Dalies:

Brīvā Latvija: Svešā zemē, svešos ļaudīs jeb “Krieviju ar prātu nesaprast...” III

Brīvā Latvija: Svešā zemē, svešos ļaudīs jeb “Krieviju ar prātu nesaprast...” III
  • 31. Aug. 2018

Jānis Vanags uz Tālo zemi devās otro reizi. Jo 2009. gadā, kad viņš uz sava vectēva Pēteŗa Matisona izsūtījuma un atdusas vietām bija aizbraucis pirmo reizi, precīzo pakalnu, kur apglabāts vectētiņš Pēteris, nokļūt neizdevās. Gan brauciena maršruts tieši neveda uz 59. kilometru ceļā no Sivaku sādžas uz Zeju, gan arī Jāņa rīcībā vēl nebija daudzmaz precīzu koordinātu. 2009. gadā Jānis pabija vien 50. kilometrā, un ģimene nolēma, ka derētu atrast īsto vietu, pēc mātesbrāļa Jāņa un viņa dzīvesbiedres Intas stāstiem, pakalnu netālu no dzelzceļa. Jānis turp devās kopā ar mūsu operatoru Aivaru, un smagajā ceļā viņus pava­-dīja vietējais mežsargs Maksims. “Braucām pa ļoti grūti izbraucamu ceļu, īstenībā – neceļu, jo, tā kā šai apvidū nekāda saimniecis­kā darbība nenotiek, arī normāla ceļa te nav,” stāsta Jānis. “Atminos to dienu 1957. gadā, kad vecmāmiņa ar trim bērniem – manas mātes brāli un divām māsām atgriezās Latvijā. Biju mazs puika, bet no bērnības atceros, ka ģimenē par Sibiriju atklāti runāja, stāstīja, lasīja priekšā vēstules. Atmi­-ņā palicis, ka viņi tur, Tālajos Austrumos, nodarbināti pie sveķu ieguves. Biju iedomājies biezu mežu ar lielām eglēm un priedēm, pa kuŗu resnajiem stumbriem tek sveķi... Īstenībā ieraudzīju izdegušu, skraju mežu, drīzāk krūmāju ar tieviem, izstīdzējušiem ko­­kiem. Pirmais gads izsūtījumā bijis ļoti grūts, no pilnīga bada paglābuši vietējie, kas palīdzējuši, slepeni noliekot pie mājas kartupeļus.” Pēteri Matisonu kopā ar ģime­ni – sievu un trim bērniem, izsūtīja 1949. gada 25. martā. Jāņa māte, viena no četriem bērniem, brīnumainā kārtā paglābās. Pēc Cēsu Skolotāju institūta beigšanas viņa tika nosūtīta darbā uz Lejasciemu par skolas direktori. Tur tomēr nepalika, bet aizdevās uz Vīksnu, netālu no Alūksnes. Te arī viņa dabūja brāļa pa vilciena logu izmesto vēstulīti ar ziņu, kas noticis, ko bija atradis un viņai atdevis vietējā dzelzceļa priekšnieks...

Jānis: “Vecaistēvs Pēteris bijis ļoti labs saimnieks, tiem laikiem progresīvs, ieviesis savā saimniecībā modernās technoloģijas, kādas jau nu tolaik bija. Līdz ar to nokļuvis vietējo Liezēres ļaužu runās un diemžēl arī ticis apskausts. Taču ģimenei pēc atgriešanās bija neticami laimējies – mammas vecākā māsa Elza atguva tēva mā­jas! Gan jau šos gadus tās tukšas nestāvēja, bet pēc radu atgriešanās mājās bija vien vecais izpalīgs Sīmanis, kas saimnieku prombūt­-nes laikā mājas bija pieskatījis. Tā viņš arī turpināja te dzīvot, palīdzēja saimniecībā, cik varēja, un, protams, arī kopā ar visiem sēdās pie saimes galda. Vietējā vara arī nejaucās saimniecības lietās, manējie varēja turēt lopus – govi, teļu, aitas, cūkas. Uz šo saimniecību palīgos sūtīja arī mani ar brāli. (Jānis audzis sešu bērnu ģimenē, pēc Balvu vidusskolas beigšanas ieguvis inženieŗa diplomu Jelga­vas Lauksaimniecības akadēmijā – L. K.). Kopš 5. – 6. klases jau slaucu govis, 12 – es, otras 12 – brālis.

Lasītākās ziņas

Tālajā zemē Jānis, protams, pabija vien apmēram tai vietā minētajā 59. kilometrā, kur apglabāts viņa vectēvs. Lieki teikt, ka kapsētas šī vārda ierastajā izpratnē tur nav – pakalnā pie dzelzceļa, pēc radinieku stāstiem, apglabāts Pēteris Matisons un kāda latviete, saukta Rubeņmāte. Veselu diennakti Jānis pavadīja Sivaku sādžā. Viņa iespaidi: “Pir­­mais pārsteigums bija naktsmītnē – tās saimniece izrādījās izsūtītā latvieša mazmeita! Pagasta priekšniece (vārds ?) bija ļoti atvērta un draudzīga atšķirībā no viņas augstprātīgā priekšteča, ko satiku 2009. gadā. Vietējie zina, ka savulaik te bijis daudz latviešu, zina arī kāpēc.”
 
Mēs, visa ceļotāju grupa, arī bijām iegriezušies Sivakos, mūs ekskursijā pa sādžu pavadīja minētā kundze. Man gan likās, ka viņas stāstītajā bija daudz neslēp­tas smeldzes pēc padomju lai­kiem. Jānis: “Kā gan lai nebūtu !? 1985. – 1986. gadā viņiem bija tieša komerciālā sadarbība ar Japā­nu – krievi turp sūtīja kokmateriālus, japāņi – pretim pārtikas un rūpniecības preces, kas tolaik padomju valstī bija deficits. Un viņiem arī pietika naudas tās nopirkt. Kad iestājās “jaunie laiki” un pavērās jaunas ekonomiskās iespējas, šī sadarbība tika sagrauta, un mēs visi redzējām pussagruvušas noliktavas paliekas.” Krieviju patiešām ar prātu nesaprast! (Turpinājums nākamajā nr.)
 
Raksts autore: Ligita Kovtuna

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti