Dalies:

Brīvā Latvija: Vai un kāpēc varas partijām jāturpina darbs?

  • 04. Oct. 2018

Latvijas Ministru prezidents Māris Kučinskis intervijā Ligitai Kovtunai

 
Aizritējuši gandrīz trīs gadi, kopš esat valdības vadītājs. Jūsu vērtējums par padarīto un to, kas nākamajai valdībai jāturpina?
Ļoti daudz darāmā ir ekonomikas jomā, konsekventi jāturpina iesāktās reformas – izglītībā, veselības aprūpē, banku sektora sakārtošanā. Runājot par paveikto, pirmām kārtām vēlos uzsvērt to, ka, iesākot reformu veselības jomā, tautai vismaz ir atgriezta ticība, ka valsts šo jomu pārņēmusi savās rokās, iedzīvojas e-veselības sistēma, samazinās rindas un nelietderīga laika tērēšana, lai nokļūtu pie speciālistiem. Izglī­tībā – beidzot ar likumu ir apstiprināta valsts pāreja uz izglītību latviešu valodā. Tas ir neatgriezeniski, atkāpšanās nebūs, neraugoties uz Ždanokas (Latvijas Krievu savienības līdere. – Red.) rīkotajām akcijām. Ir paaugstinātas skolotāju algas, sasaistot to ar izglītības kvalitāti. Kas attiecas uz šo lēmumu, es stingri pastāvēju uz to, ka nevar būt tā, ka skolēnu sekmības rādītājs ir zem “4” – tad tas ir signāls, ka noteikti soļi ir jāpieņem attiecībā uz skolas financējumu, savukārt vecākiem jādomā, vai varbūt labāk bērnu sūtīt apgūt profesiju, jo skolā ar zemu izglītības kvalitāti viņš neiegūs ne zināšanas, ne profesiju.
 
Turējām vārdu aizsardzības jomā – tiek maksāti zināmie 2% no IKP valsts aizsardzībai, NATO sabiedroto vidū esam ieguvuši labu reputāciju. Banku sektorā pusgada laikā ir kliedēts mīts par Latviju kā “mazo Šveici”, kur blēži no visas pasaules var atmazgāt savu apšaubāmo naudu. 
 
Visbeidzot – iekšpolītikā ticis sagrauts mīts par to, ka manis pārstāvētā ZZS nevēlas būt pie varas, labāk izvēloties būt “otra­jiem”. Protams, būdami nacionālkonservātīva partija, ikvienu jautājumu apsveram vairākkārt, tātad lēnāk. Pats gan esmu straujākas dabas un vēlos drīzu rīcību un rezultātu... Katrā ziņā par valdības darbu aizvadītajā laika posmā man nav jākaunas.
 
Kādas bijušas jūsu prioritātes attiecībā uz diasporu?  
 
Pirmām kārtām rūpes par to, lai nepazustu latviešu valoda, un tas ir galvenokārt izglītības jautājumu lokā. Otrām kārtām lēmumi attiecībā uz ekonomisko pienesumu valstij no tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši pēdējos gados, kā arī sabiedrības attiek­sme pret viņiem, proti, pasaule ir mainījusies, un ar šiem cilvē­kiem ir citāds sarunu loks nekā ar tiem, kas emigrēja pēc Otrā pasaules kaŗa. Nedrīkst nosodīt un nevajag dusmoties, ka cilvēki dodas pasaulē. Viņi iegūst pieredzi, un mums ir jārūpējas, lai nepārtrūktu saikne ar Latviju, jā­ palīdz, lai viņu bērniem būtu ie­ spēja kvalitātīvi apgūt latviešu valodu, lai bērniem, kuŗi dzimu­- ši ārpus Latvijas, atgriežoties mā­ jās, nebūtu problēmas iekļauties mūsu izglītības vidē. Tas attiecas arī uz mājokļa, darbavietu un ar ekonomiku saistītām problēmām. Labu piemēru te rāda kustības Your Move, Ar pasaules pieredzi Latvijā u. c. Pats vakar biju pie frizieŗa, kuŗš man palepojās, ka trīs gadus dzīvojis un strādājis Londonā, nu atgriezies, atgūst savu lauku īpašumu un nostiprinās.
 
Vēlos citēt uzņēmēja, Berga bazāra īpašnieka Justa Karlsona savulaik intervijā teikto: “Vai es aicinātu savus abus dēlus veidot savas dzīves un karjēras Latvijā, ja neticētu šīs valsts nākotnei?!” Pulks “vecās trimdas” pēcnācēju jau kopš neatkarības pasludināšanas laika dzīvo un veiksmīgi strādā Latvijā.
 
Ja manis vadītajai valdībai pārmet, ka nav konkrēta remigrācijas plāna, atbildu – labāk nevis populistisks, vispārīgs plāns, bet konkrēta darbība šai virzībā. Tāda, kas pārliecina, ka latvietim vislabāk tomēr ir te, Latvijā.
 
Jūsu pārstāvētās partijas – ZZS, kur aizvadītajā laikā bija 21 vieta Saeimā, četri ministru portfeļi plūs vēl premjerministra amats, priekšvēlēšanu programmā dominē vārds “turpināt”, bet visai izplūdušas ir tezes, piemēram, par birokratijas samazināšanu, gandrīz nekā par kultūru. 
 
Programmā uzsvars ir uz valsts pārvaldes optimizāciju, bet, kas attiecas uz birokratijas izskaušanu, teiktu tā – ja vien man būs iespēja, nākamajā valdībā kopā ar speciālistiem pētīšu, kur un kā tā īsti rodas. Arī manas valdības laikā bijis valdības aparāta samazināšanas plāns, kas atdū­ries pret... birokratiju! Pēc manas pārliecības, ir jāatrod birokratijas saknes un jāķeras klāt tās mazināšani ar vislielāko atbildību.
 
Attiecībā uz valsts kultūrpolītiku – tā ir lieliskās kultūras ministres (Dace Melbārde, Nacionālā apvienība. – Red.) vadībā prasmīgi iedzīvināta, un to es saistu ar šīs valdības polītikas panākumiem, proti, ir izdevies “nešķirot” ministrus pēc to partijiskās piederības. Valdības po­ lītika īstenībā ir partiju kopīga polītika, ko nevar “taisīt” viens spēks. Mums ir arī noformulēta, skaidra un konsekventa valsts ārpolītika, ko īsteno ministrs no Vienotības – Edgars Rinkēvičs ar savu komandu. 
 
Loģiski rodas jautājums par pēctecību, un atkal jāatgriežas pie jomas, kas ir trimdas sabiedrības un tās organizāciju degpunktā līdz ar ārlietām – pie aizsardzības jomas, kuŗā tiešām ir veiktas nopietnas iestrādes.  
 
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS. – Red.) strādā profesionāli, konsekventi, ir izveidojis spēcīgu komandu un pats bauda augstu reputāciju NATO sabiedroto vidū. Turklāt – iekšzemē attīstās Zemessardze, iet dziļumā darbs ar jaunatni – ir “ieiets” skolās, skaidrojot, ka valsts aizsardzība nav tikai tanki, ieroči un robežapsardze, valsts aizsardzība sākas ar stāstu bērnam par savu valsti un tās vērtībām.
 
Un vēl kāds pēctecības as­pekts – gluži praktiski nevienai valdībai nebūs laika apmācīt jaunus ministrus, bet pieredzējis, profesionāls ministrs – savas nozares zinātājs ir labas valdības pamatu pamats. Tāpēc esmu nopietni nobažījies par valsts turpmāko gaitu, ja esošās trīs varas partijas (ZZS, Vienotība un Nacionālā apvienība. – Red.) nepaliks valdībā.
 
Iepriekšējās, 12. Saeimas vēlēšanās ārzemēs mītošie vēlētāji savas balsis galvenokārt atdeva par Vienotību (34%), Nacionālo apvienību (21%) un Latvijas Reģionālo apvienību (18%), pē­ dējo tolaik pārstāvot odiozajam Artusam Kaimiņam, kas nu izveidojis savu partiju – Kam pieder valsts jeb KPV LV. (Vēlēšanās diemžēl piedalījās tikai 26% no ārzemēs mītošajiem balsstiesīgajiem!) Kāpēc cilvēki uzticas populistiskām idejām?  
 
Ne jau tikai Latvijā – līdzīgi noticis arī Zviedrijā, kur arī “pēkšņi izrādījies”, ka ir “slikta” veselības aprūpe un sociālā situācija. Jā, mēs redzam, ka priekšējās rindās raujas vienādos kreklos tērpti naidīgi un agresīvi cilvēki, kas izsakās skaļos “virsrakstos”. Citu polītisko spēku plakāti, tostarp manējais, tiek plēsti un caurdurti. Ko tas atgādina? Bail iedomāties! Savlaik kāda partija Latvijas polītikā ienāca ar Zīgerista banāniem, drīz gan sabruka. Tagad nāk ar populismu. Un maldināšanu. Vēroju Saskaņu, kuŗā notiek “latviešu iesaukums”, taču skaidri zinu arī to, kas stāv aiz šīs partijas, un zinu arī to, ka “iesauktie latvieši” tiks atbīdīti. Saskaņa, kas savu reputāciju neatgriezeniski sabojāja pēc Valodas referenduma, nu iztaisās par labajiem sociāldemokratiem un neiet vienā solī ar Ždanokas Krievu savienību...
 
Spriežot pēc nesenajām de­ batēm Lielbritanijā, kur polītisko spēku pārstāvji tikās ar vēlētājiem šai valstī, ir pamats optimismam – te bija sapulcējušies neparasti daudz cilvēku, kas uzdeva skaidrus, noteiktus jautājumus, veidojot labu dialogu.
 
 Arī manas valdības ministres Anda Čakša un Dana ReiznieceOzola (finanču ministre. – Red.) atgriezās ar ļoti pozitīviem iespaidiem. Bija veidojies ne vien labs dialogs, bet arī izskanējis jautājums – kur jūs bijāt agrāk? Tas vēlreiz apliecina, ka ar diasporu ir jāstrādā pastāvīgi, ne tikai pirms vēlēšanām.
 
Runājot par jūsu pārstāvēto ZZS – vai ir domāts par paaudžu maiņu? Daudzi jau senioru vecumā...  
 
Ir vajadzīga gan pieredze, gan jauni spēki – tiklab polītikā, kā ikvienā citā nozarē. Jauni, spējīgi cilvēki nebūt tik ļoti neraujas darboties polītikā, jo mūsu sabiedrībā būt polītiķim bieži vien saistās ar “tas nav labi”... Runājot par senioriem, vecākās paaudzes biedri mēdz atturēt no straujiem lēmumiem (par savu diezgan straujo dabu jau minēju), liekot rūpīgi tos apsvērt. Paaudžu maiņa turklāt ir iespējama tikai pa­ kāpeniski, par polītiķi ir jāiz­- aug. Pats nāku no Valmieras uz­ ņēmēju vidus, savulaik pirms 24 gadiem norādīju uz nepilnībām, kas valsts līmenī jālabo, un nu, darbojoties polītikā, man jāapzinās – ja jau pats sāki, tad parādi, ko vari! Attiecībā uz paaudžu maiņu jāatzīst arī, ka krietni aizlaists ir darbs reģionos, kur partiju pārstāvības ir gandrīz izzudušas, to vietā rodas jaunas reģionu apvienības, partijas, kas tiecas ienākt polītikā.
 
Savlaik darbojāties A. Šķēles vadītajā Tautas partijā. Ko no šīs pieredzes guvāt? 
 
It īpaši Tautas partijas pastāvēšanas pēdējos gados kļuva skaidrs, ko nozīmē polītiskie izaicinājumi, aizkulišu darbība utt. Tad jādomā – demisionēt vai iet tā­lāk, nepazaudējot sevi. Īpaši aktuāli tas bija laikā, kad Saeimā vadīju Tautas partijas frakciju. Tas bija nopietns rūdījums, ie­ gūta prasme neļauties ievilkt sevi apšaubāmos darījumos, skaidra apziņa – ja nevaru pateikt “nē”, tad jāiet prom no polītikas. Varēju to pateikt Šķēlem, varu pateikt “nē” arī Lembergam.  
 
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"
Foto: Valsts kanceleja

Citas ziņas