Dalies:

Brīvā Latvija: Par pagājušā gadsimta domāšanu, taisnīgumu un reformām

Brīvā Latvija: Par pagājušā gadsimta domāšanu, taisnīgumu un reformām
  • 07. Jun. 2018

POLĪTISKO PARTIJU APVIENĪBAS „ATTĪSTĪBAI. PAR!” LĪDZPRIEKŠSĒŽA DANIELA PAVĻUTA INTERVIJA SALLIJAI BENFELDEI

1999. gadā Daniels Pavļuts ieguva bakalaura gradu klavierspēles speciālitātē Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pēc tam Londonas universitātē (City University London) studēja kultūras vadību un 2007. gadā Hārvarda Universitātē ieguva maģistra gradu sabiedrības vadībā ar specializāciju līderībā. No 2011. gada oktobra līdz 2014. gada janvārim D. Pavļuts kā bezpartijisks Zatlera Reformu partijas virzīts kandidāts bija ekonomikas ministrs Valda Dombrovska trešajā valdībā. Tajā pašā mēnesī viņš iestājās Reformu partijā, zaudēja amatu un Laimdotas Straujumas valdībā bija ārlietu ministra un arī ekonomikas ministra padomnieks.

2017. gada augustā Daniels Pavļuts kļuva par vienu no partijas „Kustība Par!” dibinātājiem un tika ievēlēts par tās vadītāju. Šogad aprīlī, apvienojoties vairākām partijām, tika nodibināta un reģistrēta partiju apvienība „Attīstībai. Par!”, un D. Pavļuts kļuva par apvienības līdzpriekšsēdi un 13. Saeimas vēlēšanās kandidēs Rīgas vēlēšanu apgabalā.

Ko jaunu vai citādu partiju apvienība „Attīstībai. Par!” piedāvās vēlētājiem?

Domāju, ka Latvijas polītikā ir ne tik daudz nepieciešamība pēc jauniem piedāvājumiem, cik nepieciešamība beidzot izpildīt to, ko mēs esam gaidījuši jau tik daudzus gadus – labāku pārvaldību un taisnīgumu. Ar labāku pārvaldību es domāju modernāku valsti, kuŗa ir vērsta uz 21. gadsimtu, uz nākotni, kas sniedz iedzīvotājiem tos pakalpojumus, par kuŗiem viņi īstenībā maksā. Pirmā lieta, ko man gribas nosaukt, ir kvalitātīva, visiem pieejama veselības aprūpe, par ko mēs maksājam, bet diemžēl nesaņemam. Smagi slimi cilvēki ir spiesti mēnešiem ilgi gaidīt rindās vai vākt ziedojumus. Maigi izsakoties, tā nav nedz normāla, nedz pieņemama situācija. Otra lieta ir izcila izglītība. Tā ir mūsu nākotne. Tā ir katra mūsu bērna, mūsu sabiedrības kopumā izdzīvošanas un konkurētspējas garantija 21. gadsimtā.

Lasītākās ziņas

Diemžēl mēs redzam, ka Latvijas sabiedrībā un polītikā ir spēki, kuŗiem šī nākotne nerūp, kuŗi domā vienīgi pagātnes un šodienas katēgorijās un rūpējas par savas ietekmes saglabāšanu. Tādēļ no polītiskā viedokļa kā galveno problēmu mēs definējam to, ko diaspora, manuprāt, brīnišķīgi sapratīs: par spīti tam, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā, NATO, EDSO un citās starptautiskās un globālās organizācijās, faktiski pie teikšanas Latvijas polītikas dienaskārtībā ir tā pati paaudze, kuŗa bija pie teikšanas padomju laika beigās. Tie ir kompartijas, komjaunatnes un pat čekas darbinieki. Tie ir cilvēki, kuŗi ir kļuvuši par Latvijas gan sabiedrisko, gan polītisko krējumu un kuŗi diemžēl nav spējīgi rietumnieciski un labi pārvaldīt valsti mūsu interesēs. To mēs redzam kā galveno problēmu, un mūsu praktiskais piedāvājums ir beidzot mainīt šo polītisko paaudzi pret cilvēkiem, kuŗi ir guvuši pieredzi pasaulē, kuŗi savā dzīvē ir sasnieguši pietiekami daudz, kuŗi izglītībā, uzņēmējdarbībā, zinātnē, sportā un citās jomās ir profesionāļi un kuŗiem lielāko tiesu ir Rietumu izglītība. Mērķis, kas mums ir jāpanāk – izveidot valsti, kuŗā mūsu bērniem un mums pašiem būs labi dzīvot, kuŗā gribas radīt un skolot bērnus un kuŗā gribas atgriezties.

Pieminējāt valsts pārvaldi – vai, jūsuprāt, skaitliski ir jāsamazina valsts aparāts?

Manuprāt, klaigāšana par tik vai tik lielu samazināšanu valsts pārvaldē ir mazliet tāda acu aizmālēšana. Tas, par ko mums tiešām ir jārunā, ir tas, kas cilvēkus patiesībā uztrauc – tā ir pakalpojumu kvalitāte jeb serviss, pakalpojuma pieejamība. Domājam, ka radikāli ir jāmazina birokratija, ir jāsamazina muļķīgi, lieki un nevajadzīgi procesi valsts pārvaldē, ir beidzot jāievieš tās lietas, par kuŗām mēs runājam gadu gadiem un kuŗām pietrūkst polītiskās gribas un prasmes. Neprasīt katrreiz no jauna datus, kas ir valsts rīcībā, tikt vaļā no papīra iesniegumiem, papīru nēsāšanas no vienas iestādes uz otru. Viss lielāko tiesu ir elektroniski pieejams. Valsts nav iemācījusies strādāt ar mūsdienīgiem digitāliem risinājumiem – piemēram, kliedzošais piemērs ar e-veselību. Mēs iztērējām un turpinām tērēt ārprātīgu naudu e-veselībai un nupat atkal tērēsim 2 miljonus veselības datu bažu savienošanai, lāpot šīs sistēmas nepilnības. Tā ir nespēja saimnieciski un jēdzīgi rīkoties ar tiem līdzekļiem, kas ir mūsu rīcībā. Ir iespējas darīt citādāk, nav gribas un prasmes.

Pieņemu, ka cilvēki, kuŗi strādā valsts un pašvaldību pārvaldē, ir labu griboši un grib sniegt labus pakalpojumus, bet šobrīd viņiem ir sasietas rokas. Ja mēs atsietu viņiem rokas, šie cilvēki varētu sniegt labus pakalpojumus, konsultēt, runāt ar cilvēkiem, palīdzēt viņiem tā vietā, lai nodarbotos ar bezgalīgu un bezjēdzīgu un necilvēcīgu birokratiju. Gribu arī piebilst, ka, mūsuprāt, pašvaldību skaits Latvijā jāsamazina līdz 30 pašvaldībām.

Kā vērtējat iecerēto izglītības reformu un jau pieņemto lēmumu par pāreju uz latviešu mācību valodu skolās?

Latvijā, mūsuprāt, var pastāvēt tikai viena un vienota skolu sistēma. Tas, kas Latvijā pastāv šobrīd, ir sašķelta, postpadomju izglītības sistēma ar geto iezīmēm, kur ir divi paralēli skolu tīkli – latviešu valodas un krievu valodas skolas. Gan jāteic, ka jau daudzus gadus ir bilingvālais mācību modelis un visās skolās būtu jāmāca latviešu valodā. Cik labā latviešu valodā, tas gan ir cits jautājums. Mūsu apvienība stingri iestājas par to, ka Latvijā ir jābūt vienotai izglītības sistēmai un tai, protams, jāpastāv uz latviešu valodas pamata. Mazākumtautībām ir jāgarantē tiesības apgūt savu dzimto valodu, savu vēsturi dzimtajā valodā, un es nerunāju tikai par krieviem. Bet bērniem ir jāmācās vienotā, izcilā skolu tīklā labā latviešu valodā, lai, pabeidzot vidusskolu, bērni būtu spējīgi lieliski nokārtot centralizētos eksāmenus latviešu valodā un iestāties Latvijas vai starptautiskajās augstskolās. Runa gan nav tikai par latviešu valodu, lai gan tas ir būtiski un svarīgi. Latviešu valoda ir baze un pamats, mazākumtautību tiesības uz savu kultūru arī ir būtiskas, bet tajā pašā laikā mūsu bērniem, pabeidzot skolu, ir jābūt gataviem globālajai pasaulei.

Ir jāiekļaujas Latvijas sabiedrībā, bet vienlaikus ir jābūt gataviem 21. gadsimta izaicinājumiem globālajā pasaulē. Ir jāzina vairākas svešvalodas, ir jāspēj apgūt digitālās prasmes. Izglītības sistēmas trūkumi, tas, ka šī sistēma ir neviendabīgi pieejama, ka bērniem no laukiem ne vienmēr ir iespējas īstenot savas spējas kā pilsētas vai vidusšķiras bērniem – šīs problēmas aiz latviešu valodas karoga vienkārši tiek paslēptas. Mēs iebilstam pret to un uzskatām, ka tā reforma, kas šobrīd tiek īstenota, netiek veikta pietiekami labi, netiek risināts skolu tīkla jautājums. Pašvaldības iestājas par savām, nevis par bērnu interesēm, neļauj reformēt skolu tīklu. Ir jārisina ne tikai valodas, izglītības satura, bet arī skolu tīkla un kvalitātes jautājums.

Jautājums ir arī par augstāko izglītību. Kā zināms, ir prasība ārvalstu pasniedzējiem labā līmenī zināt latviešu valodu, lai strādātu Latvijā. Vai šī prasība ir pamatota?

Divu labāko, konkurētspējīgāko Latvijas augstskolu rektori valdībā netiek virzīti apstiprināšanai valodas jautājuma dēļ. Tā ir Rīgas Ekonomikas augstskola un Rīgas Juridiskā augstskola. Juridiskās augstskolas rektors jau ir prom, viņš negrib ar to visu vairs ņemties, bet Ekonomiskās augstskolas rektors jau gadu turpina strādāt neapstiprināts amatā un nav skaidrs, ar ko tas viss beigsies. Situācija ir absurda. Ilze Viņķele no mūsu partijas vēl pirms došanās uz ASV stažēties Makkeina institūtā, toreiz strādājot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, piedāvāja atvieglot šos nosacījumus ārvalstu pasniedzējiem, vismaz zināmu laiku neprasīt latviešu valodas zināšanas. Domāju, ka, ja pasniedzējs vēlas Latvijā dzīvot un strādāt ilgtermiņā, viņš latviešu valodu iemācīsies. Man tā liekas liela un simboliska problēma, Latvijas akadēmiskā vide ir kā slēgta kliķe, kuŗa mēģina nepieļaut starptautisku konkurenci. Par to mēs visa sabiedrība maksājam, jo izglītības kvalitāte nav konkurētspējīga. Rezultātā mūsu studenti, pat gadījumos, kad viņi varētu mācīties Latvijā, izvēlas doties uz ārzemēm. Pats par sevi tas nav nekas slikts. Slikti ir tas, ka mūsu augstskolas, zinātniskais darbs, pasniegšanas kvalitāte nav starptautiskā līmenī. Konservatīvisma uzplūdos sabiedrībā, kas nav tikai iestāšanās par konservatīvām vērtībām, par 20. gadsimta priekšstatiem par to, kā darbojas pasaule, bet tur ir arī šauru grupu intereses. Medicīnā, veselības aprūpē, ekonomikā, sportā – visās jomās ir kaut kādas šauras kliķes, kas ar postpadomju oligarchiskām metodēm mēģina saglabāt savu varu, ietekmi un kontroli. To redzam arī augstskolās. Diemžēl, kad runājam par tiesiskumu, par korupcijas apkarošanu, lielāko tiesu mēs ar to domājam polītisko korupciju, bet tā pastāv visur, arī privātā sektorā.

Es gribu teikt, ka domāšanas DNS nav mainījies, to var izdarīt, tikai mainoties paaudzēm. Ne velti Mozus savulaik savu tautu 40 gadus vadāja pa tuksnesi, lai mainās paaudzes, lai pazūd verdzības pieredze. Mēs neesam šo posmu nogājuši līdz galam, bet mums vairs nav daudz laika, ir pēdējais laiks mainīt polītisko paaudzi. Akadēmiskajā vidē notiek tieši tāpat. Kategoriski esam pret centieniem aizslēgt augstskolas starptautiskajai konkurencei. Mans domubiedrs un savā ziņā izglītības reformu aizsācējs Roberts Ķīlis, kuŗu nomētāja ar cepurēm un viņa iniciatīvas noklapēja, bija tas, kurš savulaik Dombrovska valdībā sāka runāt par to, ka vajadzīga starptautiska augstskolu novērtēšana, vajadzīgs starptautisks personāls, lai radītu konkurenci. Domāju, ka valsts valodas aizsegā risināt šos jautājumus, radīt akvāriju esošajiem augstskolu pasniedzējiem, kuŗi varētu turpināt eksistēt, pasargāti no starptautiskām tendencēm, mums visiem maksā ļoti dārgi. Tā ir akadēmiskā oligarchija, sauksim lietas īstajos vārdos. Tas nav teikts par latviešu valodu, par studentiem un par Latviju. Tas ir par šauru akadēmisko grupu, kas cenšas pasargāt savas privilēģijas.

Pēdējā laikā salīdzinoši daudz tiek runāts par aizbraukušo latviešu saukšanu atpakaļ. Saeimā 1. lasījumā ir pieņemts Diasporas likumprojekts. Vai, jūsuprāt, aizbraukušos cilvēkus vajag par katru cenu saukt atpakaļ, kā tas ir izdarāms?

Ja mēs spētu gan paši sev, gan jaunajai, gan vecajai diasporai pierādīt, ka esam spējīgi izveidot taisnīgāku un modernāku valsti, mēs daļēji atrisinātu aizvainojuma iemeslus, it īpaši tas attiecas uz jaunās, ekonomiskās migrācijas vilni aizvadītajos gados. Piekrītu tam, ka ir uzkrājies milzīgs aizvainojums. Cilvēki ir nokaitināti, noguruši un jūtas vīlušies, neredz perspektīvu. Lielā problēma Latvijā ir vilšanās. Neesam spējuši īstenot savas ieceres un sapņus, īstenot modernu, eiropeisku valsti, kas pilda savus solījumus un spēj parūpēties par saviem iedzīvotājiem. Ja mēs to spētu, esmu pārliecināts, ka cilvēki būtu gatavi šeit dzīvot. Savulaik ar reemigrācijas pirmo plānu gribējām sākt risināt šos jautājumus, bet tie neguva polītisku atbalstu, un viss notika tā, kā notika. Tagad ar Diasporas likumu tas sākts risināt citā līmenī.

Ceru, ka tas nebūs vien reveranss diasporai pirms vēlēšanām un risinās praktiskās vajadzības, atvieglojot atgriešanos Latvijā tiem, kas to vēlas. Ir jāizdara divas lietas: saglabāt saikni ar globāliem latviešiem, atbalstot valodu, kultūru, zinātni. Šis ir mazo valstu laikmets, mēs esam fantastiski talantīga tauta. Ja mēs spētu savus talantus visā pasaulē savienot un likt lietā, domāju, ka mūsu ietekme pasaulē varētu būt daudz lielāka. Jo mūsdienās ir tikai normāli, ka cilvēki pārvietojas, dzīvo citās valstīs. Otrā lieta ir būt gataviem uzņemt cilvēkus, palīdzēt atkal iejusties tiem, kas to ir izvēlējušies. Nevienu nevajag saukt atpakaļ, vilināt vai, nedod Dievs, kaunināt par to, ka viņi kādreiz aizbraukuši un tagad vēlas atpakaļ. Mums jātiek pāri tam, kurš ir aizbraucis, kurš palicis, kurš labāks vai pareizāks. Mēs visi esam Latvijas cilvēki.

Foto: Vitālijs Stīpnieks

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti