Dalies:

Brīvā Latvija: Šveices dienasgrāmata jeb Rainim un Aspazijai pa pēdām

Brīvā Latvija: Šveices dienasgrāmata jeb Rainim un Aspazijai pa pēdām
  • 30. Aug. 2018

Šī vasara tikpat kā jau ir aizvadīta, taču atmiņā paliks vēl ilgi. Viens no iemesliem, nenoliedzami, ir Latvijai netipiskie laikapstākļi, kad termometra stabiņš dienām un pat nedēļām ilgi pārsniedzis + 30º C atzīmi. Otrs iemesls bija šo rindu autores brauciens uz Šveices Konfederāciju, kas uzskatāma par gandrīz vai karalisku atvaļinājuma dāvanu. Radās iespēja trīs nedēļas pavadīt konfederācijas otrajā lielākajā pilsētā Ženēvā, kas atrodas Šveices frančvalodīgajā daļā. Jau ilgu laiku nelika mieru ideja reiz aizbraukt uz dzejnieku Raiņa un Aspazijas trimdas vietu Kastaņolu Lugāno (Lago di Lugano) jeb Čerezio (Ceresio) ezera krastā. Lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, piebilstams, ka Lugāno ir gan ezera, gan arī devītās lielākās Šveices pilsētas nosaukums.

Lasītākās ziņas valstī

Kaut arī brauciens ar vilcienu no Ženēvas līdz izvēlētajam mērķim ilgst piecas stundas un trīs minūtes (attiecīgi tikpat ilgs laiks nepieciešams, lai nokļūtu atpakaļ), šajā vasarā minēto ieceri beidzot izdevās realizēt. Gan Lugāno, gan arī tās priekšpilsētas Kastaņolas apmeklējums izvērtās bezgala skaists, tāpēc par piedzīvoto noteikti ir vērts dalīties ar lasītājiem. Šajā reizē gan vēstīšu tikai par Paradīzei līdzīgo Kastaņolu, savukārt stāstījums par Lugāno lai paliek nākamībai! 
 
Lai ieceri nokļūt Lugāno un atgriezties atpakaļ Ženēvā varētu realizēt vienas dienas laikā, ceļojumu sāku jau pulksten piecos no rīta. Vispirms no Ženēvas stacijas nokļuvu līdz Zoloturnas kantona (Kanton Solothurn) lielākajai pilsētai Oltenei (Olten), kur paredzēta pārsēšanās citā vilcienā, lai dotos tālāk. Kaut arī bija agrs pirmdienas rīts, turklāt skolēnu brīvdienas un atvaļinājumu laiks, izbrīnīja, ka Oltenes stacija pilna cilvēku, tāpat arī vilciens uz Lugāno. Kaut arī jābrauc tik ilgi, garlaikoties neiznāca ne mirkli – ceļojuma laikā skatam pavērās fantastiskas dabas ainavas: kalnu ma­ sīvi ar sniegotām virsotnēm un stāvām nogāzēm, straujas, mutuļojošas upes un ūdenskritumi, nelieli ciematiņi ar Šveicei tipiskajiem zemnieku namiņiem un govŠveices dienasgrāmata jeb Rainim un Aspazijai pa pēdām ju ganāmpulkiem. Vairākkārt kalnu virsotnē pamanīju uzbūvētu nelielu Dievnamu vai kapelu, vai arī savrupnamu. Grūti pat iztēloties, kāda tādos apstākļos varētu būt dzīve. Izbrīnīja pat milzu augstsprieguma līnijas, kas dislocētas kalnos – nespēju iedomāties, kā tās vispār iespējams uzstādīt! Lai to dabūtu gatavu, cilvēkam, šķiet, jālido pa gaisu kā putnam. Ceļojuma laikā vairākas reizes iznāca braukt caur gariem, kalnos izcir­stiem tuneļiem. Viens no tiem bija tik gaŗš, ka nevarēju sagaidīt beigas, kad atkal nokļūsim gaismā! Iebraucot Bellinconas (Bellinzona) dzelzceļa stacijā, kas ir Tičīno kantona (Canton Ticino) administrātīvais centrs un kur no vilciena izkāpa lielākā daļa pasažieŗu, bija skaidrs, ka vēl mazliet pacietības un savu galamērķi būšu sasnie­gusi arī es.
 
Iebraucot Lugāno – lielākajā italiešu valodā runājošajā pilsētā ārpus Italijas – pirmais, kas pavērās skatam pa vilciena logu, bija tāda paša nosaukuma ezers un cipresēm apstādītā promenāde. Neticami skaista, pasakaina ainava, kāda iepriekš skatīta vien filmās un fotografijās. Ilgi to vērot nesanāca; tikko vilciens apstājās Lugāno dzelzceļa stacijā, gandrīz skriešus, lai nezaudētu laiku, metos stacijas ēkā ar mērķi uzzināt, kā nokļūt līdz Kastaņolai, kas kopš 1972. ga­­­da ir Lugāno priekšpilsēta. Izrā­- dās, tas ir pavisam viegli: pie staci­ jas atrodas vairākas autobusa pie­ turas un, lai nokļūtu Kastaņolā, jābrauc aptuveni 15 minūtes ar 2. maršruta autobusu. Brauciena laikā izdevās novērtēt Lugāno ap­ mērus – tā ir pavisam neliela pilsēta, ko viegli un samērā īsā laika sprīdī var izstaigāt kājām. Iepriecināja, ka autobusā beidzot saklausīju vācu valodu, turklāt nevis Šveicē runāto, no kuŗas nav saprotama neviena zilbe, bet gan literāro valodu. Īsti nezinot, kuŗā pieturā jāizkāpj, aizbraucu līdz galapunktam. Par to, ka tālāk autobuss nekursēs, liecināja izkārtne ar uzrakstu Castagnola. Vispirms piegāju pie šofera ar domu noskaidrot ceļu; jautāju, vai viņš runā vāciski vai angliski. Diemžēl kungs saprata tikai italiešu valodu, līdz ar to pajautāt ceļu neizdevās, tādēļ pa šosejas malu devos virzienā, kurš pēc nojautas šķita pareizākais. Jau pēc pāris minūtēm tas pats šoferis, kurš jau devās atpakaļ uz Lugāno, piebraucot man klāt, nobremzēja, atvēra autobusa priekšējās durvis un ar rokas mājienu aicināja iekāpt. Viņš bija sapratis, ka man vajadzīgs Kastaņolas centrs, taču savas nezināšanas dēļ biju aizbraukusi nedaudz par tālu. Izlaidis mani vajadzīgajā pieturā, ar rokas mājienu norādīja ceļa virzienu, kurp doties tālāk. Smejoties šķīrāmies gandrīz kā draugi! 
 
Pa ceļu gar Lugāno ezeru devos centra virzienā, saules stariem nežēlīgi karsējot. Radās sajūta, ka mugura burtiski kūp, turklāt nekur nebija ēnas! Priecājos, beidzot ieraudzīdama kādu sievieti ar mazu sunīti, kurai pajautāt ceļu. Noskaidrojušas, ka viņa runā gan vāciski, gan angliski, jautāju par it kā slaveno kastaņu aleju, pēc kuras, kā iepriekš biju lasījusi in­ ternetā, radies Kastaņolas nosau­ kums! Viņa par tādu nebija pat dzirdējusi, tāpēc vēlējās precīzēt, vai tiešām runa ir par kastaņām, nevis olīvkokiem. Izrādās, netālu atrodas olīvkoku aleja, taču kastaņu alejas šeit neesot. Savādi gan!
 
Milzīgs bija mans prieks, kad Kastaņolas centrā, kas dienas vidū bija gluži vai izmirusi, pamanīju norādi uz Raiņa un Aspazijas pieminekli. Turpat jau tas bija, tikai jāuzkāpj pa nelielām kāpnītēm un jāpaiet pāris metru uz priekšu! Tātad brauciens nav bijis lieks, mērķi izdevies sasniegt pilnībā! Pavisam netālu no pieminekļa ir ēka, kuŗas uzraksts pie ieejas durvīm liecina, ka tajā atrodas archīvs. Tīmeklī biju lasījusi, ka archīvā iekārtota Raiņa un Aspazijas piemiņas istaba, tāpēc paraustīju durvju rokturi. Slēgtas! Nezaudējot cerību, nospiedu zvana pogu. Pēc īsa brīža tās atvēra jauns vīrietis, kuŗu varēju iztaujāt. Izrādās, Raiņa un Aspazijas mūzejs, kā arī Lugāno Vēstures archīvs pārcelts uz citām telpām – Komūnas namu jeb bijušo grāfu Rivu pili. Labā ziņa ir tā, ka tas atrodas pāris desmitu met­ru attālumā no abu dzejnieku pieminekļa! Turklāt, man par lielu prieku, mūzejs bija atvērts, kaut arī tā bija pirmdiena! 
 
Glābdami savu dzīvību, trimdā uz Šveici Rainis un Aspazija devās 1905. gada nogalē. Vispirms dzejnieki apmetās Cīrichē, taču no 1906. līdz 1920. gadam savu patvērumu rada Kastaņolā – tolaik nabadzīgā ciematā pie Lugāno ezera. Diemžēl abu latviešu dižgaru dzīvesvieta nav saglabājusies, taču vairākas citas vietas, piemēram, baroka stilā būvētā Svētā Jura baznīca (Chiesa di San Giorgio), Karlo Kataneo nams, Villa Favorita, skatāmas vēl šobaltdien. Kaut arī karstums šķita gandrīz neizturams, Kastaņolas ainava lika sevī iemīlēties. Cipreses, palmas, krāšņi ziedi, grezni savrupnami, noslēpumainais Lugāno ezera spogulis – tāda Raiņa un Aspazijas trimdas vieta izskatās mūsdienās. 
 
Droši vien lasītājs nepiedos, ja ne vārda nebildīšu par dzejnieku piemiņai veltīto mūzeju. Tā gan ir tikai viena telpa baltām sienām, pavisam vienkāršu griestu apgaismojumu un kamīnu. Pie sienām vairākas ierāmētas fotografijas, galvenokārt Raiņa un Aspazijas trimdas laika portreti. Vienu no tiem uz kalnu fona 1914. gadā uzņēmusi latviešu rakstniece un sieviešu tiesību kustības aktīviste Ivande Kaija. Stikla vitrīnās glīti rindiņā cita pie citas novietotas Raiņa Šveices trimdas laikā tapušās grāmatas. Visa informācija mū­ zejā pieejama trīs valodās – latviešu, ita liešu un angļu. Ejot prom, ja ir vēlēšanās, var ierakstīt viesu grāmatā. Ko tieši? Droši vien – uz drīzu tikšanos! – taču tā ir katra ceļotāja paša izvēle.  
 
Raksta autore: Lāsma Gaitniece
Foto: Timurs Subhankulovs

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti