Dalies:

Brīvā Latvija: Svešā zemē, svešos ļaudīs Jeb „Krieviju ar prātu nesaprast...”

Brīvā Latvija: Svešā zemē, svešos ļaudīs Jeb „Krieviju ar prātu nesaprast...”
  • 10. Aug. 2018

Šīsvasaras 22. jūlijā 32 ekspedīcijas Sibirijas bērni dalībnieki savas nenogurdināmās vadītājas, dokumentālā  kino režisores Dzintras Gekas vadībā devās kārtējā (kopš 2006. gada) braucienā uz to Tālo zemi, kur 1941. un 1949. gada represijās tika izsūtīti mūsu tautieši, tostarp bērni. Braucēju pulkā arī tādi, kas Sibirijā dzimuši, bet, piemēram, Ārija Kārkliņa tai 1949. gada pavasarī Blagovešcenskā nokļuva, vēl, kā pati stāsta, būdama mammai puncī. Šogad viņas abas ar māsīcu Zintu Gmizo, kuŗa tolaik bija pāris gadus vecāka, sameklēja māju, kuŗā sākušās pirmās bērnības gaitas un atmiņas. Tepat pie Amūras, vilcienā braucot, pasaulē nākusi Māra Lasmane – viņa kopā ar dzīvesbiedru Tālivaldi Lasmani „dzimto zemi” apmeklē  otrreiz... Jo – citas bērnības zemes jau nav, ir tā, kuŗā esi piedzimis un spēris pirmos soļus. 

Tiem, kam liktenis lēmis piedzimt un uzaugt Latvijā, Krievija, tālā un skarbā Sibirija ir un paliek sveša, neizprotama zeme, lai kādi vareni un skaisti dabas brīnumi pavērtos skatienam. Sveši arī tās ļaudis, lai cik patiesas vai citkārt uzspēlētas sirsnības un laipnības  tie izrādītu. Īstenībā ikviens no ceļiniekiem turp ir devies ar kādu augstāku un svarīgāku mērķi – atminēties, pieminēt, raudzīt izprast, atdot godu tiem, kas šai zemē palikuši  – citam tuvi, paši tuvākie cilvēki, citam – vienkārši savas tautas brāļi un māsas, kas gājuši moku ceļus velnišķīgas varas aizdzīti. Tāpēc jau 11. reizi uz Sibiriju dodas arī Aivars Jerumanis no Amerikas. Mūsu sarunā viņš teica: „Es gribu būt kopā ar savējiem tautiešiem, kas nevainīgi cietuši.” Braucienos, kas viņa gadagājuma ļaudīm (visi kopā šai ceļojumā nosvinējām Aivara 80 gadus) ir krietna izturības pārbaude, viņš, šķiet, pavisam bija aizmirsis savus gadus, ligas un Kalifornijas ērtības un bija allaž možs un smaidīgs. Jāteic, tādi gan bija  itin visi ceļinieki, neraugoties ne uz pasē rakstīto dzimšanas gadu, ne to, ka ... jau ceļojuma pašā sākumā Krievijā pazuda bagāža! (Šīs rindas rakstu pēc krietna laika sprīža kopš atgriešanās Rīgā, bet bagāžas vēl nav un nav. Andrejs gan saņēmis ziņu, ka „jebkuŗā laikā” var pēc tās ierasties... Jekaterinburgā!) Šo cilvēku izturībai un optimismam nepatīkamais piedzīvojums gan nekāds likteņa pārbaudījums nelikās.

Lūk, mana neaizmirstamā istabas biedrene, joprojām praktizējošā bērnu acu ārste Marija Krūmiņa (77) savam mazdēlam  nosūtīja īsziņu: „Izrādās, cilvēks mierīgi var iztikt ar diviem krekliņiem un pāris biksītēm!” Smiekli un dziesmas bija pastāvīgie pavadoņi pa tālās zemes ceļiem un neceļiem, savukārt sirsnīgi apkampieni un mīļi vārdi – kapsētās un piemiņas vietās, kas saistās ar likteņa biedru smeldzīgo pagātni. Stipri ļaudis, kas izpratuši un tur dārgas dzīves patiesās vērtības. Un, dodoties uz Sibirijas ciešanu vietām turot dzīvu piemiņu atgādinot, - īstenībā raksta tautas vēsturi. No pirmavotiem.

Lasītākās ziņas valstī

Un nu – visu pēc kārtas. Vien piebildīšu, ka es šai ceļā devos, pateicoties avīzes Laiks dāsnā labvēļa Visvalža Dzeņa financiālajam atbalstam, ko viņš piešķīra redakcijas prēmēšanai.

23. jūlija rīts, Blagoveščenska. Lidostā mūs sagaidīja jau no iepriekšējā gada brauciena pazīstamā gīde Jeļena, ko draudzīgi dēvējām par „daiļo Helēnu”. Viņai līdzi pašas meita Vasilīna debeszilā krievu tautas tērpā ar cēlu „kokošņiku” galvā un maizes klaipu ar sāli kā viesmīlības apliecinājumu rokās. Vēl arī kazaku formās tērpušies vīri, kas mūs pavada arī turpmākajās gaitās. Arī Jeļena piederot kazakiem (kazačestvo)*, un viņa uzsver, ka, tieši šai organizācijai pateicoties, mēs esam varējuši ierasties Amūras apgabalā – administrācija mūs neesot gribējusi pieņemt. Mēs tiekamies arī ar Krievijas polītiski represēto asociācijas Amūras nodaļas vadītāju Leonīdu Žuravļovu, kuŗš cītīgi vāc un sakopo ziņas par represētajiem un organizē to izdošanu grāmatās. Blagoveščenskas bibliotēkā esam uzaicināti uz tikšanos arī ar viņējo grāmatizdevēju, ukraini pēc tautības, kuŗš izrāda un izstāsta par vēstures grāmatām, kas nākušas klajā viņa apgādā. Esmu priecīga uzdāvināt bibliotēkai divus sava apgāda izdevumus – mums zināmo „Rutiņas grāmatu” jeb Rūtas Upītes „Vēl tā gribējās dzīvot” krievu valodā un divās valodās izdoto dzeju krājumu – Roalda Dobrovenska vārsmas krievu un viņa dzīvesbiedres Veltas Kaltiņas romantiskos dzejoļus latviešu valodā. Centrālās bibliotēkas direktrise, saņemot tās, apgalvoja, ka grāmatas nonākšot goda vietā. 

Te maza atkāpe – par liekulību. Pēc šīs tikšanās grāmatu tempļa tualetes telpā (vīriešu nodalījumā), vietā, kas citkārt paredzēta tualetes papīram, „atklājām”... grāmatu ar izplēstām lapām. Un vēl – Jeļena bija lūgusi mani grāmatas uzdāvāt arī kazaku atamanam – skarba izskata vīram formastērpā. Bet neiznāca, jo laikā, kad visi skatījāmies Sibirijas bērnu fonda filmu par iepriekšējo braucienu šaipusē, atamans bija, tā arī nepateicis ne vārda, nemanot atstājis zāli, droši vien devies kādās nopietnākās darīšanās. 

Kazaki mūs aizveda uz savu svētvietu augstā Amūras krastā, kur mūsu „amūrieši” bija lūgti iestādīt kociņus. Pēc tam sniedza mums priekšnesumus – skandēja dzeju, dziedāja bajāna pavadījumā, aicināja uz kopīgu foto, labprāt stāstīja par saviem varoņiem, kas 1856. – 1857. gadā atkaŗoja šo apgabalu no Ķīnas, par savu galveno varoni un pirmo ģenerālgubernātoru Nikolaju Muravjovu-Amurski, kas 1858. gadā parakstīja vēsturisko līgumu ar Ķīnu par Amūras kreisā krasta territorijas piederību Krievijai. „Amūras zeme bija, ir un būs krievu zeme” – šāds uzraksts iekalts pieminekļos un arī rotā triumfa arku Amūras krastā, celtu par godu cara Nikolaja II vizītei 1891. gadā. Bet pāri Amūrai, kā tiek lēsts 800 m attālumā – Ķīna ar augstiem namiem, kuŗos izvietoti restorāni un tirgotavas, biroji un firmu pārstāvības, bet augšā – aicinoši uzraksti, rakstīti kirilicā. Krievijā, jau sākot no Maskavas lidostas uzraksti ir divēji – kirilicā un hieroglifos. Vaicāju Jeļenai – vai krievam ir viegli iemācīties ķīniešu valodu? Kā nu viegli, bet viņi jau nemācoties, toties ķīnieši ātri vien apgūstot krievu valodu. Jā, ķīniešu klātbūtne Krievijā ir plaša un acīmredzama. „Krievs lēni jūdz, bet ātri brauc” – tā viņi mēdz teikt par sevi. Un te nu ir – ķīnietis ar savu strādīgumu un biznesa ķērienu jau rosās pa Krieviju. Krievu sievietes labprāt arī precoties ar ķīniešiem, jo viņi atšķirībā no savējiem puisiešiem vairāk strādājot un mazāk dzerot sīvo.

Par pašu Blagoveičensku – sakopts pilsētas centrs, Amūras augstajos krastos bagāto ļaužu pilsveida nami, bet ārpus centra noplukušas daudzstāvenes ar aizstiklotiem balkoniem, privātmāju pagalmi daudzviet līdzinās tam, ko redzam, piemēram, angļu seriālā Keeping up appearances (latviski tulkots – „Smalkais stils”) un kuŗā dzīvo tā kolorītais varonis, „profesionālais” slaists Onslovs – ar neiztrūkstošu sagrabējušu vecu vāģi dārzā, kuŗā nav nevienas puķudobes. Ir, protams, arī citādi piemēri, bet visvairāk žēl ir seno koka architektūras eksemplāru, kas ieauguši kokos un drazās, gaida sakopšanu. Starp citu – ikvienā Krievijas pilsētā un miestā joprojām ir gan Ļeņina iela, gan ļeņineklis, bet Blagoveščenskas centra parkā, koku paēnā, stāvot vienīgais, kas celts, pašam vadonim vēl dzīvam esot. To mūs gan neviens neaicināja apskatīt, tikai Jeļena garāmejot informēja. 

Mūsu ceļš ved pie pieminekļa represijās cietušajiem – izteiksmīga, mākslinieciski un saturiski uzrunājoša monumenta kādā no Blagoveščenskas centra parkiem. Smagu akmens plākšņu krāvumu apvij dzeloņstieple, vidū plaukšanai veras metalla lotosa zieds, uz plāksnēm – sausa un skarba statistika. Fakti atklāj, ka laika posmā no 1920. līdz 1960. gadam padomju vara represijās iznīcinājusi vairāk nekā 100 tūkstošus Amūras apgabala iedzīvotājus. Salīdzinājumam – Otrā pasaules kaŗa laikā bojā gājuši 40 tūkstoši...

Raksta autore: Ligita Kovtuna

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti