Dalies:

Brīvā Latvija: Svešā zemē, svešos ļaudīs jeb “Krieviju ar prātu nesaprast...” II

Brīvā Latvija: Svešā zemē, svešos ļaudīs jeb “Krieviju ar prātu nesaprast...” II
  • 22. Aug. 2018

Mūsu ceļabiedriem – “Amūras bērniem” ‒ šis, protams, bija īpašs brauciens. Tālu, ļoti tālu ceļu viņi mērojuši, lai satiktos, atgrieztos savā bērnībā. Gadiem ritot, nostalģiskām atmiņām nav tikai dzejiski romantiska jēga, ir kaut kas daudz nozīmīgāks, ko saprot gan tie, kas no Latvijas bijuši šķirti, nonākot kā labklājīgajos Rietumos, tā skarbajos Austrumos. Tā ir cita, daudz dziļāka un citkārt dzimtenē augušajiem grūti izprotama vēlēšanās – atrast un izstaigāt takas svešā zemē, svešos ļaudīs, kas nemaz nesaprot tavu valodu. Ārija ar māsīcu Zintu sameklēja mājas Blagoveščenskā, Oktrjabskij ielā, ko sazīmēja tikai pēc vecām fotografijām un nostāstiem. Jo, kā jau iepriekš rakstīju, Ārija tur nonāca mammai puncī, bet māsīca Zinta bija bēbītis... Bērnības māja apjozta ar Krievijā raksturīgu augstu sētu. Kad piezvanījām pie vārtiem, nikni sāka riet suns un saimniece, caur dēļu sētu vedot sarunu, paziņoja, ka nevienu iekšā nelaidīs un ne ar vienu nerunās.

Ārijas uzņēmība, pacietība un pa dēļu spraugu pastieptās vecās fotografijas atsaldēja krievu sievietes dvēseli, un viņa piekāpās. Tik vien palūdza mirkli pagaidīt, lai uzkrā­sotu lūpas un pārģērbtu “smalkākas” drēbes. Foto redzams, ka viņa atmaigusi un sarunājas ar mūsu māsīcām. (To filmē mūsu grupas operatori Aivars Lubānietis un Viktors Gribermans – izcili sava amata meistari. Tas viss ticis ie­mūžināts un būs skatāms kārtē­- jā Dzintras Gekas filmā.) Sanāca pārliecināt krievu sievu, ka neviens jau neiekāro atgūt šo īpašumu. Un viņas sirds acīmredzot saklausīja, ka “Amūras meitenes”, visticamāk, pirmo un vienīgo reizi mūžā te atbraukušas, lai satiktu bērnību.

Anna Gaigule bija īsti laimīga – jo viņa satika arī pavisam reālus cilvēkus no savas “Amūras bērnības” – Pāvelu, Maiju un Nikolaju. Anniņa savās bērnības vietās bija jau 2012. gada braucienā, un pirms tam tīmeklī bija atradusi un sazinājusies ar Maiju – likteņbiedres Lūcijas Cirītes meitu. Ar Lūciju Annas vecāki (Annai tolaik bija pieci gadiņi) tika kopā nometinā­ti Transsibirijas dzelzceļa malas 265. kilometrā, kādā sādžā kopā ar 40 citām latviešu ģimenēm. An­­­­niņas ģimene 1957. gadā atgriezās dzimtajā Cesvainē, bet Lūcijas ģimene ielaida saknes tālajā zemē. Īpašs stāsts ir par Annas vecmāmiņu, ar kuŗu kopā piecgadīgais meitēns Cesvaines stacijā bija spiests iekāpt izsūtīto vagonā. Vecmāmiņai tolaik bija 79 gadi, un laimīgas nejaušības pēc viņa pēc astoņiem gadiem atgriezās Latvijā. Maija (58), uzzinājusi par mūsu ierašanos pilsētā Zeja, kuŗā viņa tagad dzīvo un strādā slimnīcā par medicīnas laboranti, ne tikai sarūpēja cienastu un naktsmājas Annai, bet arī gaŗas stundas gaidīja, ierodamies mūs visus. Tā bija aizkustinoša tikšanās! Bet vēl aizkustinošāks bija mirklis, kad Blagoveščenskā pie mums ar velosipēdu ieradās Pāvels – Maijas dēls, stalts puisis (nu, latvietis, kas latvietis!). Ieguvis divas augstākās izglītības – enerģētiķa un jurista, 2014. gada vasarā ieradies apciemot Latviju. Anna ar meitu Līgu viņam parādījušas gan Rīgu, gan Jūrmalu, gan Kaņiera ezeru. Pirms gadiem Maija šurp atvedusi arī māti Lūciju – mūža novakarē satikt brāli un māsu, apciemot dzimteni. Lūcija un arī viņas māsa jau Mūžībā. Visu cieņu Maijai – viņa saprata, cik mammai svarīgs bija šis Latvijas apmeklējums, tikšanās ar bērnības zemi. Dzīvesbiedrs Nikolajs arī nežē­loja savu laiku, lai palīdzētu citam cesvainietim – mūsu ceļabiedram Aldim Krūmiņam atrast savu senču kapavietas, kur mēs visi ceļinieki noturējām svētbrīžus. (Par to nākamajā laikraksta numurā.)

Lasītākās ziņas

Annai bija 13 gadi, kad viņa atgriezās Latvijā, pabeidza vidusskolu, izstudēja Jelgavā pārtikas technoloģiju un visu darba mūžu aizvadīja pārtikas rūpniecībā. Tagad, būdama žirgta un dzīvespriecīga vecmāmiņa, auklē maz­ bērnus un stāsta: “Mēs, likteņa biedri, turamies kopā kā viena ģi­ mene. Mums ir īpaša tuvība, varbūt pat ciešāka nekā radiem...” Anna savās mājās viesmīlīgi uz­ ņēmusi arī Maijas un Nikolaja meitu – jo viņai, krievu bērnam, to­ mēr ir interese par savu senču – latviešu saknēm. Acīmredzot tās ir ļoti spēcīgas. 

Raksta autore: Ligita Kovtuna

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti