Dalies:

Brīvā Latvija: Vai valsti var uzbūvēt bez dziesmām un dejām?

  • 02. Aug. 2018

PBLA Kultūras fonda priekšsēdis Juris Ķeniņš intervijā Ligitai Kovtunai.

Tiekamies nākamajā dienā pēc lielajiem Simtgades Dzies­mu svētkiem Rīgā. Cikos aizgāji gulēt?

“Agri”! Rīta stundā pēc sadziedāšanās ar 11. tramvaju aizbraucām mājās un TV tiešraidē turpinājām skatīties. Mana sieva Māra un mei­tas Amanda un Daina un vedekla Deanna dziedāja pirmajos altos, stundas piecas nedabūja piesēst, mums, baritoniem – dēlam Aleksandram un man – šad tad izdevās… Nogurums bija liels, bet gandarījums arī, turklāt kopā ar meitu, kuŗa nesen izgāja pie vīra, abi uz­ dejojām, Renāram Kauperam dziedot “Mana dziesma”, tas bija kalngals! Uz svētkiem biju iera­dies ar savu kori “Ziemelis” no To­ronto, kas īstenībā ir tāds “festivāla koris” – dziedam Toronto Latviešu centrā, dziedājām Baltimorā, ta­­gad Rīgā, ikreiz citā sastāvā. Godam izturējām koŗu skati un nu pošamies uz Kanadas Dziesmu svētkiem nākamgad. Korī dzied 42 uzņēmīgi cilvēki, kas repertuā­ru apguva, izmantojot profesionā­ļu – Ave Sol meistarklases. Tad arī aizvadītajā rudenī ar mums strādāja Ivars Cinkuss, februārī – Mārtiņš Klišāns. Mums pievienojās dziedātāji no ASV – Detroitas, Oregonas u. c., kam savu koŗu nebija, bet bija liela vēlēšanās piedalīties svētkos. Ar visiem Kanadas koristiem – 3 koŗi, ap 130 dziedātāju.

Kas tu esi – čellists, diriģents?

Nu jau arī komponists un rīkotājs! Man ir pamats justies kā komponistam, jo esmu saņēmis pasū­tinājumu no Valsts akadēmiskā koŗa Latvija uzrakstīt divus skaņdarbus. Tagad mazāk būšu mūzi­ķis, bet – rīkotājs, jo man uzticēta Dziesmu svētku Kanadā, Toronto, Rīcības komitejas vadība. Manas mūzikas zināšanas noderēs, praktiskā pieredze arī – nelikšu koristiem piecas stundas stāvēt kājās! Nopietni runājot – esmu patiesi gandarīts par iespēju savā dzīvē darboties tik dažādos mūzikas laukos – gan atskaņotājmākslā, gan kā diriģentam, komponistam un pedagogam. Man patīk, ka manā mūzikālajā dzīvē ikreiz ir kaut kas jauns – te jādarbojas ar zizli, te ar spalvu, te jāspēlē čells. Jāzepam Vī­tolam (Vītols spēlēja altvijoli) viņa vijoļspēles pedagogs Pēterburgā savulaik esot teicis, lai liek nost vijoles lociņu un ķeŗas pie rakstāmā, šai jomā viņam esot vairāk dotību. Redz, Vītols paklausīja – un beigās bija gan izcils komponists, gan pedagogs un adminis­trātors. Latvijas mūziķi tiešām ir daudzpusīgi, jo viņiem tādiem jābūt – jāraksta projekti, jāpelna, jāskolo un jāmūzicē. Garlaicīgi nav.

Nākamgad – tava tēva Tālival­ža Ķeniņa simtgade. Prieks, ka šajos – valsts Simtgades Dziesmu svētkos atcerējāmies, ka viņš ir bijis unikāla personība latviešu mūzikas laukā, turklāt vienīgais, kas mācījies Francijā, pie Mesiāna. Tavs “amata brālis” čellists Mstislavs Rostropovičs arī savu personas un mākslas patvērumu atrada Francijā. Kas viņus tur pievilka?

Palabošu tevi – arī Lūcija Garūta papildinājās Francijā – ar visu savu nelaimīgo mīlestību... (Par LG mīlestības stāstu Parīzē man ziņoja doktorande Dzintra Erliha – personīgas zināšanas man nav.) Skats uz Rietumeiropu bijis daudziem, ļoti daudziem latviešu mūziķiem. Man personīgi ir grūti to izskaidrot. Man, Kanadā dzimušam bērnam, četru gadu vecumā bija jāsāk klavieŗspēle, astoņu gadu vecumā sāku spēlēt čellu, bet – vairāk man patika sportot un slinkot – kā kat­ram normālam jauneklim. Turklāt vieglatlētikā guvu panākumus, bet, redzi, to var tikai jaunos gados, savukārt čellu varu spēlēt arī vecumā, kā tevis pieminētais Rostropovičs. Patiesībā nekādas īpašas vilkmes kādā noteiktā mūzikas nozarē nebija – ne komponēšanā, ne atskaņotājmākslā. Kamēr – reiz man piezvana un aicina nodiriģēt kādu kameŗorķestŗa koncertu. Sa­nāca! Tad uzaicināja uz nākamo. (Protams, kā vidusskolas mūzikas skolotājam, man bija liela pieredze gan diriģējot, komponējot/aranžējot, rakstot un stāstot par mūziku un rīkojot. Tas viss nenāca no zila gaisa. Vidusskolas mūzikas skolotājiem ir jāprot VISU darīt – vienreizēji radījumi.) Tad piezvana un lūdz uzrakstīt kaut ko jaunradei. Kamēr zvana Arvīds Purvs (Kanadas latviešu mūzikālā dvēsele. – L. K.) un saka – Juri, vai tu gribētu rīkot Dziesmu svētkus?! Tā ir noticis – esmu rakstījis apdares, koŗa mūziku, līdz nāca godpilnais piedāvājums no Valsts akadēmiskā koŗa piedalīties projektā “Latvijas komponisti Simtgadei”, kur esmu viens no (nezinu precīzo skaitu: jaundarbi 4 koncertos, katrā ap 14) uzrunātajiem komponistiem. Koŗa menedžeris Māris Ošlejs teica – latviešu a capella koŗmūzika ir izsmelta, vajag kaut ko svaigu. No trimdas komponistiem līdz ar mani uzrunāti ir arī Imants Ramiņš, Dace Aperāne, Lolita Ritmane u. C. Es atradu vienu patriotisku tekstu no sava vectēva Ata Ķeniņa, kuŗš arī stāvējis uz zināmās skatuves 1918. gada 18. novembrī. Tas ir liels gods!

Būdams “mūzikas administrātors”, tu pat šodien esi uzvilcis kreklu, ko rotā Kanadas Dziesmu svētku reklāma.

Un esmu priecīgs un lepns, jo zinu, ka svētki būs vareni! Rīcības komitejā darbojas izcili profesionāļi – mūzikas nozari pārrauga Ar­turs Jansons (izcils altvijolists, Rīgā spēlēja Pasaules Latviešu dienu ka­ mermūzikas koncertā, ilggadējs Dziesmu svētku Kanadā mūzikas nozares loceklis), dejas – Selga Apse (arī deju virsvadītāja Rīgā). Būs lieli koncerti, kā ikreiz aizvadītajās desmitgadēs, ir pasūtināti četri jaundarbi kopkorim. Kanadas Nacionālās operas orķestris ir piedāvājis savu atbalstu un līdzdalī­bu, un būs simfoniskās mūzikas koncerts, kuŗā skanēs Tālivalža Ķeniņa, Jāņa Kalniņa, Lolitas Ritmanes darbi. Koris Latvija piedalīsies neatkarīgā koncertā Koerner Hall, bet ne simfoniskā/kamermūzikas koncertā. Orķestri diriģēs Māris Sirmais. Koncertieraksts notiks jau janvārī, un svētkos pārdosim diskus. Bet uz pašiem svētkiem vēl ieradīsies arī viena no izcilākajām Latvijas deju kopām Līgo ar Jāni Purviņu, un koncertu pavadīs dzīvā, nevis “iekonservētā” mūzika.

Kāds prieks maestro Andrejam Jansonam! Viņš ir kaismīgi iestā­jies pret “iekonservēto” jeb ierakstīto pavadījumu.

Vēl piedalīsies Kristīne Kārkle ar draugiem. Ir tikai viens sāpīgs jautājums – vai atbrauks pietiekami daudz skatītāju, lai svētki arī financiāli izdotos?! Diemžēl vairs nav kā pirms 50 gadiem, kad brauca tūkstoši un naudas pietika. Bet – ir Simtgade, ir lieliska vieta – Toronto, kas pasaules tūrisma ceļvežos at­zīta par vienu no pašām labākajām, būs lieliski koncerti lieliskās telpās! Rīcības komiteja pat ir padomā­jusi par to, lai būtu izdevīgs valūtas apmaiņas kurss…

Nejauc galvu! Tavus jokus var arī ņemt nopietni!

Galvenais – lai brauc šurp arī visi tie, kas nemāk ne dziedāt, ne dejot, lai brauc kā skatītāji, klausītāji un atbalstītāji.

Man bija prieks būt Toronto Dziesmu svētkos 2004. gadā, kad notika mūzikla Eslingena pirm­izrāde, kad lielā koncertzālē notika koncerts, kur redzēju tevi diriģējam.

Šoreiz būs vēl labāk – par spīti tam, ka Toronto ir “slavena” ar sliktu sabiedrisko transportu, lie­lie koncerti notiks Toronto universitātes aulā (priecājamies, ka uz “lielajiem” koncertiem – tautasdejas un kopkoris – lietosim vēsturisko Maple Leaf Gardens, šodien ar nosaukumu Mattamy Athletic Centre. Reizē skatāmies uz pagātni, uz paveikto un uz nākamo simtgadi. Tāpēc atgriežamies Maple Leaf Gardens, kuros no 50. līdz 90. Gadiem skanēja Kanadas svētki). Kamermūzikas/simfoniskais koncerts būs Toronto Karaliskās Konservatorijas elegantajā koncertzālē Koerner Hall. Tur arī dziedās VAK. Akadēmiskā koŗa Latvija un orķestŗa koncerts tiek piedāvāts arī kanadiešiem, tā būs šī koŗa debija Ka­­- nadā, tāpēc līdz ar latviešu mūziku te skanēs arī citi baltieši, kā, piemēram, igaunis Arvo Pērts. Kanadieši, kuŗi tiešām ir lieli koŗmūzi­kas draugi, jau dzirdējuši Latvi­jas Radio kori, kas koncertēs latviešiem Toronto 18. novembrī. Tā ir pavisam jauna ziņa!

Atminoties 2004. gada Dziesmu svētkus Toronto, gribu vaicāt par spožo diriģentu Ivaru Tauriņu. Tas bija laiks, kad daudz runāja par tā sauktajiem born again latviešiem. Tauriņš bija viens no viņiem, kā, piemēram, arī manis satiktais Angus Grant Austrālijā u. c. – latviešu izcelsmes cilvēki, kas apzinājušies savas latviskās saknes un meklē satiksmes ceļus ar latviešiem, lai gan latviski nerunā.

Jā, toreiz koncertā Ivars Tauriņš diriģēja Pēteŗa Vaska un Jāzepa Vītola skaņdarbus. Pēc tam nemanījām kādu īpašu ieinteresētību. Lai gan – Vizma Maksiņa bija viņu iesaistījusi apvienoto Toronto baltiešu koŗu koncertā, kuŗā atskaņo­ja trīs Baltijas valstu un Somijas skaņražu sacerējumus. Dziedāja četri koŗi, Imants Ramiņš arī diriģēja savu Kantāti, aranžējot korim un orķestrim dziesmas no visām četrām dalībvalstīm. Tauriņš diriģēja Šūberta Mesu Sol mažorā. Bet tad pienāk brīdis, kad negribas tikai lūgt vienu – gribētos sagaidīt paša atsaucību, bet tās diemžēl nav bijis. Taču ir vēl daudzi citi born again – varbūt visi nav profesionāli mūziķi, bet ir viņu vēlēšanās piedalīties un atsaucība. Tā, piemēram, manā korī dzied vīrs vārdā Marc McNamara, kuram vecāmāte ir bijusi latviete.

Un vēl taču ir džeza saksofonists Jānis Steprāns no Montrealas, kas, kā pats teica, latviešos ir gājis bērnībā, kad mamma lika, bet tagad viņam ir gana cieša saikne ar Latviju. Vai arī ar Ka­nadas latviešiem?

Jānīts, kā mēs viņu saucam, 2014. gadā spēlēja kopā ar savu trio Latvijas vēstniecības sarīkojumā, kur viņu bija aicinājis tolaik vēstnieks Juris Audariņš. Mēs mēģinām “būt kontaktā”, tāpat kā arī ar kapelu Austra (Katie Spēlmanis) ar kapelu July Park (Pēteris Dreimanis – Kanadas ierakstu Juno balvu laure­āts), kuŗās mūzicē latviskas izcelsmes jaunieši. Kanadas operas orķestrī kopā ar mani mūzicē čelliste Jill Vītols, kuŗai tēvs nekad nebija stāstījis par viņas latviešu izcelsmi. Pēc tēva nāves viņai nācās kārtot dokumentus ar Latviju, un latvieši nāca talkā. Mēs esam daudz runājušies ar viņu. Un vēl viens džezists – kontrabasists Endrjū Downing, izcils mācībspēks Toronto universitātē savā nozarē, kuŗa vectēvs bija viens no LNAK – Latviešu nacionālās apvienības Kanadā dibinātājiem Aleksandrs Dreimanis. Puisis īstenībā savu bērnību vasarā pavadījis mūsu pašu Saulainē... Uz 2014. gada svētkiem Kanadā komponēja jaundarbu “Nottawa saga” – upe, kuŗa tek cauri Saulainei. Mūzikas valoda, šī universālā valoda, ļauj mums atrast arī kopīgās saknes. Un tas ir jādara.

Tevi sadusmoja kādreiz mūsu avīzē publicētās intervijas ar ELA (Eiropas latviešu apvienības) vicepriekšsēdi Elīnu Pinto virsraksts, kuŗā teikts, ka valsti var izdaiļot ar dziesmām un dejām, bet ne uzbūvēt...

Ar Elīnu esmu ticies un sarakstījies. Dedzīga, gudra, spējīga meitene! Mēs par šodienu daudz spriedām. Mans viedoklis – valsti tiešām nevar uzbūvēt ar dzies­mām un dejām, bet bez tām arī ne. Jo nevar uzbūvēt valsti bez savas valodas un kultūras, noteikti ne! Es sapratu, ko Elīna domājusi, bet arī atminējos, kā es daudzas stundas esmu vadījis, lai kalpotu latviešu kultūrai. Vai tā es neesmu palīdzē­jis celt Latviju? Leģendārais virsdiriģents Haralds Mednis ir teicis – ja nebūtu Dziesmu svētku, nebūtu latviešu tautas! Un redziet – uz ALA kongresu, piemēram, ierodas simti, bet uz Dziesmu svētkiem – tūkstoši!

Raksta autors: Ligita Kovtuna
Foto: LSM.lv
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu “Brīvā Latvija"

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē