Dalies:

Brīvā Latvija: Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis - No dievputniņiem līdz diasporai

Brīvā Latvija: Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis - No dievputniņiem līdz diasporai
  • 17. Jul. 2018

No autores:

Abu galveno personu vārdi nav īstie – tie ir izdomāti. Toma un Melānijas stāstā mani urdīja līdzība ar vācu-žīdu izcelsmes dzejnieka Heinricha Heines dziesmiņu “Loreleja” (Die Lorelei): “Es nezinu, kāpēc tik skumjš es pašreiz esmu tapis: kāds stāsts iz senseniem laikiem, man miera nedod nemaz.”

***

Lasītākās ziņas

Ir gaužām grūti spriest par jautājumu, tieši kad mēs, trimdinieki, pārtapām par diasporu. Izsenis bijām bēgļi, tad trimdīši, arī saukti par dīpīšiem, dievputni­­ņiem un dažās Eiropas zemēs pat par “nolādētiem ārzemniekiem.” Avīzīte Dzimtenes Balss mums deva iesauku “klaida latvieši.” Tikai vārds “emigranti” gan nelāga kutina nervus. Tik ļoti, ka kād­- reiz, nododot Rīgas pils mūzejam manas mātes etnografiski šūtu tautisko mici, atteicos parakstīt gaŗos, sarežģītos dāvāšanas do­kumentus, kuŗos māte bija ie­­- rakstīta kā “kaŗa laikā emigrējusi uz Vāciju”! Pēc “emigrēšanas” un “bēgšanas” starpības apgaismošanas dokuments aizgāja atpakaļ uz pili, tad tika labots, atnests at­ pakaļ uz viesnīcu Rīgā – parak­stam. Ja tikai viena persona tika apgaismota – tas bija tā vērts! Tā­ dēļ, tikko sākās pirmā saskare ar jauno vilni, ko saucām par “jauniebraucējiem”, manā uzskatā mēs kļuvām, vienkāršākā valodā sa­- kot, par “jaunlatviešiem”, un “senlatviešiem”. Bet tas tikai pēc mūsu valsts uzņemšanas Eiropas Savienībā. Tagad, pēc vairākiem ga­diem, visaptverošākais un nevie­nu neaizvainojošs ir Latvijas kultūras ministres ieteiktais “globālais latvietis”.

Pēc Latvijas otrās brīvības atgūšanas tautiešiem Latvijā pavērās jaunas iespējas atbraukt un te (runāju tikai par Apvienoto Ka­ralisti) pastrādāt, gan tikai uz sešiem mēnešiem, tad, pēc kāda laika atkal pieprasot atļauju, uz nākamo pusgadu.

Vidusanglijā toreiz Anglijas Daugavas Vanagiem piederēja divas pusmuižas, viena no otras netālu. Katrā bija senioru aprūpe, sarīkojumu zāles, pļavas izpriecām, Jā­ņu svinēšanai un bērnu vasaras nometnēm. Pašmāju latvieši kļuva aizvien vecāki, un mums ļoti gribējās redzēt jaunākas sejas un dzirdēt latviešu valodu angļu mēles vietā mūsu veco ļaužu aprūpei. Un viņi brauca, atstājot ģi­menes Latvijā, lai uz īsu laiku piepelnītu to atbalstam, un bieži vien atgriezās uz otru un kādreiz trešo termiņu.

Tolaik uz Straumēnu muižu no Minsteres Vācijā pārcēlās laikraksta Brīvā Latvija redakcija, kur arī strādāju un sadraudzējos ar tās Latvijas darbiniekiem. Viņi mani gan gaužām atbaidīja pat no pieskāršanās datoram – tādu pirkstu veiklību un zināšanas nevarēju pat sapņos iecerēt. Toties uz īsiem ciemiem jau no 1989. gada mūsu muižām strauji brā­zās cauri aktieŗu, mākslinieku un koŗu vilnis – tie visi tika lūgti, gaidīti, uzņemti gan muižās, gan privātās mājās. Apmeklētāju pulks vienmēr bezgala liels, piedzīvojumu daudz un dažādi.

Pieminēšu vien divus piemērus, kas īpaši palikuši atmiņā. “Mūsmāju” muižā bija ieradies pirmais koris, zāle gaidu pilna. Uz skatuves uznāca koŗa priekšniece un, rokas dramatiskā satraukumā lauzīdama, mūs emocionāli uzrunāja: “Sirmgalvji un sirmgalves!” Mēs grozījām gal­­vas un skatījāmies uz kaimi­ņiem, šur tur paspruka pa smieklu spurdzei. Atzīstos, arī mēs ar draudzeni bijām vainīgas. Bija jau gana sirmas galvas, turpretī viešņām uz skatuves gandrīz visām sarkanas, daudz un dažādās toņkārtās. Puiši, savukārt, arī jaunie, dižojās ar ūsām. Tālākais izzudis no atmiņas, lai gan uzvedums noteikti gāja pie sirds. Pēc tam, kā vienmēr šādos gadīju­mos, Latvijas rupjmaizes kukulis.

Tad nāca ilgi gaidītā augusta diena, kad mūsu zemi pasludi­nāja par brīvu un mūsu pašu. Kāds to skaļi iekliedza mūsu mājas tālruņa trubā. Steigā zvanīju “Straumēnu” muižas saimnie­kam, vaicājot – ko darīsim tagad? Arī viņš bija mazliet apjucis un uz jautājumu, vai nebūtu jāvelk mastā mūsu karogs, atbildēja: “Atbrauc, karogs ir biroja skapī.” Daudz nedomāju, uzsaucu vīram, lai uzpošas un pati ātri uzrāvu mugurā tautastērpu. Iebraucot muižā, redzējām tur ieradušos ciemiņus. Viens no viņiem izrādījās režisors Pēteris Pētersons, kas uzņēmās atbildību lielo karogu uzvilkt mastā. Mājnieki pulcējās danču pļavā, neticīgi, bet satraukti skatīdamies cits uz citu. Man albumā ir miglaina fotografija (neesmu māksliniece šai nozarē), kas rāda Pēteri Pētersonu neparasti gaŗiem soļiem apņēmīgi dodamies uz masta pusi. Pēcāk viņš atbrauca līdzi uz mū­su māju, blakus ciemā. Vīriem meklējot skapjos kādas grāma­tas, iestiprināju bambusa kātā manas meitas doto Brīvības kuģa karogu un “iedēstīju” to mājas otrā stāva puķu kastē zem loga. Ciemiņi un darba meklētāju straume no Latvijas turpinājās, bet mēs – ne šejienieši, ne ciemi­ņi – vēl arvien nebijām “diaspora”. Arī ne tad, kad Latviju uzņēma Eiropas Savienībā. Neviens nebija rēķinājies ar lielo darba spē­ka ieplūdumu mūsu salā. To izjutām it sevišķi Anglijas vidienē, kur tepat aiz mūsu ciema kā sē­nes rudenī izauga (un aug vēl tagad) milzu baltu, bezlogu noliktavu pilsēta. Tās deva darbu neskaitāmiem daudzu Austrumeiropas zemju tautiešiem. Vienā no pirmām strādāja ap 200 latviešu, dienu un nakti kraudami pārtiku, ko ieveda pa īpaši uzbūvētu dzelceļa līniju caur apakšzemes tuneli no Eiropas. Nu gaidījām, ka vismaz daži no viņiem mūs, vietējos, uzmeklēs. Bet tas nenotika.

Drīz Latvijā tika izsludināts tā sauktais Valodas referendums. Arī Straumēnu muiža, kā jau iegājies, bija oficiāls balsošanas iecirknis. Kā gan to izziņot mūsu latviešu jaunajam darbaspēkam? Par to, ka tāds referendums vispār notiks, visi jau noteikti uzzināja no datoriem, bet vai viņi zinās, ka tāds iecirknis viņiem būs tepat durvju priekšā, nebijām droši. Steigā izgatavoju plakātus un saukļus, pavairoju tos un aiznesu uz baltajiem cietokšņiem. Tādi tie patiešām bija, jo mani nelaida iekšā, un plakātus uzskatīja par polītisku provokāciju. Jāņem vērā, ka tur strādāja arī poļi, lietuvieši, serbi un somālieši. Pēdējie ne sevišķi draudzīgi un ātri iekarsa uz lielāku vai mazāku kaušanos. Bija jāuztur “vēsa” atmosfēra. Plakātus ievietoju vietējās ciema un pilsētas pasta nodaļās, kas kalpo arī kā veikaliņi, kur iepērkas arī mūsējie. Tad pienāca lielā diena – auksta, drēgna un vējaina. Abi ar manas kollēgas angļu vīru, profesoru emeritus “Jānīti” bijām pierakstīti darboties muižas kafejnīcā Rīga vārīt tēju, kafiju, sildīt pīrāgus un mazgāt traukus. Nekad nebijām iedomājušies, ka darbs aiz letes būs tik saspringts, turklāt no paša agra rīta līdz pavēlam vakaram. Muižas galvenajās sarīkojumu telpās todien angļi svinēja kāzas, tās nebija pieejamas. Mēs, vēlēšanu darbinieki, bijām norīkoti, kā parasts, barakā, kuŗas vienā galā kafejnīca un otrā – paliela telpa, ko lieto dievkalpojumiem, 3x3 nometnēm, agrāk arī spor­ tam, tagad tur rosās Straumēnu sestdienas skoliņa. No paša rīta, iebraucot pa lauku ceļu, varēja redzēt gaŗu jo gaŗu rindu ļaužu, četru cilvēku platumā. Tā stiepās no ciema līdz iecirknim. Lai tiktu pie balsošanas, bija jāiet cauri kafejnīcai – tur izveidojās pamatīgs “korķis”, jo, no aukstuma izbēgušiem, visiem kārojās kafija un silti pīrāgi. To drīz vien pietrūka, un bija jābrauc uz attā­lo Mansfīldas pilsētu, kur latviešiem pašiem sava maiznīca-konditoreja. Nepalīdzēja arī dusmīgie kāzinieki, kuŗiem bija jābrauc gaŗām un jāuzmanās no dubļai­­nās ceļmalas un grāvja. Nevar teikt, ka bijām populāri. Toties vēlētāji kopā ar zīdaiņiem un vecvecākiem pacietīgi gaidīja nesaskatāmo rindas galu, rūpīgi tuntuļojot savus mazuļus ratiņos. Nepalīdzēja arī tas, ka starp kafejnīcu un vēlēšanu zāli bija tikai viena labierīcība katram dzimumam. Starpība tikai tā, ka rindā gaidītāji nekurnēja, par ko brīnījos, līdz kāds mājnieks teica, lai aizejot paskatīties, kas notiek mežiņā. Tur patiesi varot redzēt daudz un dažādas pēcpuses, toties februāŗa beigās togad sniegpulkstenīši mežā ziedēja košāk nekā jebkad.

Mums, iecirkņa darbiniekiem, nebija daudz laika tuvināties ar balsotājiem. Rindā varēja sadzir­dēt arī krievu valodu, bet ne pārāk daudz, līdz ar ko pārsteigums par mums labvēlīgo referenduma iznākumu nebija.

 

Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – ir dibinātas jaunas biedrības, sestdienu skoliņas, teātŗu un deju kopas. Daudzi jaunie ir pievienojušies mums, vecajiem, tā aizstājot tos, kuŗi vairs nevar ne gavilēt, ne celt kāju brašā ritmā. Arī mūsu jau ilgi pastāvošajās organizācijās ir jaunas asinis un svaiga domāšana.

Taču pasteidzos mazliet uz priekšu, jo visspilgtākā atmiņa man ir par kādu jaunu latviešu meiteni, kuŗas vārdā tika lūgta palīdzība no manas puses. Kādu rītu tālrunī pieteicās divas satrauktas sieviešu balsis – vienu es vēlāk atpazinu kā manas latviešu draudzenes kaimiņciemā bijušo skolnieci – īrieti. Zinādamas, ka es strādāju pie latviešu avīzes, viņas bija draudzeni sazvanījušas un lūgušas manu tālruņa numu­ru. Abas pašreiz atrodoties kādā Birminghamas pilsētas juvelieŗveikalā, kuŗā strādājot kāda latviešu meitene. Neliegšos, ka man tūlīt pārskrēja saltas tirpas – dies” nedod, tas skuķis būs apzadzies... Tomēr klausuli tūlīt pārņēma kāds vīrietis, kas teicās esam vei­ kala īpašnieks un paskaidroja, ka meitene ir studente, kas strādā tur tikai sestdienās, tā piepelnoties sev studiju naudu un iztiku. Viņai bijis sudraba gredzens, kā­du viņa un katrs viņas skolas­­biedrs saņēmis, beidzot vidusskolu Latvijā. Un tas nu esot pazaudēts, un meitene uztraukusies un rau­dot, it kā tēvu un māti zaudējusi. Veikals un viņas dzīvoklis pārmeklēts, bet gredzena kā nav, tā nav. Uz jautājumu, kāds tas gredzens izskatījies, – to gan nezinot, jo nekad neesot to ievērojis, bet gribot viņai izkalt jaunu. Tā kā bija sestdiena, lūdzu laipno kungu, lai atļauj man ar meiteni parunāt. Vai! – no Dieva puses, tikai ne, viņš gribot to uzkalt viņai par pārsteigumu. Tagad esot jānoliek klausule, viņš zvanīšot man vakarā.

Vakarpusē tiešām man atkal zvanīja nepacietīgais kungs un, atbildot uz maniem jautājumiem, nosauca studentes vārdu – Melānija, viņas dzimšanas datumu un pilsētu, kuŗā dzimusi. Vai es varēšot viņam palīdzēt? Redzēju savā iztēlē vecu, labsirdīgu vīru, tumši svītrotā uzvalkā, ar zelta ķēdi un pulksteni vestes kabatā, nervozi soļojot un gaidot atbildi. Kāds latviešu kolportieris un rakstnieks savā laikā rakstīja, ka katram cilvēkam krūtīs mājojot mazs velniņš, kas to tirda un kārdina izaicināt likteni, lai dotos nezināmos azartos. Tāds laikam tobrīd bija ieperinājies manī, tāpēc atbildēju, ka darīšu, ko varēšu, bet apsolīt gan neko nevaru. Sarunājām, ka Tomass vai Toms, kā viņš teicās sevi saucam, man rakstīšot e-pastā un lūdza mani darīt tāpat.

Pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem pareizo skolu neatradu. Runājot ar jauno cienīgmāti mūsu muižā, uzzināju, ka arī viņa gājusi tādā skolā un tai pašā pilsētā – tikai okupācijas laikos. Toreiz, skolu beidzot, abiturienti saņēmuši mazas piespraudes, žetoniņus. Zvanot šoreiz, laimējās – atbildēja skolas sekretāre, un uz paskaidrojumu, ka zvanu no ār­ zemēm, laipni apgalvoja, ka man esot patiesi laimējies. Viņa nupat kā grasījusies skolu slēgt, jo visi izbraukuši kārtējā pavasaŗa ekskursijā. Paskaidroju savu vajadzību, un viņa bija gatava nodot informāciju tālāk skolas direktrisei. Bet ziņkāre viņu mudināja ieskatīties skolas archīvos un uzmeklēt meitenes vārdu. Jā, jā, patiesi tāda viņiem esot bijusi, un brālis arī vēl! Pagāja dažas dienas, un mēs sazvanījāmies. Maza problēma gan esot atrast kādu tā ga­da skolnieku, bet viņai esot prātā daži cilvēki, kas varēšot palīdzēt.

Pēc daudzām, manuprāt, ga­ŗām dienām, atveŗot datoru rīta darbam, tajā ieraudzīju pusduci fotografiju. Gredzens un roka nofotografēti no dažādiem leņ­- ķiem un klāt pielikts arī ieraksts gredzena iekšpusē. Pārsūtīju to visu Tomam Birminghamā. Žēl, ka nevarēju būt muša uz sienas, lai varētu dalīties viņa pārsteigumā un priekā, to saņemot. Pati arī priecājos, jo darbs godam padarīts, un lai viņam veicas.

(Turpinājums sekos)

Raksta autore: Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis

Foto: CC0 licence

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Brīvā Latvija”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti