Dalies:

Brīvā Latvija: Par priekšvēlēšanu diskusijām jeb Ko polītiķiem drīkst jautāt vēlētāji

Brīvā Latvija: Par priekšvēlēšanu diskusijām jeb Ko polītiķiem drīkst jautāt vēlētāji
  • 03. Oct. 2018

Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas politiķi Lielbritānijā tikās ar saviem potenciālajiem vēlētājiem. Sestdienas, 15. septembra,  diskusiju Lielbritānijas Daugavas Vanagu fonda īpašumā „Straumēnos”  vadīja un pārraidīja Latvijas televīzija ar statelīta palīdzību, bet  piektdienas vakara diskusiju interesenti varēja vērot Facebook Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vietnē.

Abas diskusijas liecināja, ka, pirmkārt,  visiem diasporas latviešiem nav vienalga, kas notiek Latvijā, kā to reizēm mēdz apgalvot gan šeit, gan ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši. Atsaucība priecēja, jo „politisku pasākumu” apmeklēšanā vismaz Lielbritānijas diasporas cilvēki lielāko tiesu nav pārāk naski. Otrkārt, 13. Saeimas deputātu kandidāti arī šajās diskusijās bieži vien izlīdzējās ar skaistiem vārdiem vai pat ar meliem. ELA vicepriekšsēde Elīna Pinto savā Facebook vietnē par diskusijām raksta: „Vakar un aizvakar es biju lepna un vīlusies vienlaikus. Lepna par cilvēkiem auditorijā un vīlusies virknē politiķu uz skatuves. Zālē – daudzi pudu sāls apēduši, drosmīgi, dzīvē būtisko pārvērtējuši cilvēki, braukuši tālu ceļu, lai satiktu politiķus vaigā. Saturīgi jautājumi, kas politiķiem lika izkāpt no komforta zonas un no rūpīgi iestudētajām atbildēm uz paredzamo. Ne miņas no “viss ir slikti” vai “sitiet viņus”, arī ar visām viedokļu atšķirībām, pat krasām. Tas ir mans piektais novads, kas nav Satversmē vārdā piesaukts, bet gūst briedumu un savas aprises Latvijas kartē. Uz skatuves līdzās dažiem plašāk domājošiem un korektiem politiķiem gozējās arī pašizredzētības sajūtas pārņemti, kas palaiž muti (vai pat rokas) vai vēlētājam uzsmīkņā – Tavs jautājums nav būtisks. “Jauni daudzsološi” politiķi, kas atļaujas pārmetumus vadītājiem (NVO un žurnālistei) par “neobjektīviem” vai “nepatriotiskiem” jautājumiem.

Savukārt jau deviņus gadus Lielbritānijā dzīvojošā Inese Ejugbo savā blogā raksta tā : „Iespējams, ka pie vainas ir diezgan stereotipiskie priekšstati, par to, kāda ir diaspora. Par vilšanos dažiem runātājiem, man ir jāsaka – nē, diaspora vairs nav tikai ultra-nacionālistiskie trimdīši, kuri agrajos neatkarības gados diezgan akli atdeva savas balsis nacionālajam piedāvājumam, jo tie atspoguļoja viņu gadu desmitos loloto sapni par neatkarīgu Latviju. Nē, diaspora nav arī tupi un neizglītoti sēņu lasītāji un apkopēji, kuri nespēdami neko jēdzīgu nopelnīt Latvijā, ir devušies laimes meklējumos uz bagāto Eiropu. Debašu zāle Londonā bija pilna ar labi izglītotiem un patstāvīgi spriest spējīgiem cilvēkiem, ar savu redzējumu un vērtībām – augstskolu pasniedzējiem, doktorantiem, programmētājiem, skolotājiem, juristiem, uzņēmējiem, mūziķiem. utt. Cilvēkiem, kuri seko līdzi notikumiem un politikai gan Latvijā, gan ārpus tās. Cilvēkiem, kuriem ir pasaules pieredze un redzējums, kas sniedzas tālāk par notikumiem viensētā. Cilvēkiem, kuriem rūp gan Latvija, gan mūsu mītnes zeme. Tādēļ dažkārt no deputātiem izskanējušās frāzes zālei lika vai nu spurgt, vai žēli noelsties “Vai tiešām jūs mūs par muļķiem uzskatiet?

Lasītākās ziņas valstī

Kā žurnālistei raugoties uz abās diskusijās dzirdēto un notiekošo,  jāatzīst, ka bažas radīja ne tikai minētajos citātos rakstītais, bet dažu politiķu atziņas. Proti, Nacionālās apvienības (NA) pārstāvis Rihards Kols, runājot par darba ņēmēju tiesībām un uzņēmējdarbības vidi Latvijā, paziņoja, ka par „aplokšņu algām” jāsoda ne tikai darba devēji, ber vajadzētu „kriminalizēt arī  aplokšņu algu saņēmējus” – proti, tos, kuri algas saņem neoficiāli. Uz repliku, ka Latvijā bieži ir situācijas, kad darbinieku atlaiž no darba, ja viņš nepiekrīt naudu saņemt „aploksnē”, sekoja atbilde nicīgā tonī, ka tad vajag iet pie cita darba devēja. Acīmredzot Kola kungs nezina un negrib zināt, ka daudzviet nekādas darba izvēles nav vai arī tā ir ļoti ierobežota. Tāpat arī pārsteidza politiķa replika Londonas diskusijas beigās, ka diskusijā nav bijuši pareizie jautājumi – neesot jautāts par patriotismu, bet nez kāpēc runāts tikai par sociāliem jautājumiem. Savukārt ar Jaunās Konservatīvās partijas pārstāvja Reiņa Znotiņa neapmierinātību nācās saskarties jau pēc diskusijas, jo jautājumi neesot bijuši politiski neitrāli, diasporas cilvēku intereses esot citas. Atbilde, ka pirms diskusijas cilvēki tika lūgti atsūtīt savus jautājumus un ka visām partijām tie bija vienādi, topošo politiķi neapmierināja. Nācās secināt, ka acīmredzot pēc partijas pārstāvja domām ne ELA kā sabiedriska organizācija, ne arī es žurnāliste nedrīkstēju uzdot jautājumus, kuri nepatīk vai neinteresē partijas.

Ko te piebilst? Izskatās, ka par autoritāru valsti, kurā tiek skandēti patriotisma saukļi, bet vismaz par dažām tēmām netiek runāts bez atļaujas, sapņo ne viena vien partija.

Kā vēlētāji vērtē diskusijas un tajās dzirdēto?

Lilija Zobens-East, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā (LNPL) valdes priekšsēde:

– Diskusijas bija vērts rīkot. Mums ļoti trūkst informācijas par politiskajām partijām, tagad, kad iepazīstas ar partiju pārstāvjiem aci pret aci, uzreiz var sajust, kas tie par cilvēkiem, vai viņi varēs strādāt manās interesēs. Protams, laiks ir ierobežots un sarunas gribētos ilgākas, bet tas nav iespējams. Bija ļoti interesanti vērot, kā partiju pārstāvji var un grib ievērot to laiku, kas viņiem dots atbildēm, vai viņi prot izteikties īsi un kodolīgi, vai viņi uz jautājumiem atbild tieši. Piemēram, Londonā, kad vaicājāt, kāpēc diasporai būtu jābalso par konkrēto partiju un lūdzāt minēt trīs iemeslus, lai vēlētāji to darītu, tikai daži atbildēja, bet pārējie „izplūda”. Diskusijas manas domas par dažām partijām mainīja uz labo pusi, bet par dažām partijām tieši otrādi – ļoti negatīvi. Vēlēšanās tas man noteikti palīdzēs izdarīt savu izvēli. Domāju, ka tādas diskusijas ir vajadzīgas arī nākotnē, bet, protams, rīkotājiem ir vajadzīgs atbalsts. Manuprāt latvieši Lielbritānijā kādreiz jutās aizmirsti. Tas, ka diskusijās politiskās partijas bija plaši pārstāvētas, ir solis pareizā virzienā, kas ļauj sajusties kā daļai no politiskā procesa Latvijā, par spīti tam, ka nedzīvojam Latvijā. Vēl gribu teikt – es vēlētos redzēt, ka partijas sadarbojas, ka ir gatavas politiskām debatēm, nevis šķeļas un šķeļas, veidojot aizvien jaunas un mazas partijas. Jā, Lielbritānijā arī ir vairākas partijas, tomēr lielākās un nopietnākās ir divas: konservatīvie un leiboristi. Jā, arī šajās partijās ir dažādi uzskati un strīdi, bet galvenais ir tas, ka partijas ir gatavas uzklausīt viena otru, dzird viena otru un ir gatavas aizstāvēt savus uzskatus, nevis tikai skaļi bļaut un apgalvot, ka citi ir nepareizi. Diskusijas ļoti labi parādīja reālo situāciju, kāda ir Latvijas partijās.

Aivars Sinka, Daugavas Vanagu Fonda (DVF) Lielbritānijā priekšsēdis:

-Tik liela un nopietna diskusija, tiešraide uz Latviju „Straumēnos” notiek pirmo reizi. Ja vaicājat, vai saņēmu atbildes uz tiem jautājumiem, kas tirda ne tikai mani, bet arī citus latviešus, domāju, ka daudz atbilžu nesaņēmu, bet, ja ir tik daudz partiju pārstāvju, tad tas laikam ir visai grūti. Priekš manis diskusiju vērtība bija redzēt šos cilvēkus aci pret aci, redzēt, kādas attiecības ir viņu starpā, kā viņi reaģē uz jautājumiem, es daudz ieguvu, tā man bija laba mācība. Atbildes uz jautājumiem, kā jau teicu, es ieguvu tikai daļēji, bet manu izvēli, par ko balsot, diskusija ietekmēja, savas domas esmu mainījis. Pēc vēlēšanām, kad būs zināmi deputāti, būs izveidotas Saeimas frakcijas, ļoti noderētu vēl kāda tikšanās, kurā partijām varētu atgādināt viņu solījumus un jautāt, kad un kā viņi tos pildīs. Labprāt redzētu tādu tikšanos jeb diskusiju „Straumēnos” vēlreiz. Protams, to varētu izdarīt, tas būtu fantastiski, tikai tam būtu vajadzīgs arī atbalsts.

Anna Kārkliņa, Lielbritānijā dzīvo jau gadus desmit:

-Šī diskusija Londonā bija ļoti noderīga, uzzināju vairāk, nekā biju cerējusi. Kopumā politiķi manuprāt atbildēja uz jautājumiem, man patika, kā diskusija tika vadīta. Bija gan arī dažas „uzkarsētas” debates atsevišķos jautājumos, daži deputātu kandidāti „izcēlās”, bet acīmredzot tāda ir Latvijas politiskā vide. Pirms diskusijas vēl nezināju, par ko balsot, pat domāju, ka nav par ko vēlēt. Tagad saprotu, ka ir vairākas manuprāt labas partijas un laikam nu jau zinu, par ko balsošu.

Dāvis Viļums, Lielbritānijā dzīvo sešus gadus:

-Lielākā daļa politiķu manuprāt uz jautājumiem atbildēja. Protams, daži runāja mazliet” miglainos” tekstos un izvairījās no konkrētas atbildes. Tomēr kopumā, izņemot dažus politiķus, sapratu, ko viņi grib pateikt. Piemēram, brīžiem nesapratu, ko tad īsti domā Inguna Sudraba un Artuss Kaimiņš, jo viņi īsti neatbildēja uz jautājumiem, bet runāja par citām lietām. Diskusijā redzētais un dzirdētais mainīja manas domas – par vienu partiju manas domas uzlabojās. Tiesa gan, jau ilgu laiku esmu vienas partijas atbalstītājs, tajā ir cilvēki, kurus pazīstu un kuriem uzticos, tādēļ zinu, par ko balsošu. Diskusijas ir vajadzīgas,  un, ja cilvēki atbrauc pie mums, ir sajūta, ka viņi sarunājas ar mums. Man būtu gribējies, lai zāle Londonā ir pavisam pilna, bet acīmredzot interese par politiku nav tik liela.

Monta, Lielbritānijā dzīvo sešus gadus:

-Politiķi bija sagatavojuši savus tekstus, kurus droši vien runā arī Latvijā, bet varēja just, ka viņi bieži vien „aizslīd” no jautājuma un neatbild. Vispārējais iespaids par populārākajām partijām jau bija izveidojies pirms diskusijas, bet bija partijas, par kurām neko nezināju. Diskusijas laikā dzirdēju, ko viņi domā, vai tas sakrīt ar maniem uzskatiem vai nesakrīt. Man tas bija noderīgi, prieks, ka atnācu. Pirms tikšanās ar politiķiem biju domājusi, par vienu partiju, tagad ir vēl viena, par kuru varētu balsot. Būs vēl jāpalasa programmas un jāizlemj. Tādas diskusijas ir ļoti vajadzīgas. Nezinu, kādēļ, bet šoreiz Saeimas vēlēšanas liekas svarīgākas, nekā iepriekšējā reizē, kad paklausījos, par ko balso citi un nodomāju, ka arī tā balsošu. Tagad gribu zināt un saprast pati.

Ojārs, Lielbritānijā dzīvo piecus gadus:

-Jebkura diskusija sniedz jaunu informāciju, es uzzināju daudz jauna. Tas bija noderīgi. Man ir favorīti, par kuriem gribētu balsot, bet vēl neesmu izvēlējies. Varu teikt, ka politiķu runātais vismaz šobrīd nav mainījis manas domas par partijām, bet, protams, es vēl pārdomāšu visu, ko uzzināju. Tādas tikšanās ar politiķiem vajadzētu biežāk, es labprāt tajās piedalītos un viņus uzklausītu. Cilvēciskais kontakts, klātbūtne parāda daudz vairāk, nekā tikai lasot kādus materiālus presē vai skatoties video internetā.

Autore: Sallija Benfelde
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti