Dalies:

Brīvā Latvija: Rīgas Konference - NATO vēl ļoti daudz veicamo darbu

Brīvā Latvija: Rīgas Konference - NATO vēl ļoti daudz veicamo darbu
  • 24. Oct. 2018

Viena no vislielākajām Baltijas aizsardzībai un drošībai veltītajām konferencēm – Rīgas Konference notiek katru septembri jau trīspadsmit gadus kopš 2006. gada un piesaista vairāk nekā 500 da­ lībnieku. Šogad, Latvijas Simtgadē, Rīgas Konference notika 28. un 29. septembrī un, kā pa­ rasti, diskusijas temati bija daudzi un dažādi, ieskaitot ne tikai Baltijai noderīgās pamācības no iepriekšējā gadsimta, bet arī par NATO lomu nākamajiem simt gadiem, Kremļa stratēģiju Krievijai, Vācijas lomu mainīgajā Ei­ ropā un daudzus citus. Diskusijas izvērtās tik plašas, ka apskatīt iespējams tikai nedaudzas.

Lasītākās ziņas

 
Pirmajā panelī tika aplūkotas skarbās pamācības Baltijai no ie­ priekšējā gadsimta. Latvijas Valsts prezidente (1999 – 2007) Vaira Vīķe-Freiberga norādīja, ka vēstures tecējumā dažkārt rodas ie­ spējas (angliski viņa lietoja terminu windows of opportunity), lai mainītu vēsturi, kas tomēr prasa ne tikai polītisko gribu, bet arī spēju to izdarīt. Parasti mazas valstis nevar mainīt vēstures plūdumu, tām vienkārši nākas tam pielāgoties, cik vien iespējams. Starptautiskā centra aizsardzī­bai un drošībai direktors (Talli­nā) Svens Sakkovs viņai piekrita. Viņš uzsvēra, ka fraze “būsim reāli”, angliski – “let’s be realistic” nes postu mazām valstīm. Baltijas valstu uzvaras laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam bija ideālistu, nevis reālistu uzvaras, kamēr par Baltijas traģēdijām 1939. – 1940. gados liela daļa atbildības gulstas uz reālistiem. Galu galā – kas ir polītiskā griba ja ne izturīgs ideālisms?!
 
Otrajā panelī runāja par NATO nākamajos simt gados. Latvijas un Lietuvas aizsardzības ministri Raimonds Bergmanis un Raimundas Karoblis bija pārliecināti, ka NATO pastāvēs un turpinās aizsargāt ne tikai Baltijas valstis, bet arī visu Eiropu. R. Bergmanis uzsvēra: nevar vienkārši bezjēdzīgi cerēt, ka ienaidnieks neuzbruks, bet ir jāstrādā pašiem pie savas aizsardzības. R. Karoblis izcēla gatavību veikt militāras operācijas un to, ka Krievijas militārie spēki jau pašlaik ir ne tikai augstākā gatavības pakāpē nekā NATO spēki, bet arī jau ir augstākā gatavībā, nekā NATO cer un plāno būt. Angļu aizsardzības analitiķis Džūlians Lindlījs-Frenčs (Julian Lindley-French) uzsvēra nevis to, kas nākamos simt gadus nodrošinās Baltijas neatkarību, bet vai tās vispār pēc simt gadiem vēl būs brīvas.
 
Lindlijs-Frenčs galu galā atzi­ na, ka pašlaik NATO ir vissva­rīgākā un visspēcīgākā organizācija, kas var Baltiju aizsargāt. Līdz ar to viņš piedāvāja 16 punktu plānu, kā stiprināt NATO un nodrošināt alianses spējas nākamajam gadsimtam, lai nosargā­tu Baltijas valstu brīvību. Viņaprāt, NATO vajag jau tagad pastiprināt spēku mobilitāti un kapacitāti, modernizēt un pielāgot NATO 5. pantu arī pret hibrīdkaŗu, kiberkaŗu, kā arī pret citiem jauniem draudiem; saska­ņot Eiropas Savienības 34 pastāvīgās strukturētās sadarbības (angliski – Permanent Structured Cooperation jeb PESCO) procesus. Iepriekšējais ASV armijas Eiropā virsnieks ģenerālis Bendžamins Hodžess (Benjamin Hodges) arī izklāstīja savu viedokli, kā stiprināt NATO. Kā piemērus viņš minēja: nepieciešams NATO gaisa misiju Baltijā pārvērst šobrīd gaisa uzraudzības, t. i., “policēšanas”, uz pilnu gaisa aizsardzību, kā arī uzlabot transporta infrastruktūru gan Vācijā, kur pašlaik var pārvietot tikai vienu brigādi, jo vienkārši nav pietiekamas dzelzceļa kapacitātes, lai apkalpotu vairāk, gan no Polijas uz Baltiju (kur caur tā saukto Suvalku koridoru starp Poliju un Lietuvu iet tikai viens dzelzceļš (ar “nepareizu” sliežu platumu) un viens lielceļš.
 
Rīgas Konferences pirmajā dienā pēc vakariņām notiek arī tā sauktās “pūces sesijas” – night owl sessions – turpinās līdz plkst. 23 vai pat ilgāk un kuŗās, ievērojot “Četema mājas rēgulas”, nedrīkst ne ierakstīt, ne citēt specifiskus runātājus. Tomēr drīkst aprak­stīt diskusiju gaitu un attīstību, kā ar šī autora apmeklēto “pūces sesiju” par Kremļa plāniem Krievijai. Vairākas perspektīvas tika apstrīdētas šajā sesijā. Viens eksperts sagaida, ka Kremlis vienkārši turpinās rīkoties tāpat kā līdz šim, jo pašreizējā stratēģija ne tikai darbojas, bet darbojas arvien veiksmīgāk. Krievijas iekšpolītikas situāciju Kremlis kon­trolē, kaut arī ar nelielām problēmām, jo nesenajās vēlēšanas vietās, kur Putina partija Apvienotā Krievija neuzvarēja, uzvaru svinēja sistēmiska opozīcija, nevis īstā opozīcija. Krievijas ārpolītika pēdējos gados ir bijusi gluži veiksmīga, pasaule ir samierinājusies ar Krimas aneksiju; Eiropas Savienības un NATO paplašināšanās ir apturētas; Krievija ir svarīga valsts un balss Vidējos Aus­- trumos; Krievijas tirdzniecība ar Eiropu, ieskaitot dabasgāzi, pieaug, neraugoties uz sankcijām un Eiropā domas arvien vairāk dalās par to, kā savstarpēji sadarboties ar Krieviju. 
 
Cits speciālists uzsvēra, ka Krievija var veiksmīgi veidot un pielietot reālu varu ārpolitikā, bet arī brīdināja, ka Krievijā vairs nav vairāki varas centri – kā kādreiz un ka tagad palikusi tikai maza elite ap Putinu. Šādā situācijā Putins neuzklausa dažādus viedokļus, un tas paaugsti­na iespēju, ka viņš kaut kad izdarīs bīstamu kļūdu. Viņš arī pieminēja, ka Trampa administrācija ir unikāls jautājums Krievijai, jo Tramps ir neparedzams, kamēr viņa administrācija ir itin stingra attiecībā pret Krieviju. Galu galā, viņš secināja, ka pašlaik Kremlis uzskata, ka Rietu­ma skaldīšana vai pat sabrukums ir svarīgāks nekā Krievijas ārpolitikas izmaksas, lai to veicinātu. 
 
Vēl cits eksperts uzskata, ka Krievijas Ģenerālstābs dominē Krievijā ne vien attiecībā uz savu vienoto kontroli un ne tikai pār draudu novērtējumu, bet arī pār Krievijas militārajiem spēkiem. Viņš pieminēja, ka šāda kontro­le paplašinās arī citās jomās, pat pilsētu plānošanā, un ka Putins izlasa tikai to, ko Ģenerālstābs raksta, un dara, ko viņi grib. Visi eksperti vienojās, ka Krievijai trūkst institūcijas, kas var pārstāvēt īsto publiku, stāvoklis, un tas padara Kremli aklu, jo nav atsauksmes no valsts. Varētu sanākt, ka Kremlis uzzinās par jaunu iekšpolītikas spiedienu tikai tad, kad tas jau sprāgs.
 
Konferences otrā diena iesākās ar skarbu kritiku attiecībā uz Vāciju no Arta Pabrika (Attīstībai PAR) un New York Times Beļģijas biroja vadītāja Stīvena Erlangera (Steven Erlanger), kas abi izteicās, ka Vācijā trūkst lielo polītisko ideju, to vietā dodot priekšroku Eiropas problēmu techniskajiem risinājumiem. Viņi apgalvoja, ka Vācijas valdība ir pārāk vērsta uz iekšpusi un pārāk ierobežojusies ar “mīkstās varas” pielietojumu, kas vairs nevar pilnībā nosargāt Eiropu no pašreizējiem draudiem. Pieminēja arī to, ka, ņemot vērā, cik labi AfD veicās vēlēšanās un aptaujās dažās vietās Vācijā, valsts polītiķi sāk bīties, ka vairs nesaprotot balsotāju noskaņojumu. Panelis paredzēja arī Vāci­jas pašreizējā polītiskā laikmeta beigas, pēc tam, kad Merkele aizies, un sprieda, ka izveidot koaliciju Vācijā būs grūtāk nekā jebkad iepriekš.
 
Nākamais panelis bija par draudiem Baltijā, kas, diskutan­tu vērtējumā esot ievērojami, tomēr kontrolējami (manageable). Pāvels Bajevs (Pavel Baev) no Miera pētniecības institūta Oslo (Peace Research Institute) norādīja, ka daži drošības jautājumi Baltijā jau ir atrisināti, ieskaitot NATO spēku klātbūtni Baltijas valstīs un Zviedrijas spēku dislocēšanu Gotlandes salā. Bet viņš arī pieminēja, ka Baltijas valstis paliks atkarīgas no Krievijas at­ turēšanas, nevis īstas, pilnas aizsardzības, tikmēr, kamēr nebūs ievērojamas reālas polītiskas attīstības citās NATO valstīs. Bajevs arī norādīja, ka Krievija visvairāk veic savus stratēģiski militāros eksperimentus ap Melno, nevis Baltijas, jūru, t. sk. Krimas aneksija, kaŗš Donbasā un kaŗošana Sīrijā.
 
Ķēstutis Palausks, NATO aizsardzības plānotājs, aprakstīja šodienas stratēģisko vidi kā bezizvēles situāciju, jo tagad ienaidnieks – nevis NATO – ir tas, kas var izvēlēties, ko darīt stratēģiskajā jomā, savukārt NATO var tikai reaģēt. Viņš stāstīja, ka agrākos gados NATO paredzēja desmit gadu brīdinājuma laiku pirms jebkāda kaŗa Eiropā iesākšanās, bet pēc 2014. gada šis sagatavošanās periods ir saīsinājies tikai uz dažām dienām. Līdz ar to NATO vajag uzlabot gan savu situācijas izpratnes analizi, gan arī procesus lēmumu pieņemšanai un izpildīšanai. Viņš piekrita Hodžesa teiktajam iepriekšējā panelī par militāro mobīlitāti, jo pārvietot spēkus pa alianses territoriju, tāpat kā pāri oke­anam, prasa ievērojamu laiku.
 
Galīgais secinājums no Rīgas Konferencē dzirdētā par NATO ir tas, ka, pat ņemot vērā, cik daudz NATO jau ir darījis, lai stiprinātu Baltijas aizsardzību, un cik visa mūsu alianse ir mainījusies, lai to panāktu, tomēr arvien paliek ļoti lieli vēl veicamie uzdevumi.  
 
Raksta autors: Lūkass Milevskis
Foto: no Milevsku ģimenes arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti