945. gada Ziemassvētku kaujām Kurzemē grāmatā citēju mākslinieka Jurģa Skulmes atmiņas. Viņš kā jauneklis 1946. gadā staigāja pa šo kauju vietām. Skulme brīnās, cik tur daudz sašautu padomju tanku. “Kļuva saprotams, ar ko saistīts latviešu kaŗavīru Dzelzs krustu birums,” viņš raksta. Manuprāt, unikāli un personiskajā pieredzē bal­­stīti ir leģionāru kauju apraksti, kuŗus romānā “Kāvu blāzmā” dokumentējis rakstnieks Visvaldis Lāms.
 
“Grēka un ienaida liesmās!” rak­stu gan par leģiona pulkvedi, kaujas grupas komandieri Kārli Aperātu, kuŗa kaujas grupa tika iznīcināta 1944. gada 16. jūlijā pie Mozuļiem, gan par Latvijas aviācijas pulka pēdējo komandieri pulkvedi Rūdolfu Kandi, kuŗa liktenis arī ir traģisks, jo viņu 1942. gadā frontē pie Krasnoje Selo, pēc strīda, visticamāk, nošāva vācu virsnieks. Un rakstu arī par leģiona majoru Gustavu Praudiņu, kuŗu pēc nesaskaņām ar vāciešiem degradēja par kareivi, bet kuŗš kuriozā kārtā dižkareivja pakāpē pēc tam Kurzemes frontē komandēja bataljonu. Patiešām, ne jau viss ir dokumentos. 
 
Manuprāt, unikāla personība ir leģiona 19. divīzijas triecienbataljona komandieris majors Ernests Laumanis. Viņa meita dzīvo Liepājā. Laumaņa bataljons bija slavens ar pretinieku pārsteidzošiem uzbrukumiem, bet komandieris vienmēr gādājis par saviem kaŗavīriem. Latvijas Valsts archīvā Lau­ manim ir veselas divas krimināllietas. 1946. gadā viņu notiesā uz 20 gadiem un nosūta uz Vorku­- tu; 1955. gadā amnestē, bet 1957. gadā apcietina atkal un izsūta uz Mordoviju. Mani pārsteidza, ka viņš pievērsās filozofijas studijām un rakstīja par Latvijas nākotni. Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, kas ar Laumani bija kopā nometnēs, viņu vērtējuši ļoti augstu. Laumanis centies uzturēt ne tikai kailo dzīvību, bet bijis arī aktīvs domātājs, diskutējis ar ieslodzījuma biedriem par eksistenciālām lietām. Viņš, starp citu, rakstīja, ka, kaut arī esam piedzīvojuši okupāciju, tas, kas mūs nākotnē spēcinās, ir apstāklis, ka mums aiz muguras būs 20 gadu valstiskuma pieredze, kādas 1918. gadā nebija.
 
Būt aktīvam vēstures izpētē nozīmē aizvien radīt ko jaunu... 
 
Ir lietas, ko tagad mums grūti līdz galam noskaidrot. Bijušais le­ ģionārs Aldis Hartmanis, šobrīd jau nelaiķis, tika apzinājis vairā­- kas liecības par gūstā nonākušo leģionāru nogalināšanu Kurzemes frontē vai tūlīt pēc kapitulācijas. Piemēram, ka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas kaŗavīri nogalinājuši gūstā saņemtos 19. divīzijas leģionārus. Sarkanās armijas latviešu daļās dienējušais Vilis Krū­-miņš, vēlākais nacionālkomūnists, gan to ir apstrīdējis. Vēl būtu jāpēta arī vietējo iedzīvotāju iesaiste holokaustā Latvijas mazpilsētās.
 
Pašlaik esmu uzsācis darbu Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Valsts pētījumu pro­­grammā. Pateicoties mācītāja Ri­ charda Zariņa piemiņas fonda at­ balstam un sadarbībai ar kureliešu piemiņai veltīto Rubeņa fondu, esam nolēmuši uzrakstīt monografiju par kureliešu vēsturi. Par viņiem rakstīts jau trimdā, taču pēdējos pārdesmit gados daudzas liecības nākušas klāt. Kad tad vēl to izdarīsim, ja ne tagad!
 
Publikācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Avīzi. Grāmatu varat iegādāties, arī pasūtinot tīmeklī www.veikals.la.lv
 
Portāls Latviesi.com publicējis sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"
Foto: Ieva Lūka/LETA

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti