Dalies:

Brīvā Latvija: Valda Liepiņa - Mani Dziesmu svētki

Brīvā Latvija: Valda Liepiņa - Mani Dziesmu svētki
  • 01. Aug. 2018

Esmu piedalījusies četros Dziesmu svētkos Latvijā – trīs reizes dziedājusi lielajā kopkorī, vienu reizi piedalījusies folkloras dienā. Pirmo reizi kopā ar tūkstošiem dziedātāju kāpu Mežaparka estrādē leģendārajā 1990. gadā, kad mūsu tauta un valsts stāvēja uz atjaunotās neatkarības sliekšņa. Tā eiforija, ko izjutām toreiz, ir neatkārtojama, taču kopības sajūta ik reizi bijusi spēcīga. Katram no vairāk nekā 40 000 XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu svēt­ku un XVI Deju svētku dalībniekiem būs savas atmiņas, taču es vēlos padalīties ar saviem spilgtākajiem iespaidiem. Gaismiņas koncertos; kopīgā enerģija; gaisā virmoja kaut kas netveŗams un neaprakstāms. Bet sāksim no sākuma.

Jutāmies novērtēti. Jā, protams, ka no skatītājiem. Bet šoreiz īpa­ši no svētku rīkotājiem. Izteikt pateicību desmitiem tūkstošiem brīvprātīgajiem dalībniekiem nav viegli. Var atkārtot vārdu “pal­dies”, un tas var skanēt (vai arī neskanēt) no sirds, bet šoreiz rīcī­bas komiteja bija tiešām padomājusi par dalībniekiem. Pēc gājiena dalībniekiem bija sarīkots brīnišķīgs koncerts Skonto stadionā, kur arī beidzās gājiens. Tiesa, gājiens ilga teju septiņas stundas, un pirmie dalībnieki bija krietni noguruši pēc gaidīšanas laika. Jāuzteic arī gājiena skatītāju un atbalstī­- tāju izturība! Stadionā tikām pa­ baroti – lai gan izskanēja infor­- mācija, ka esot pietrūcis ēdamā, mūsu kori tas neskāra. Varbūt tieši Rīgas dalībniekiem bija šī dar­ vas karote, jo viņi gājienā gāja pē­ dējie – vēl pēc diasporas dalībniekiem. Koncertā skanēja tautā ie­ mīļotas dziesmas – varēja dziedāt un dejot līdz, arī ieklausīties ak­ tieŗu tekstos (ko šoreiz turklāt ne­ lasīja no lapiņām, bet runāja no galvas), kā arī dziļi izjust Jāņa Mediņa “Āriju”. To par godu Latvijas Simtgadei Liepājas diriģents Jēkabs Ozoliņš aranžējis jaunā veidolā – balsij, un to dziedāja pa­ saules operteātŗos pazīstamā Ma­rina Rebeka. Jāsaka, ka tā lepni stājas blakus jebkuŗai starptautiski atzītai vokalīzei.

Korim mēģinājumu šoreiz bija mazāk. Tie notika spraigi un precīzi. Varbūt tas bija iespējams, pateicoties lielajam virsdiriģentu pirmssvētku darbam, apceļojot Latviju un diasporu, sagatavojot koŗus svētku koncertam. Koristi bija atsaucīgi un visumā disciplinēti. Pēc pēdējo Dziesmu svētku pieredzes, mana Luksemburgas koŗa “Meluzīna” pirmie alti bija bažīgi, jo toreiz, “pateicoties” lielajam pieplūdumam tieši Noslēguma koncertā, mēs nonācām pašā maliņā pie sienas, kur nebija lāga kur stāvēt, nedz sēdēt. Šoreiz ko­ristu izvietojums bija izplānots līdz sīkumam. Katram korim noteikta sava rinda – un no tās neatkāpties! Dzirdēju, ka citām dziedātājām neesot gājis tik gludi kā mums, altiem, bet mēs bijām gandarītas.

Lasītākās ziņas valstī

Jau labu laiku pirms svētkiem notika gaŗas pārrunas par dalībnieku ēdināšanu, ar padomiem tika pieaicināts pats Latvijas pazīstamākais dietologs. (Diemžēl man citu pienākumu dēļ neiznā­ca kopīgi papusdienot, jo rindas bija pārāk gaŗas – taču tā nav kritika, jo paēdināt 16 000 dziedātājus nav nieka uzdevums!)

Koŗa uznākšana uz skatuves arī bija sīki izplānota. Dziesmu sadaļas bija izplānotas tā, lai mēs pamazām pievienotos uz skatuves esošajiem. Pēcāk noskatījos kopkoŗa uznākšanu, un tas ir neticams skats – nāk un nāk. No visām pusēm. It kā kāds būtu bumbiņu maisam galu atvēris, mēs birām no augšas, no sāniem, no priekšas. Nav šaubu, ka šāda choreografija un iestudēšana prasa gaŗas pārdomas – un tas viss tik tiešām izdevās.

Kā sprīdīšbērnam (ikgadējā Austrālijas bērnu nometnes “Sprīdīši” apmeklētājam) karoga pacelšana man bija kaut kas īpašs. Turklāt, zināju, ka dziedātājos un skatī­tājos arī ir ne viens vien sprīdīš­bērns, un tādējādi emocijas top vēl spēcīgākas. Skanot Jāņa Lūsēna dziesmai ar Raiņa vārdiem “Klusi rokas uzliekam brīvās Latvijas karogam”, baltos cimdos to turēdami, lielo Latvijas karogu estrādē ienesa bruņoto spēku vīri. To lēnām uzvilka mastā, līdz tas brīvi plīvoja, korim dziedot “Tavi esam, Tavi bijām, Tavi būsim mūžībā.” Noslēdzoties minētajai “Sprīdīšu” nometnei, mēs allaž novilkām karogu, lielākie bērni (jau­nieši) turēja karogu, bet pārējie li­ka labo roku uz priekšā stāvošā bērna pleca un teicām šo Raiņa dzeju. Pāri okeāniem, pāri gadu desmitiem un pāri cerībā teikto vārdu virmojumam, tagad dziedam to Latvijā. Par mūsu Austrālijas tradīciju stāstīju visām apkārtējām dziedātājām – manuprāt, svarīgi dalīties arī ar mūsu trim­ das pieredzi.

Kopkoŗa koncerta repertuārs bija izcils. Tajā skanēja mūsu klasika, kā arī jaunrade. Lai gan Jāzepa Vītola dziesmu “Gaismas pils” nekas neatvietos, šoreiz no mūsu klasikas Emīla Dārziņa “Lauztās priedes” izskanēja ar tik lielu spītu, pārliecību un spēku, ka gan klausītāji, gan dziedātāji Noslēguma koncertā prasīja to atkārtot.

Diriģents Māris Sirmais mēģinājumā bija koristos ielicis pārliecību, ka mums dziesma jānodzied tā, lai ikkatrs klausītājs uztvertu, ka mums ir kas sakāms, – un to arī saprastu.

Cik labi, ka pēc šīs dziesmas skanēja Lūcijas Garūtas mūzika. “Mūsu Tēvs” nav Dziesmu svētkos skanējusi kopš 1990. gada (kad korī brīnumainā veidā neiestu­­dēti iedegās svecītes). Šoreiz ievadā skanēja dramatiskās ērģeļu skaņas no kantātes “Dievs, Tava zeme deg”, ko spēlēja starptautis­ki atzītā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna. Pēc emocionālā “Lauzto priežu” lādiņa, šermuļi noskrēja pa muguru. Estrādē iedegas asinssarkanas gaismas. Atskanot pirmajiem lūgšanas akordiem, skatītāji cēlās kājās un pāri estrādei līdz priedēm un pat tālāk skanēja izjustais dziedājums. Tāpat kā pirms 28 gadiem, lūgšanu diriģēja Edgars Račevskis.

Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesma “Manai dzimtenei” bija atgriezusies repertuārā (pirms pieciem gadiem tā neskanēja, jo rīkotāji uzskatīja, ka tā neiedero­ties vispārējā koncepcijā). Šoreiz tā skanēja divas reizes. Diriģents Māris Sirmais bija aicinājis dzejnieku Jāni Peteru dziesmai piešķirt jaunu skanējumu, redzējumu, nozīmi. “Beidzot mēs visi esam mājās, pēc revolūcijām un kaŗiem, pēc izsūtījumiem un trimdām, mirušie un kaujās kritušie, brīvie un dzīvie... Kas tur kaļ debesīs? Zeme rīb, zvēro gaiss – Pērkons Trejas zvaigznes kaļ visas tautas dzīvībai.” Skan ievadakor­- di, un skatītāji ceļas kājās. Iede­- gas mobilo tālruņu gaismiņas, un mēs visi dziedam, līgojamies līdzi pazīstamajām skaņām un vār­diem, kas jau vairāk nekā četrus gadu desmitus skanējuši ar sa­viem zemtekstiem un ļāvuši tautai ticēt, ka “mūžam Gaismas pils kalnā gavilēs”.

“Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas” – tā dziedāja latviešu dziedātājs Dons, uzsākot priekšnesumu no Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis”. No mana skatpunkta koŗa 21.rindā, šajā brīdī notika kaut kas brīnumains. Sarkani iedegās estrādes tālās aizmugurējās gaismas, un pēkšņi visa estrāde šķita kļuvusi mazāka. Likās, ka varētu pēdējā rindā sēdošo cilvēku ar roku sasniegt. Visspilgtāk to ievēroju ģenerālmēģinājumā. Protams, ka tā bija kaut kāda illūzija, bet tik ļoti piemērota šim brīdim.

Neizpaliekoši bija panākumi Mārtiņa Brauna/Raiņa dziesmai “Saule. Pērkons. Daugava”. Koncerts tuvojās beigām. Laikam emociju vilnis bija uzkāpis tik augstu, ka Vītola “Gaismas pils” mūs vairs nespēja uzraut tālāk. Izskanēja kritika, ka koris neesot pieprasījis atkārtojumu, – taču tas, ka tā šoreiz nenotika, tikai norāda uz to, ka viss te estrādē notika, kā saka, “pa īstam”. Atceros 1990.gada Dziesmu svētkus, kad no aizskatuves režisors visu lai­ku mums deva norādījums, kad saukt pēc komponista vai dzejnieka, kad pieprasīt atkārtojumu.

Pēc koncerta (kas izskanēja ar dziesmu “Pūt, vējiņi!”, kuŗu diriģēja visi diriģenti pēc kārtas), bija sadziedāšanās. To esot apmeklējuši ap 67 000 cilvēku. Es biju nodomājusi palikt tikai kādu stundiņu, jo nākamajā rītā devos uz ģimenes saietu Ērgļos. Vispirms kādu brīdi padziedāju ar savu ko­ri (ko šajā nedēļā biju reti redzējusi), bet tad devos pie savējiem. Tā viena stunda pārtapa par nākamo – un tā līdz četriem no rīta, kad virs priedēm jau vīdēja zilas debesis. Nevar aprakstīt šo prieka, saliedētības, lepnuma un spēka sajūtu. Dziesmu izvēle bija plaša; vārdi parādījās uz lentes virs estrādes, tātad dziedāt varēja visi. Ļoti piemērota bija mana atvadīšanās, vēl paspējot nodziedāt “Atmostas Baltija”, ko tik bieži dziedājām ar saviem baltiešu draugiem Austrālijā!

Rīga virmoja, skanēja latviešu valoda. Vērmanes dārzā un Esplanādē tirdziņš. Lido pie Vērmanes dārza bija pilns, – man stāstīja, ka pēc gājiena viss esot bijis izpirkts. Vokāli simfoniskais koncerts bija pasakains. Neuzskaitīšu darbus, vien atzīmēšu, ka mūsu Austrālijas Kultūras dienās tik bieži dziedātā Andreja Jurjāna kantāte “Tēvijai” arī skanēja. Atkal ceļojums laikā un telpā.

Un tomēr kaut kas manu vispārējo labsajūtu mazliet iztraucēja. Un arī tas bija spilgts iespaids. 2. un 3. jūlijā notika tā dēvētās Pasaules dienas. Būtībā tās izriet no ikgadējās konferences “Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai”. Mani mazliet mulsina jaunais nosaukums “Pasaules latvieši”, ja uzsvars tiek likts uz diasporas latviešiem. Mēs taču visi esam „pasaules latvieši”!

Konferences tēma bija Dziesmu un Deju svētki, kas apvieno latviešus visā pasaulē – Dziesmu un Deju svētku tradīcijas saglabāšana un attīstība. No Latvijas amatpersonu un deju kustības personām es izjutu neizpratni par šo svētku nozīmi ārpus Latvijas pēdējos 70 gados – un šodien. Ja nebūtu vietējo (vai reģionālo) svētku, nebūtu arī dalībnieku, kas apmeklē lielos svētkus Latvijā. Izskanēja vārdi – jūs ārpus Latvijas jau dejojat citādi nekā Latvijā, bet mēs acīmredzot darām kaut ko pareizi, jo katru gadu pieaug gribētāju skaits. Man ir pretjautājums – vai mums ārpus Latvijas ir izvēle? Ir jāpiemērojas vairākumam, pat, ja deju lieluzvedums daudziem (arī Latvijā) šķiet pa­ svešs savā koncepcijā un izpildī­­jumā. Tajā pašā laikā šķiet, ka Latvijā piemirsies Austrālijas “Saules jostas” pienesums deju uzvedumu tālākā izveidošanā. Es labi atceros, ka Latvijā 1990.gadā deju uzve­ dumu vadītāji ar izbrīnu skatījās Skaidrītes Dariusas stāstus (vai scēnografiju) deju uzvedumā un šo ideju vēlāk iekļāva arī savos koncertos. Taču vienlaicīgi paliek arī okupācijas gadu pēdas. Šajās dienās sociālajos tīklos bieži rādīja 1970. gadu deju svētkus, kur dejo- tāji veidoja rakstus – tikai tie ne­ bija ornamenti, kā šodien, bet gan vārdi “Miers”, “Draudzība”. Atzīšos, ka mani personiski neuzru­- nā dejotāju masu veidotie orna­menti (manuprāt tā vairs nav deja), taču tā tas ir attīstījies un, taisnību sakot, ko iesākt ar 18 000 dejotgribētāju? Bet varbūt par to arī der padomāt?

Mani sāpināja un izbrīnīja šī plaisa, kas šobrīd, kad tauta jau sāk apvienoties (jā, tikai sāk, jo tas ir bijis gaŗš process), tiek uzturēta (ticu, ka neviļus) no amatpersonu puses. Kādēļ tas būtu nepareizi, ja kāds cilvēks Kanadā pasaka, ka nevarēs aizbraukt uz Dziesmu svētkiem Latvijā, jo nākamgad būs svētki Kanadā? Nevar visi aizbraukt. Atvaļinājums, rocība, vecums. Bet svētki un latvietība turpinās. Daugavas Vanagu Lielbritanijā priekšsēdis Aivars Sinka uzstājās ar ļoti spēcīgu pārskatu par Dziesmu svētkiem (un to paveidiem) trimdā. Viņš stāstīja, ka reti sapņojot, bet, ja tā gadās, viņa sapņi visbiežāk saistās tieši ar latviešu Dziesmu svētkiem, jo trimdas laikā tie devuši viņam vislielāko latviskuma lādiņu. Ir taču mūsu amatpersonu vidū pietiekami daudz inteliģentu un gudru cilvēku, kas spētu to saprast un likt lietā nākotnes Latvijas attīstībā.

Raksta autore: Valda Liepiņa

Foto: Valdis Semjonovs

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti