Dalies:

Brīvā Latvija: Svēts mantojums paliek Latvijā

Brīvā Latvija: Svēts mantojums paliek Latvijā
  • 28. Jan. 2019

18. janvārī Latvijas Nacionālais vēstures mūzejs saņēma vērtīgu krājuma papildinājumu:  viena no 39 Latvijas valsts dibinātājiem – agronoma un polītiķa Viļa Gulbja (1890 –1942) apbalvojumus, fotografijas un personīgos dokumentus.  Tos mūzejam dāvināja Ņujorkā dzīvojošā Viļa Gulbja meita Elga Marija Čače. 

Starp vairāk nekā 30 priekšmetiem īpaši jāizceļ Vilim Gulbim pasniegtie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis (II šķira), Aizsargu Nopelna krusts, Zemkopības ministrijas apbalvojuma medaļas, kā arī vairāki ārzemju apbalvojumi, piemēram, Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa zvaigzne (I šķira), Lietuvas Ģedimina ordeņa zvaigzne (I šķira), Somijas Baltās Rozes ordenis (III šķira) un vairāki priekšmeti, kuŗus polītiķis saņēmis kā dāvanas, būdams Iekšlietu ministrs un Zemkopības ministrs. Kopā ar apbalvojumiem mūzejs saņēmis arī dokumentus: Viļa Gulbja dienesta gaitu aprakstus, viņa sievas Olgas atmiņu stāstījumu par vīra bērnību, skolas gadiem, studijām un sabiedriski polītisko darbību, ko pierakstījis viņa znots Gunārs Čače.

Agronoms un polītiķis Vilhelms Gustavs Gulbe jeb Vilis Gulbis dzimis 1890. gada 23. septembrī Jaunsātu muižā kalēja ģimenē. Līdz 1909. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā un Mironova komercskolā Rīgā, bet no 1909. gada līdz 1914. gadam studējis Rīgas Polītechniskajā institūtā lauksaimniecību, iegūstot agronoma gradu. 1917. gadā Gulbis kļuva par Vidzemes guberņas Pārtikas komitejas valdes priekšsēdētāju, bet pēc Februāŗa revolūcijas piedalījās Latviešu zemnieku savienības dibināšanā, no kuŗas vēlāk – 1918. gada 17. novembrī – tika iecelts Latvijas Tautas padomē un piedalījās Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā aktā Rīgā 18. novembrī. Neatkarības kaŗa laikā pēc Latvijas Pagaidu valdības atkāpšanās uz Liepāju Viļa Gulbja gaitas veda uz Igauniju, no turienes viņš piedalījās militārās un civilās pārvaldes organizēšanā atbrīvotajā Ziemeļvidzemes daļā. 

Lasītākās ziņas

Jauns posms viņa polītiķa karjerā sākās 1921. gadā, kad viņu iecēla par Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta vicedirektoru, vēlāk – par Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieku. Sākot no šī brīža, Viļa Gulbja vārds vairāk nekā desmit gadu garumā bija nesaraujami saistīts ar agrāro reformu. Gulbis ticis ievēlēts 3. un 4. Saeimā (1928 – 1934), vairākkārt ieņēmis Zemkopības ministra amatu (1928, 1930-1931, 1934), bijis arī Izglītības ministrs (1933-1934) un Iekšlietu ministrs (1934–1939). 

Viļa Gulbja un viņa ģimenes traģiskākais dzīves posms sākās pēc Latvijas okupācijas, kad 1940. gada 9. oktobrī bijušo ministru apcietināja un sāka krimināllietu, kuŗā viņu kā “kulaku interešu aizstāvi jau kopš 1917. gada” apsūdzēja Ulmaņa “fašistiskā apvērsuma organizēšanā” un par “aktīvu kontrrevolucionāru darbību, kas izrādīta cīņā pret Padomju Savienību un strādnieku šķiru”.  1941. gada vasarā viņu pārsūtīja uz Astrahaņas Iekšlietu tautas komisariāta cietumu nr. 2., kur piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu. Lai gan Vilis Gulbis iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot lēmumu pārsūdzēt, tomēr spriedums palika negrozīts un 1942. gada 19. janvārī viņš tika nošauts. Dzīvesbiedrei Olgai Muižniecei, ar kuŗu Gulbis bija apprecējies 1931. gadā, un viņu meitai Elgai Marijai izdevās izvairīties no padomju deportācijām. Olga Gulbe pēc Otrā  pasaules kaŗa bija aktīva darbiniece trimdas latviešu organizācijās Rietumos un studenšu korporācijā “Varavīksne”, nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, aizejot Mūžībā 1996. gadā Amerikā. Vilis Gulbis reabilitēts tikai pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.

18. janvārī Elgas Marijas Čačes pilnvarotais pārstāvis zvērinātais advokāts Matīss Kukainis oficiāli nodeva mūzejam vēsturisko liecību dāvinājumu. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka vērtīgo mantojumu, pateicoties M. Zvērinātu  advokātu biroja  „Spīgulis & Kukainis” partneŗa un dibinātāja profesionālajam darbam, izdevies atgūt no mantkārīgu ļaužu jeb spekulantu “nagiem”, lai tas nonāktu Latvijas valsts vēstures krātuvē, kur tam ir īstā vieta.  M. Kukainis: “Čačes kundze bija uzzinājusi, ka mantas, ko viņa aizdeva paziņām, kuŗi izlikās esam lieli vēstures entuziasti, bez viņas atļaujas mēģina pārdot Valsts vēstures muzejam! Kundze pilnvaroja mani ar juridiskiem paņēmieniem censties atgūt izkrāptās mantas. Valsts vēstures mūzeja pārstāvji arī apstiprināja, ka minētās personas patiešām piedāvājušas mūzejam piemiņlietas pirkt, un ticis nolemts tās iegādāties par 30,000 Eiro!  Varat iedomāties Čačes kundzes sašutumu! Piemiņlietas piederēja viņas tēvam, vienam no Latvijas valsts dibinātājiem, īstenam patriotam, kuŗš zaudēja savu dzīvību par Latviju. Šis nebija tikai naudas jautājumas, bet goda un cieņas jautājums.  Čačes kundze ir ļoti priecīga, ka mantas, ko viņa muzejam dāvināja, atgūtas un nu ir drošās rokās.”

Foto: Valters Lācis; Latvijas Nacionālā mūzeja direktors Arnis radiņš (pa kreisi) un Matīss Kukainis 
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti