Dalies:

Brīvā Latvija: Par vecām dziesmām pierastā izpildījumā

Brīvā Latvija: Par vecām dziesmām pierastā izpildījumā
  • 19. Jul. 2019
  • 19.54

LATVIJAS UNIVERSITĀTES ASOCIĒTĀ PROFESORA IVARA ĪJABA INTERVIJA SALLIJAI BENFELDEI

Pirmā saruna – par tiem, kuŗi noteikti iekļūs nākamajā Saeimā

Priekšvēlēšanu kampaņa vēl nav īsti sākusies, taču partijas jau piesaka sevi publiskajā telpā. Vai šogad kampaņa varētu ļoti atšķirties no tā priekšvēlēšanu laika, kas bija pirms četriem gadiem?

Lasītākās ziņas

Vērojot notiekošos procesus, domāju, ka neatšķirsies. Tiesa gan, pa četriem gadiem šis un tas pasaulē ir mainījies, un tas varētu viest zināmas korekcijas priekšvēlēšanu kampaņās. Tradicionālie plašsaziņas  līdzekļi pakāpeniski zaudē savu ietekmi, tādēļ liela daļa kampaņu pārceļas uz tīmekli. Droši vien jau esam ievērojuši, ka partijām ir diezgan ierobežoti resursi, lai sevi reklāmētu tiešā veidā, un tiek izmantotas visdažādākās metodes, lai šos ierobežojumus apietu. Viena no šādām metodēm ir „melnās kampaņas”, un tās jau ir sākušās pilnīgi visās frontēs. Redzam, kas notiek ar tieslietu ministru Rasnaču un tēvzemiešiem, un domāju, ka kaut kas līdzīgs mūs vēl gaida. Tomēr, manuprāt, kopumā nevaram runāt par radikālām pārmaiņām, tam nav nekāda pamata. 

Ir partijas, kuŗas sevi reklamē nepārtraukti, jo kādam pieder avīze, kāds ar biedrību palīdzību, kuŗas partija financē, sevi reklāmē tīmeklī. Vai šīs partijas ir ieguvējas un vai tām ir priekšrocības pirms vēlēšanām? 

Atbilde ir diezgan pašsaprotama. Protams, ka tās partijas, kas strādā ar sev lojālajiem plašsaziņas līdzekļiem arī vēlēšanu starplaikos, ir ieguvējas. Tas nevienam nav bijis un nav nekāds noslēpums. Tikpat labi tas attiecas ne tikai uz drukātajiem medijiem, bet arī uz dažu labu TV kanāli, kas neuzkrītoši simpatizē dažiem polītiskajiem spēkiem. Un arī tas sevi attaisno, ja raugās no partiju puses. Šobrīd varam runāt par partijas Vienotība  norietu jeb strauju sarukšanu, un tas nepārprotami ir saistīts arī ar to, ka Vienotībai atšķirībā no vienas otras citas partijas nav bijis sava lojāla medija, kas mērķtiecīgi strādātu partijas populāritātei vairāku gadu gaŗumā. Tādēļ lojālie plašsaziņas līdzekļi ir ļoti liels resurss, jo iespējas sevi reklāmēt ir tiesiski ierobežotas. Tas nav nekāds brīnums, vai ne?

Vai lojālie plašsaziņas līdzekļi var paplašināt vēlētāju loku? 

Nedomāju, ka tas ir tikai komūnikācijas vai plašsaziņas līdzekļu jautājums. Lielā mērā tas ir arī jautājums par pašas partijas dzīvi un darbu ilgākā vai īsākā laika posmā. Neviena no tām partijām, kuŗas šobrīd reitingos ir pirmajā trijniekā un ir ar diezgan lielu atrāvienu priekšā visiem pārējiem, nav dibināta vakar vai aizvakar un pat ne pirms gada. Tās ir partijas, kas tādā vai citādā formā pastāv ja ne gluži no deviņdesmitajiem gadiem, tad vismaz no 2002. gada kā Zaļo un Zemnieku savienība. Tas liecina, ka ilgākam laika posmam ir savas priekšrocības. Pašreizējos apstākļos īsā laikā nevar iegūt ļoti labus rezultātus. Var iegūt kaut kādus rezultātus un to var redzēt no to partiju reitingiem, kas svārstās no diviem līdz četriem procentiem. Kāda no tām tiks  Saeimā, varbūt pat vairākas, bet nevar sagaidīt tādus brīnumus, kādi bija  2002. vai 2011. gadā, kad ar vienu rāvienu varēja sev iegūt Saeimā ļoti lielu frakciju. 

Joprojām pārsteidz Saskaņas vēlētāji, kuŗi laikam taču nekādā veidā nesaista visas saimnieciskās nebūšanas un korupcijas skandālus Rīgā ar galvaspilsētas domes vadību. Kā to var izskaidrot?

Tam ir divi savstarpēji saistīti iemesli. Mēs dzīvojam katrs savā informācijas burbulī. Iespējams, ka tajā burbulī, kuŗā atrodamies mēs, Saskaņa tiek turēta aizdomās par ļoti daudzām sliktām lietām, tāpēc par to nebalso. Tas, ka notiek „cepšanās” plašsaziņas līdzekļos un  Rīgas latviskās un humanitārās inteliģences aprindās, nenozīmē, ka Saskaņai nav atbalsta sabiedrībā. Otrām kārtām – ir skaidrs, ka Ušakovs par ļoti augstu cenu monopolizējis krievvalodīgo vēlētāju. Viņš par to ir maksājis kaut vai ar nebūšanu nevienā iedomājamā valdības koalīcijā arī tuvāko astoņu, desmit gadu nākotnē. Tas ir pilnīgi skaidrs, bet vēlētājus viņš ir ieguvis. Un Saskaņa arī ir ilgtermiņa spēlētājs un acīmredzot gaida kaut kādu iespēju kaut kad nākotnē. Domāju, ka viņiem atkal būs vislielākā frakcija. Visādi brīnumi jau notiek, bet nekas neliecina, ka tas tā nebūs. Ušakova un Amerika darbošanās Rīgā, protams, ir graujoša no daudziem aspektiem, par to nav šaubu, bet ir jāsaprot, kas tas ir vairāku faktoru komplekts, kas darbojas par labu viņiem.

Piemēram? Kādi ir vismaz daži no šiem faktoriem?

Pirmām kārtām krievvalodīgajiem vēlētājiem nav alternatīvas. Par spīti dažādiem skaļiem saukļiem, Latvijas krievvalodīgais vēlētājs nav ekstrēmists, visdrīzāk viņš nebalsos par Ždanoku un Mitrofanovu. Vēlētājs sakodīs zobus un ies un balsos par Saskaņu jo tajā kā tādā zviedru galdā var atrast piedāvājumu daudziem un dažādiem cilvēkiem. Un tas arī ir vēl viens iemesls. Tur, no vienas puses, ir jauni eiropiski kreisie, no otras puses, tur ir ultrakonservatīvie, tur ir vecais komjaunatnes sekretārs Urbanovičs, kas strādā ar Latgali, tur ir jaunais un visnotaļ fotogeniskais Ušakovs, ir cilvēki, kuŗi kaut ko runā par ekonomiku, cilvēki, kuŗi kaut ko runā par ārpolītiku, par cilvēktiesībām. Ar vārdu sakot, piedāvājums ir plašs, un viņi mērķtiecīgi ir strādājuši, lai iegūtu lielu atbalstu sabiedrībā. Cits jautājums, ka ar savu atbalstu sabiedrībā viņi nespēj īstenot ietekmi izpildvarā jeb valdībā, tas nav iespējams. 

Pēdējā laika reklāmās viņi sevi sludina par sociāldemokratiem. Cik tas ir pamatoti? Vai Latvijā vispār ir sociāldemokrati?

Latvijā pēdējais sociāldemokrats bija Juris Bojārs (smejas). Tas, manuprāt, visiem ir skaidrs, jo tie pārējie, kas gribēja ieņemt šo nišu, lielākā vai mazākā mērā ir viltvārži. Pasludināt sevi par sociāldemokratiem – tas ir absolūti stratēģisks risinājums. Tai sociāldemokratijai, kādu aizstāv Saskaņa, nav nekā kopēja ar Eiropas sociāldemokratiju. Man gan jāteic, ka, stingri ņemot, daudzi, kas Austrumeiropā un Centrāleiropā sevi sauc par sociāldemokratiem, ir viltvārži, ir pieņēmuši to „smuko”, kreisi demokratisko identitāti, bet tajā pašā laikā ir ļoti tālu no sociāldemokratiskā ideāla. Lietuvā ir liela un spēcīga sociāldemokratiskā partija, kas pat kādu laiku ir bijusi pie varas, bet vai lietuviešu dzīve ir bijusi būtiski atšķirīga no latviešu dzīves? Es par to galīgi neesmu drošs. Galu galā katram jau kaut kāda identitāte ir jāpieņem, viņi Saskaņā ir gājuši vieglāko ceļu un nosaukušies par sociāldemokratiem. Dažus cilvēkus gan tajā partijā varētu nosaukt par sociāldemokratiem, bet ne jau viņi nosaka partijas toni. Tur ir arī pietiekami bagāti biznesa cilvēki, kuŗiem tā ir fasāde, aiz kuŗas var slēpties.

Zaļo un Zemnieku savienība visu laiku reitingos ir otrā aiz Saskaņas, par spīti diezgan savdabīgajai nodokļu reformai, aizvien grūtāk pieejamai veselības aprūpei un vēl citām problēmām. Finanču ministre, tāpat kā veselības ministre, piedalīsies vēlēšanās un kandidēs uz Saeimu, acīmredzot esot pārliecinātas, ka par viņām gribēs balsot. Un ne reizi vien nācies dzirdēt, ka cilvēki saka – „tie taču ir zemnieki”, piešķirot šim vārdam gandrīz svētu un maģisku nozīmi.

Jāatzīst, ka neesmu par to domājis, bet latviešu valodā šim vārdam laikam ir vairāk pozitīva nozīme, tas saistās ar pamatīgumu, kaut ko laika gaitā sevi pierādījušu. Un, protams, ar vēlētājiem tiek strādāts, domājot par to, ka cilvēku uztverē zemnieks – tas ir dzīvesveids, kaut kas latvisks. Gan jāņem vērā, ka Zaļo un Zemnieku savienība ir ne tik daudz zemnieku, kā laucinieku un reģionu partija. Tikai neliela daļa no tiem, kuŗi par viņiem balso, var tikt nosaukti par profesionāliem zemniekiem, tie lielākoties ir cilvēki, kuŗiem ir svarīga reģionālā piederība. Viņi gan fiziski, gan savā mentālitātē ir tālu no galvaspilsētas, no globālizētās elites, no visa tā smalkā burziņa Rīgā, un viņiem piedāvā tādu kā kolchoza direktora veida polītiku – (ironiski) tādu saimniecisku, bez īpašas nākotnes vīzijas, bet praktisku. Zemkopības ministrs Dūklavs, protams, ir ieguvis zināmu „populāritāti” pēc „Rīdzenes” sarunām, bet, no otras puses, partijai tas netraucē viņu turēt kā ministru un pieņemu, ka viņš vēlētāju vidū ir arī pietiekami populārs pozitīvā nozīmē un ka varbūt kandidēs nākamajās vēlēšanās saraksta labā vietā. 

Ministra domāšanas veids tiešām vairāk atgādina pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu kolchoza priekšsēdi, un jāvaicā, kā tas var patikt vēlētājiem?

Jā, viņam nevar pārmest īpašu tieksmi pēc kaut kā moderna vai progresīva, bet droši vien jājautā – kādam tad vajadzētu izskatīties zemkopības ministram tādā valstī kā Latvija? Mums ir ne tikai lielražotāji, bet ir cilvēki, kuŗi dzīvo laukos tādās kā naturālajās saimniecībās, ir kaut kādas dotācijas, subsīdijas, kuŗas ministrs sadala. No zemkopības ministra netiek gaidīts nekas īpaši radikāls vai innovatīvs, kā tas ir, ja runājam par izglītības vai ekonomikas ministriem. Mēs taču gaidām, ka  ministri būs kā 21. gadsimta vētrasputni, kas sauks mūs visus nākotnē, aicinās reformēties un modernizēties. Tas, ka šie ministri ar to īpaši neizceļas, jau ir cits stāsts. Ja mums augstākās izglītības sistēma joprojām pa daļai ir postkomūnistiska, tad ko mēs varam pārmest zemkopības ministram Dūklavam!? Zemnieki vienmēr ir bijuši konservātīvi un provinciāli gan labā, gan sliktā nozīmē. 

Runa jau nav par zemnieku konservatīvismu, bet par to, ka ministrs acīmredzot uzskata, ka visu var sarunāt un ka likumiem, līgumiem, konvencijām nav nekādas nozīmes. Eiropas Savienība var pieņemt sankcijas pret Krieviju, bet Dūklavs personīgi var mēģināt šo to sarunāt ar Maskavu, jo tas taču esot izdevīgi. Padomju Savienības laikā tā tiešām darīja, plāni un likumi bija viena lieta, bet spējas kaut ko sarunāt – vērtīga īpašība.

Laikam ir jāsamierinās ar to, ka Latvijā, kuŗā ir decentralizēta izpildvara – katrs ministrs nāk no savas partijas un tas brīžam ir svarīgāk par to, ko saka premjērs – cilvēki iestājas par nozari, bet ne par visu kopumā. Būtu taču dīvaini, ja Dūklavs nepaceltu balsi brīdī, kad tiek ieviestas sankcijas, kas nozari apdraud. Tā ir tāda lavierēšana.

Par to, ka nevajag likt “visas olas vienā groziņā” jeb nevar visu eksportu balstīt tikai uz Krieviju, tiek runāts jau vismaz desmit gadus un ne tikai vienā nozarē

Jā, taisnība, valdība savā ziņā ir kolleģiāla institūcija, kuŗai lēmumi būtu jāpieņem kopīgi. Pie viena galda būtu jāsasēdina ārlietu ministrs un pārējie, lai saprastu, cik tālu tad mēs ejam atbalstā sankcijām. Arī no Ārlietu ministrijas puses kaut kādos jautājumos būtu jābūt piekāpīgākiem. 

Lēmumi būtu jāpieņem kopīgi un tad būtu jārīkojas saskaņā ar pieņemto lēmumu. Cits jautājums ir, ka valdība to nedara, katrs ir ārkārtīgi autonoms. Ne jau tikai Dūklavs rīkojas uz savu galvu. Tik mazā valstī kā Latvija jebkuŗa ministrija savā ziņā ir kā Ārlietu ministrija, un tas, ka viņi nespēj vienoties un katrs vālē uz priekšu, neraugoties uz citu nozaru interesēm, ir bēdīgi. Tāda ir tā tradicija un lielā mērā tas ir atkarīgs arī no premjera. Iespējams, ka premjers Māris Kučinskis to dara labāk nekā savulaik Laimdota Straujuma, viņš ir bijis samērā lojāls savai valdībai. Valdības vadītājs jau ir pa daļai kā psīchoterapeits, pa daļai kā interešu moderātors, kuŗam jāsavāc visi kopā.

Tomēr pārsteidz, ka finanču ministre Dana Reizniece-Ozola, kuŗa lielā mērā ir nodokļu reformas autore, kandidēs Rīgā kā pirmā sarakstā. Protams, reformas nekad neapmierina visus, bet reformas rezultātā robs fiskālajā budžetā ir pieaudzis, grā- matvedība kļuvusi vēl sarežģī- tāka. Jautājums ir tieši tas pats, kas par Saskaņu – kā tas nākas, ka cilvēku un viņa darbus nesais- ta kopā?

Par nodokļu reformas veik­- smēm un neveiksmēm domājot, vajadzētu runāt par detaļām. Finanču ministre tomēr ir ieviesusi daudz no tā, par ko gadu desmitiem ir ticis runāts – par reinvestētās peļņas aplikšanu ar nodokļiem, par nodokļu progresīvitāti. Es teiktu, ka ministre Dana Reizniece-Ozola ir pietiekami kolorīta persona. Zaļajiem zemnie­kiem vispār nav pārmērīgi liels intelektuālais resurss, ar ko viņi varētu lepoties, un uz tāda fona Reizniece-Ozola labi izceļas.  Arī zaļajiem zemniekiem taču ir nepieciešama kaut kāda paaudžu maiņa. Var jau mēģināt strādāt tikai ar Brigmani un Dūklavu, bet arī vēlētāji mainās, cilvēki grib redzēt kaut ko tādu, kas izskatās pēc 21. gadsimta. 

Vai, jūsuprāt, maksātnespējas administrātoru sāga, ierosinātie kriminālprocesi un maksātne- spējas administrātora un advokāta Bunkus slepkavība samazinās Nacionālās apvienības reitingus? Nacionālā apvienība, kaut arī ar lielu atrāvienu, bet visu laiku turas aiz zaļajiem zemniekiem un ir viena no trim partijām, kas visai droši var cerēt uz iekļūšanu Saeimā.

Domāju, ka reitingi paliks apmēram tādi paši. Nacionālajai apvienībai kā ilgtermiņa spēlētājam arī ir savs lojālais vēlētājs, kuram ir savs noteikts priekšstats par valodu, vēsturi, integrāciju un tā tālāk. Nedomāju, ka apvienība kaut ko var mainīt vai mainīs, jo tās sejas, kuŗas parādās un parādīsies vēlēšanu sakarā, nav nekas jauns un oriģināls. Tā niša, kuŗā viņi atrodas nu jau 20 gadus, ir diezgan droša. Notikumi ap maksātnespējas administrātoriem, par ku­- ŗiem lielākā daļa iedzīvotāju neko daudz nesaprot, diez vai kaut ko ietekmēs. Diez vai kāds uzskata advokāta nogalināšanu par Nacionālās apvienības rīcības sekām. 

Brīžam šķiet, ka Nacionālā apvienība kļūst aizvien radikālāka jautājumos par ģimeni, sievietes vietu sabiedrībā un tiesībām lemt par sevi, arī jautājumā par Stambulas konvenciju, kas no viņu puses tiek vērtēta kā pamatvērtības apdraudošs dokuments. Reizēm pat liekas, ka ir dzirdamas kaut kādas radikālās islāma atskaņas. Kā jūs to vērtējat?

Domāju, ka viņus vairāk ietekmē Orbans Ungārijā un Kačin­skis ar kompāniju Polijā. Islāms arī, protams, piesaista cilvēkus, no kuŗiem daudziem nepatīk modernā pasaule un kuŗiem liekas, ka mums vajadzētu dzīvot maksimālā izolētībā, sievai būtu jāsēž mājās un jāzina sava vieta un nekādas kultūru kopdzīves iespējas netiktu pieļautas. Protams, Nacionālā apvienība kļūst radikālāka. Paraugieties uz visām tām iniciātīvām, kas bijušas pēdējā pusgada laikā – vēlēšanu kampaņa drīkst notikt tikai latviešu va­ lodā, padarīt neiespējamu augstākās izglītības iegūšanu krievu valodā privātajās Latvijas augstskolās. Jāņem vērā, ka viņi ir sa­ jutuši diezgan pamatīgu konkurenci – Jauno konservātīvo partiju. Šī partija viņiem visu laiku aktīvi “min uz papēžiem”. Maksātnespējas administrācija, protams, ir tā tema, par kuŗu vajadzētu runāt un arī runā jebkuŗš Nacionālās apvienības oponents. Tieslietu ministram Rasnačam neizdodas pārliecinoši pastāstīt, ka viņš ir cī­nītājs pret maksātnespējas administrātoru mafiju, nevis tās polītiskais jumts. Viņš to mēģina darīt, bet viņam tas neizdodas. Skaidrs, ka Nacionālā apvienība, juzdama konkurenci, grib, lai tās balsi sadzirdētu un izmanto tās temas, kuŗas vienmēr ir bijušas viņu stiprā puse. Pieprasījums pēdējā brī­dī Rīgas domei pārcelt Baltijas praidu kaut kur pilsētas nomalē nepārprotami bija adresēts Latvijas agresīvajai un homofobiskajai iedzīvotāju daļai, jo no paša sākuma bija skaidrs, ka neviens šo pasākumu nepārcels. Nacionālajai apvienībai vienkārši vajadzēja izcelties – redz, mēs tagad cīnīsimies un nepieļausim nekādas izvirtības. Viņiem tas izdevās, bet viņi tā rīkojās ne jau no labas dzīves, bet tāpēc, ka bažījas par savas ietekmes nākotni. Es gan nedomāju, ka viņiem draud kādas lielas nepatikšanas nākamajās vēlēšanās, manuprāt, viņi paliks aptuveni turpat, kur viņi ir.

(Otro sarunu par tiem, kuŗu iz­redzes vēlēšanās vēl nav skaidras, lasiet nākamajā laikraksta nu­ murā)

Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti