Dalies:

Brīvā Latvija: Sallija Benfelde - Ko sola otrā iespēja izveidot valdību?

  • 07. Dec. 2018

Pirmdien, 26. novembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis valdības veidošanu uzticēja  partijas KPV LV premjera amata kandidātam Aldim Gobzemam, dodot viņam divas nedēļas šim darbam. “Spēles nosacījumos nekas nav mainījies – es sagaidīšu no cilvēka, kuru es nominēšu, ka divu nedēļu termiņā jāsniedz priekšlikumi par vairākuma atbalstu valdībā, par iespējamo ministru sastāvu un, protams, par galvenajiem veicamajiem uzdevumiem, pie kā premjers plāno ķerties klāt. Ja tas divu nedēļu laikā nebūs, es nomināciju atsaukšu un tālāk domāšu nākamās rīcības, lai varētu iegūt rīcībspējīgu valdību,” sacīja  Raimonds Vējonis.

Aldis Gobzems  uzreiz paziņoja, ka „visu atlikušo mūžu es darīšu visu iespējamo, lai Latvijas tauta dzīvotu pārticībā, dzīvotu saticībā un lai Latvija uzplauktu”. Viņš arī nekavējās solīt, ka galvenais jautājums viņa valdībai būšot bērni. Gobzems arī pauda, ka „KPV LV Saeimas frakcija gatavojās šādai iespējai un jau iepriekš nolēma mēģināt valdību veidot ar labēji centriskajām partijām.”

Gan jāatgādina – kā zināms,  Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis pirms neilga laika pauda, ka Gobzema vētīšanai pielaides valsts noslēpumam saņemšanai varētu būt nepieciešami trīs mēneši vai pat pusgads. Savukārt Gobzems pirmdien nekavējās paziņot, ka nešaubās – pielaidi valsts noslēpumam viņš saņems.  Viņš arī solīja mainīt kārtību, kādā veidā tiek izsniegtas šādas pielaides, jo iepriekš politikā nebijuši cilvēki nevarot pretendēt uz augstiem amatiem. Viņš apšaubīja šādas pārbaudes termiņu: “Maizīša kungam ir jāliek galdā fakti, kāpēc viņam ir vajadzīgs tik ilgs laiks. Iestādei ir astoņu miljonu budžets. Šajā situācijā diez vai ir nepieciešams izprasīt tiesiskās palīdzības lūgumus. Un vēsture rāda, ka to var izdarīt ļoti straujiem soļiem.”

Savukārt 13. Saeimā ievēlētās partijas pauda gatavību sarunām ar partiju KPV LV un Aldi Gobzemu, kuram Valsts prezidents uzticējis valdības veidošanu, tomēr paust atbalstu iespējamai valdībai politiķi vēl nesteidza.

Ja paraugās, ko tad KPV LV  un tās izvirzītais premjera amata kandidāts pirms vēlēšanām ir solījis, tad skaidrs ir tikai tas, ka skaidrības nav nekādas. Piemēram, 2. oktobrī, dažas dienas pirms vēlēšanām, Gobzems Facebook pauda: „Brīdī, kad Vējonis izvirza mani par Ministru prezidenta amata kandidātu, es vienpersoniski sastādu valdību. (..) Un šī valdība nenozīmē valdību, kas ir kaut kāda koalīcija vai opozīcija, tas nozīmē profesionālākie, labākie iespējamie ministri un profesionālākie darbi, kas jāizdara valsts labā. (..) Mēs sagatavosim līgumu, ko parakstīs visi šie ministri un ko mēs piedāvāsim parakstīt pilnīgi visiem 100 Saeimas deputātiem. (..) Atbilde nevar būt jā vai nē, ar ko iet vai neiet koalīcijā, jo tādas koalīcijas nebūs”. 

Ja atceras to, ko KPV LV vēl ir solījusi, tad vērts atgādināt, ka partija uzskata – jāizveido 9 apriņķi jeb reģionālās pašvaldības, kurās Ministru Kabinets ieceļ prefektus un nekādas pašvaldību vēlēšanas nav vajadzīgas. Savukārt valsts aizsardzības budžets nav jāpalielina, tam jāpaliek 2 procentu apjomā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Ministriju skaits jāsamazina līdz 6 un valdība tad būtu premjers un seši ministri. Protams, partija ir solījusi celt algas mediķiem, mainīt pensiju aprēķināšanu, pārņemt no pašvaldībām visu skolu un bērnudārzu infrastruktūru un vēl daudzas citas lietas un, protams, sola reformas gan valsts pārvaldē, gan izglītībā un veselības aprūpē, gan nodokļu iekasēšanā. Tiesa gan, līdzīgi kā vairākas citas partijas, KPV LV nav izrēķinājusi, cik visas solītās pārmaiņas maksās un kur ņemt naudu. 

Vēl par pielaidi valsts noslēpumam, jo Gobzemam līdz šim šajā jautājumā ir izdevies radīt pamatīgu putru. Proti, pielaides ir dažāda līmeņa un premjeram ir vajadzīga augstākā līmeņa pielaide, kas dod tiesības iepazīties arī ar NATO un ES klasificēto informāciju. Runas par to, ka, piemēram, Igaunijā automātiski visiem parlamenta deputātiem tiek piešķirta pielaide valsts noslēpumam, ir žonglēšana ar vārdiem, jo patiesībā runa ir par nacionālo pielaidi, kas nenozīmē piekļuvi slepenajai NATO un ES informācijai. Tāpat arī apgalvojums, ka Gobzems neapšaubāmi šo pielaidi saņems, ir vismaz nenopietns, jo KPV LV premjera kandidāts ir strādājis ar bēdīgi slavenajām maksātnespējas lietām, Advokātu padomē pret viņu šobrīd ir ierosinātas divas disciplinārlietas un joprojām nav skaidrības par viņa patiesajiem atbalstītājiem. Visas šīs lietas SAB ir jānoskaidro. Tāpat arī nav skaidrs, ko nozīmē Gobzema solījums mainīt pielaižu piešķiršanu. Diez vai ir iespējams 2 nedēļu laikā steigšus mainīt likumu, jo par spīti tam, ka partijām pielaides nepatīk un tās ik pa brīdim nav apmierinātas ar to, ka kādam no to biedriem tās netiek piešķirtas, grūti iedomāties, ka 13. Saeima gribētu un varētu ļoti īsā laikā steidzamības kārtā mainīt likumu. Tiesa gan, ja valdību izdotos apstiprināt, Gobzems varētu mēģināt vienoties ar saviem atbalstītājiem Saeimā, ka tas aši ir jāizdara un domājams, ka vajadzīgo balsu vairākumu varētu „samakšķerēt”. Tādā gadījumā Latviju varētu glābt vien tas, ka esam NATO, un ir lietas, kuras tā vienkārši un bezatbildīgi nav izdarāmas.

Un vēl – lai gan Latvijai ir ne viens vien risināms jautājums, ko nevar stiept garumā, daži no tiem ir ļoti svarīgi. Lai cik skaisti mēs runātu par patriotismu un Dzimtenes mīlestību, valstij ir vajadzīgi cilvēki – izglītoti un veseli. Ap izglītības reformu dancojam jau labu laiku un KPV LV ierosinājums pārņemt valstij no pašvaldībām visu skolu un bērnudārzu infrastruktūru noteikti nav tas, ar ko jāturpina izglītības reforma kaut vai tādēļ vien, ka vēl ir jāatrod finansējums algu palielināšanai skolotājiem, nemaz nerunājot par izglītības saturu, par kuru skaidrības īsti vēl nav. Otrs sasāpējis jautājums ir veselības aprūpe. Lai gan veselības aprūpes sistēmas sabrukums ticis pieminēts ne reizi vien, izskatās, ka šis process ieiet finiša taisnē. Proti, Latvijas Slimnīcu biedrība brīdina par iespējamu ārkārtas situāciju no nākamā gada 1.janvāra. Ārkārtas situācija jau ir izveidojusies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Rīgas reģionālajā centrā, kuru pamet daudzi darbinieki, un jautājums ir vai un cik ilgi centrs vēl spēs darīt savu darbu. Darbinieki aiziet mazo algu un lielās slodzes dēļ. Savukārt slimnīcās trūkst gan ārstu, gan medmāsu. Pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma, kas noteica, ka noteikumi, kas paredz ārstniecības personu samaksu par pagarināto darba laiku kā par normālu darba laiku, neatbilst Satversmei un ka medicīnas darbinieki nedrīkst strādāt vairāk virsstundu, kā to paredz likums. Lai nodrošinātu neatliekamās palīdzības sniegšanu slimnīcās nepārtrauktā diennakts režīmā ik dienu, ārsti un medicīnas māsas strādā vidēji 1,5 slodzi jeb aptuveni 20 virsstundas nedēļā. Tas nozīmē, ka medmāsiņas pabeidz savu maiņu savā dzīves vietā, paguļ dažas stundiņas un ar pirmo autobusu vai vilcienu dodas, piemēram, uz Rīgu, nostrādā maiņu, ar pēdējo autobusu vai vilcienu atpakaļ uz dzimto pilsētu, savā gultiņā pārnakšņo un no rīta atkal uz darbu. Darba kvalitāti tas neuzlabo, nopelnīt izdodas maz, jo otrajā darba vietā neapliekamā minimuma nav, nodokļus atvelk no pirmā nopelnītā eiro, turklāt daļa nopelnītā tiek tērēta transportam. Tādēļ medicīnas darbinieki vai nu pamet veselības aprūpi vai dodas strādāt ārpus Latvijas. Situāciju veselības aprūpē nevar atrisināt ar solījumiem, ministriju apvienošanu un, piemēram, apgalvojumu, ka bērni valdībai būs prioritāte – galu galā jau minētā veselības aprūpe ir vajadzīga arī bērnu vecākiem. Protams, prioritātes valdībai ir vajadzīgas, bet sasāpējušos jautājumus nevar atrisināt ar emocionālām frāzēm. 

Jebkurā gadījumā šobrīd, manuprāt, neviens nevar paredzēt, vai valdība tiks izveidota un gadījumā, ja tā tiks izveidota un apstiprināta, vai tā būs spējīga strādāt.

Autors: Sallija Benfelde
Foto: Publicitātes attēls
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Citas ziņas