Dalies:

Brīvā Latvija: Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis - No dievputniņiem līdz diasporai II

Brīvā Latvija: Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis - No dievputniņiem līdz diasporai II
  • 25. Jul. 2018

Taču ar to vien šis pasākums nebeidzās – nu sākās e-pasta sarakstes lavīna. Drīz vien sapratu, ka Toms cieš no dislekcijas, jo viņa “īsvēstules” sastāvēja no ne tikai nepareizi rakstītiem vārdiem, bet arī no gaužām dī­­­vaini saliktiem teikumiem. Viscaur vijās Melānijas vārds un varēja just, ka vīrs ir, kā tautā saka, “iemīlējies līdz ausīm”. Bet, ka viņš ir godīgs un patiess savās jūtās, par to nebija šaubu. Ak, velniņ! Ko es esmu veicinājusi? Vai tas bija prātīgi – savest kopā divus tik dažādus cilvēkus? Bet, ja būtu viņiem skatījusies acīs un redzējusi viņus ikdienā, vai mans uzskats būtu citādāks? Uz Toma “vēstulēm” tomēr atbildēju ar piesardzību.

Mazs klusums, tad kādu dienu – lauzta noruna par sazināšanās veidu! Toms zvana – vai man garšojot tāds un tāds steiks (te viņš minēja vērša gaļas vis­­- labāko griezumu – ribeye steak)? Vai, kā nu ne, un vēl ļoti! Sa­trauktā balsī viņš ziņoja, ka gri­bot rīkot sevišķas pusdienas juvelieŗu kvartāla lielajā krogū un vēloties ielūgt visus, kas vi­ņam palīdzējuši gredzena atveidošanā. Jo, lūk, gredzens esot gatavs, un viņš to darinājis ne tikai sudrabā, bet – platīnā. At­teikt es nedrīkstot, jo sievietes, kas mūs sākumā saveda kopā, esot jau ielūgtas un gatavas at­vest arī mani. Ja arī prātīgi būtu ielūgumu atteikt, manī vēl ar­ vien tupēja tas pats velniņš, tikai šoreiz – ziņkārības.

Birminghamas pilsētā ir ju­­velieŗu kvartāls kvadrātjūdzes platībā, pašam ar savu metalla kvalitātes, raudzes novērtēšanu un neskaitāmiem dažādu pa­ kalpojumu veikaliem un darbnīcām. Tur nu mēs devāmies jaukā, saulainā dienā. Man līdzi bija latviešu grāmata un daži Brīvās Latvijas numuri, ko nodot man vēl neredzētai latviešu meitenei. Piestājām platā ielā pie veikala, kas patiesībā bija tikai neliels skatlogs ar juvelie­ŗu izstrādājumiem. Blakus lodziņam durvis, kas ieveda mūs priekštelpā, kur visas trīs nemaz neietilpām. Klauvējiens pie aizvērta lodziņa, tas atdarījās, un tikām ievestas veikala telpās. Biju pārsteigta – tas nebija veikals, bet gan viduvēji liela darbnīca, nosūbējusi, tāpat kā visi neskaitāmie darbarīki, kas atradās gan uz galdiņa, gan sie­­nām, plauktiem un pat pie griestiem. Pa aizmugures durvīm nozibēja slaidas, džīnās tērptas kājas un augsti papēži. Melānija? Mūs sagaidīja vēl lielāks pārsteigums – pieci vai seši vīri, nenoteicama vecuma, neskūtiem bārdas rugājiem, gaŗiem matiem – diviem bizītēs, vienam liela rēta pār seju, ausu gredzeni, tetovējumi un visi neapšaubāmi šī laikmeta uniformā – sadriskātās džīnās. Ja man prasītu, kas tie, atbildētu – jūŗas laupītāji. Vai man bija bailes? Noteikti ne, – jo viņi, visi kā viens, mūs uzņēma kā sengaidītus radus, rūpējoties uz kādas mucas, kastes vai nosūbējuša soliņa mēs varētu piemesties pēc gaŗā brauciena. Visapkārt, gar sienām un pie vadžiem tukšas, dažāda veida īru tumšā Guiness alus reklāmas, bundžas un pudeles. Ievērojuši, ka es tās aplūkoju, viņi paskaidroja, ka tas viss ir tikai reklāmai – vai man šis padzēriens garšojot? Jā gar­šo, lai gan man jaunībā tika paskaidrots, ka to dzeŗot tikai gaidošas mātes, slimi, veci ļaudis un īri. Gadījās, ka viņiem divas bundžas vēl bija pa rokai, tās atvāza un katrs dabūja stiprināties pa šļukai, arī manas pavadones, abas īrietes.

Lasītākās ziņas

Mums paskaidroja, ka Toms esot aizgājis mājās pārģērbties, bet mēs kopā ar viņiem lēnām došoties uz krogus pusi. Puiši, pasūtinājuši visiem dzērienus, uzturēja mums jautru omu. Pēc kāda laika ieradās Melānija, tieši tāda, kā cerēju ieraudzīt – slaida, klusa, un viņas skaistums izcēlās bez smiņķiem. Tikai acis likās saraudātas – cerēju, ka tas tikai varētu būt no “sienadrudža”. Viņas uzmanīgais pavadonis nebija neviens cits kā vēl viens “jūŗas vilks”. Kad, kā puiši teica, vēders domājot, ka rīkle pārgriezta, gandrīz vai skriešu ieskrēja Toms. Nebija šaubu, jo puiši viņu tā godāja. Mana vienmēr pārbagātā izdoma par viņa izskatu tika uz vietas sagrauta. Mūsu vidū stāvēja brašs, plecīgs, ja nu ne gluži jauneklis, – vīrs, gai­šiem matiem, sārtu seju un zilām acīm. Varētu būt no Latgales... Bet nē. Viņš bija ģērbies baltā kreklā, zilās džīnās, tikai tās bija tīras, gludinātas, bez tīši radītiem caurumiem un bārkstīm staru galos. Sasveicinājāmies, un viņš laipni lūdza mūs kro­gus milzu pagalmā, kur ieturējās liels bars pusdienotāju, bet mums jau bija pasūtināts gaŗš dēļu galds – kā apkūlībās lauku sētā. Tika atnests gaidītais steiks, vīns un tumšais īru alus. Sēdēju blakus Melānijai un pretīm Tomam. Mūsu galda galā sarunas risinājās saspringtas un stīvas. Viņa gan priecājās un pateicās par manis atvesto latvie­šu literātūru, bet ne vārda par gredzenu, par mājām Latvijā. Čalojām vairāk par viņas studijām un izvēlēto priekšmetu – starpvalstiskām attiecībām un polītiku. Jutos lepna par viņas spējām un uzņēmību. Lepnums saplaka, salīdzinot to ar puiša nespēju kārtīgi rakstīt. Bet – vai viņai bij` dotības uz sudrab­kaļa un juvelieŗa smalki izstrādātiem darbiem?!

Pēc brīža Melānija iededza cigareti. Toma reakcija bija ātra un varbūt neapdomāta – “Nesmēķē!” viņš paskaļi lūdza. “Kāpēc ne?” – tā Melānija. “Tad tev nevarēs būt bērni,” – tā Toms. “Tā nav tava darīšana,” atcirta Melānija. Un nosarka kā viens, tā otrs. Arī es jutos gaužām neērti, jo nezināju, vai kaut kas ir viņu starpā, bet nolēmu, ka tā ir tikai Toma neveiklība un apjukums. Man bija žēl Toma, bet sirds dziļumos negribēju, lai pateicībā par gredzena izkalšanu meitene būtu puisim parādniece. Vai nevilšus esmu uzņēmusies žīdu schadchen – savedējas lomu? Viņi taču bija pieauguši cilvēki, kas varētu situāciju izkārtot draudzības ceļā. Bet nē, nenoliedzami, Toms bija viņā iemīlējies. Tas parādījās jo spilgtāk vēlākajos 20 mēnešos mūsu sarakstē

Melānija bija noslēgta un atturīga, un viņas jūtas nevarēju izdibināt. Un tad vēl tautību atšķirība. Saka jau – mīlestība iet pāri visām robežām. Bet tai jābūt abpusējai. Pirms atvadījāmies, puiši izvilka no slepenas paslēptuves trīs ziedu pušķus un paklanoties mums tos pasniedza. Varēja redzēt, ka tas neietilpa viņu dienišķā darba kārtībā. Sirsnīgi atvadījāmies. Nezinu, kā jutās viņi, bet es – ar smagu sirdi. Pie avīzes strādā­jot, nereti nācās izpildīt lomu, ko Anglijā sauc par “agonijas tanti”. Tā parasti ir vecāka sieviete, kas uzklausa cilvēku bažas, nelaimes un bailes un mēģina tās atrisināt neklātienē, gandrīz kā katoļu mācītājam, pieņemot grēksūdzi pie bikts. Tās, ko uz­ ticēja man, gan nav tik daudz saistītas ar cilvēciskām attiecībām, kā ar tīri praktiskām dzīves problēmām. Nekaunos teikt, ka šī versija man dod savu gandarījumu par to atrisināšanu. Caur šo pakalpojumu man radies daudz draugu, lielāko­ties gan tikai runājot “ēterā,” bet kādreiz arī gadu gājumā gadījies tikties. Tie lielākoties ir vecākās paaudzes tautieši, kuŗiem pašiem bija grūtības izkustēties no mājas.

Tovakar, mājup braucot, neviena no mums nepacēla jautājumu par neredzēto gredzenu, neveiklām attiecībām, bet gan čalojām par puišu izskatu, laipnību un džentlmenīgo izturēšanos. Ik pa brīdim apbrīnojām kvēlošo saulrietu, kas bija mūsu ceļrādis. Nākamajās dienās Toms atrakstīja pateicības vēstuli par atbraukšanu un ieminējās, ka viņa draugi izteikuši vēlēšanos braukt uz mana ciema divu dienu vasaras svinēšanu, kuŗas pamatā ir sacensības putnubiedēkļu veidošanā. Tanīs var piedalīties katrs iedzīvotājs, skolas, pasts, baznīcas, ārstu kabinets un kooperatīvs. Vienīgais uzņēmums, kas katru gadu atteicies, bijis apbedīšanas birojs. Par šāda notikuma piemēriem, asprātībām un ēverģēlībām pačalojām pie pusdienu galda, un es pastāstīju, ka viss tiek darīts naudas vākšanai labdarībai. Minēju arī, ka nu jau vairākus gadus tur izstādās pūču kolekcionārs, kas jau divus gadus ir izrādījis milzu ērgli, – no Baltijas valstīm. Protams, ka nevarēju Toma ie­ ceri atraidīt, bez tam viņš man taktiski noprasīja, vai mūsu ciemā esot krogus. Sapratu, ka ielūgumu uz manu mazo māju viņš nebija gaidījis. Atteicu, ka krogu mums ir veseli četri un vēl divi restorāni, tā ka kaut kādu steiku noteikti katrā no tiem varētu baudīt. Cerēju arī, ka šādā karnevāla burzmā man būtu bijis vieglāk brīdi vienat­nē parunāt ar Tomu, gan arī Melāniju. Bet liktenis lēma citādi. Divas dienas pirms notikuma Toms zvanīja. Melānija saslimusi, un bez viņas viņi negribot ierasties. Atkal pārdomas – vai slimība bija “taktiska”, tieši paredzot un baidoties no intīmākām sarunām?

Tad labu laiku klusums, atskaitot dažas saraustītas e-pasta vēstules, paužot apbrīnu par Melāniju, viņas studijām un dar­bu. Novembŗa beigās – ielūgums uz Birminghamas Ziemassvētku svinēšanu, ar pilsētas nama apuguņošanu. Pateicos, bet atteicos, aizrunājoties ar veselības traucējumiem, nogurumu un darba slodzi. Neteicu, ka man ieilgstoša apuguņošana netīk, pat kādreiz sadusmo ar bezjēdzīgo naudas izsviešanu.

Pagāja kādi astoņi mēneši, kad Toms atkal pieteicās. Būšot lieli svētki! “Vai man jāpērk cepure?” – man netaktiski paspruka. (Cepures pirkšana Anglijā nozīmē kāzas.) “Ja tev cepures piestāv, – pērc droši,” tā Toms. Taču prieka vēsts šai reizē bija – Melānija veiksmīgi izcīnījusi savu maģistra gradu. Protams, ka šāds notikums jāsvin! Aizrakstīts Melānijas mātei un brālim Ziemeļanglijā, bet viņa atteikusies pat atbraukt. Tā nu viņas “adoptētāji” esot nolēmuši to rīkot paši uz savu roku. Tolaik es vēl biju spējīga ik gadus apciemot Latviju. Žēl, lidbiļetes jau nopirktas, viesnīcas istaba sarunāta. Mūsu saruna bija arī pēdējā mūsu saraustītās pazīšanās laikā. Apsveicu Melāniju un novēlēju viņai labas panāk­smes, darbu meklējot. Biju droša, ka viņa to bez grūtībām atradīs. Vai svešā, tālā pilsētā? Droši vien ne Latvijā, kur mājas un ģimenes viņai vairs nav.

Tā nu mans stāsts paliek ne­nobeigts. Neuzdrošinos domāt par tā varbūtējām beigām, lai gan bieži vien domas aizklīst pie abiem jaunajiem cilvēkiem un viņu dīvainās “ģimenes”. Pavisam viegli būtu piezvanīt Tomam, bet ko es ar to panāktu? Arī viņam nenāktu par labu varbūt neapmierinošas pagātnes uzvandīšana. Kas man, kā savtīgai dalībniecei, darītu prieku? Uzzināt, ka Melānija ir at­radusi piemērotu darbu turpat Birminghamas lielpilsētā un abi ar Tomu būs mūžam sirsnīgi draugi. Utopija – par daudz prasīts. Vislabāk gan būtu bijis, ja velniņš, kas acīmredzot manī mājo, būtu mani uzkūdījis, tā­ pat kā Melāniju, – studēt starptautiskās attiecības, kuŗās no­ teikti būtu iekļauts trauslais diasporas jautājums.

Raksta pirmā daļa šeit.

Raksta autore: Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis

Foto: CC0 licence

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Brīvā Latvija”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti