Dalies:

Brīvā Latvija: Par Diasporas likumu un pārmaiņām Latvijas medicīnā

Brīvā Latvija: Par Diasporas likumu un pārmaiņām Latvijas medicīnā
  • 20. Feb. 2019

LĀZA valdes priekšsēdis, Dr. Uģis Gruntmanis intervijā Mārai Libekai (LA)

Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) priekšsēdis, Teksasas universitātes profesors endokrinologs Uģis Gruntmanis ne­sen kā viesprofesors strādāja Rīgas Stradiņa universitātē, lai pēc tam dotos lasīt lekcijas Havaju universitātē, bet vēlāk lidotu uz Japānu, kur plānota tikšanās ar ārstiem, kuŗi pie viņa ir mācījušies. Viņš neslēpj, ka no sirds vēloties atgriezties Latvijā.

Lasītākās ziņas

 
Ja jums būtu piedāvāts kļūt par veselības ministru Latvijā, jūs to uzņemtos?
 
Nevajadzētu domāt, ka amats pats par sevi dod kādas būtiskas iespējas kaut ko mainīt, ja nav skaidras un precīzas runātas polītiskā atbalsta garantijas. Cilvēkiem, kuŗi piekrīt ieņemt augstus amatus, ir jābūt skaidram redzējumam, ko viņi vēlas paveikt, un jāpārlie­­cinās, vai viņu iecerēto plānu atbalstīs tie, kas viņu vēlas iecelt amatā. Amats, pats par sevi, tāds, kuŗā tu esi “ielikts”, bet īstenībā nespēj veikt būtiskus uzlaboju­ mus, mani nekad nav interesējis.
 
Esmu dažreiz pārsteigts, ka cil­ vēks, pieņemot amatu, vai tas būtu slimnīcas vadītāja, vai ministra, vai kāds cits ļoti svarīgs amats, pirms tam nevienojas ar polītiķiem, kas tad īsti viņam būs jāpaveic.
 
Bet, ja rastos situācija, ka polīti­ķiem pēc 28 gadu pauzes tomēr būtu vienota vīzija par to, kas valstī jāizdara veselības aprūpes jomā, un ja tā sakristu ar manu redzējumu, tad gan ļoti labprāt uzņemtos šo polītisko amatu. Esmu pārliecināts, ka varētu paveikt daudz, jo izprotu Latvijas problēmas Ei­­ropas Savienības un pasaules ve­ selības aprūpju kontekstā.
 
Vai plānojat nākotnē iestāties kādā partijā?
 
Esmu vairākkārt aicināts iestā­ ties vienā vai otrā partijā, bet vienmēr esmu teicis – nē. Esmu atbal­ stījis visas reformu partijas un paudis savu viedokli, kas būtu jā­ maina veselības aprūpē. Man ir ļoti svarīgi arī tas, kas notiek augstākajā izglītībā un zinātnē, jo bez tām valsts progress nav ne iedomājams, ne iespējams.
 
Jūs esat izteicies, ka šogad medicīnai papildus piešķirtie 200 miljoni eiro no Latvijas valsts budžeta esot tērēti bez izpratnes, nesaprotot, kas ir kritiski svarīgi. Ko jūs ar to domājat?
 
Vispirms jau to, ka vajadzētu financiāli atbalstīt veselības aprūpes “mugurkaula” iestādes – trīs universitātes slimnīcas, reģionālās slimnīcas, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, jo ir beidzot jāpanāk, lai ārsti strādātu tikai vienu pilnu darba laiku, nevis vēl citās darba vietās. Igaunijā šis jautājums jau sen ir atrisināts – Tartu universitātes slimnīcas mediķiem nav vajadzības skraidīt uz citām ārstniecības iestādēm, lai piestrādātu
 
Tad, kad ir panākts, ka ārsts strādā un māca topošos ārstus vienā ārstniecības iestādē, ir svarīgi ieviest kvalitātes un kvantitātes kritērijus, lai zinātu, cik pacientu ir apskatīti, izmeklēti, izoperēti…
 
Nepieciešamas arī pacientu aptaujas, lai objektīvi varētu noskaidrot, kuŗiem kollēgām jākļūst profesionālākiem un kuŗi ir tie, no kuŗiem mums visiem vajadzētu mācīties. Pašreizējā sistēma, kad notiek subjektīvas darbinieku pieņemšanas un atlaišanas, degradē ticību godīgākai veselības aprūpes pārvaldībai.
 
E-veselība Latvijā, ar kuŗu esmu iepazinies, ir nefunkcionāla, jo vienas slimnīcas mediķi nevar redzēt, kā pacients ārstēts otrā vai trešā slimnīcā. Tas būtiski pasliktina aprūpi un to sadārdzina, jo tiek darītas lietas, kas jau citur izdarītas
 
Valstī beidzot tiek ieviesta sirds un asinsvadu slimību profilakses programma, taču, iekļaujot tajā sievietes no 40 gadiem, nevis no 50 gadiem, kā to rekomendē Eiropas kardiologu asociācija, rodas sadārdzinājums un netiks iegūti plānotie rezultāti. Izsviežam naudu, kur tas nebūtu jādara, un citām būtiskām lietām tās nepietiek.
 
Informācijas technoloģiju laik­ metā būtu strauji jāievieš tā sauktās e-konsultācijas, lai ģimenes ārsts vai jebkuŗš cits speciālists va­ rētu elektroniskajā vidē uzdot jautājumus bez pacienta klātbūtnes citam zinošam speciālistam un tā­ dējādi pārliecinātos, ka visi diag­ nostiskie testi ir veikti pareizi, pirms cilvēks tiek vizītē pie šī grūti pieejamā konsultanta. E-konsultācijām vajadzētu būt apmaksātām, un tās būtiski samazinātu pacientu rindas.
 
Nekad neesmu slēpis, ka esmu par privātajām ārstniecības iestādēm, bet nav pieņemami tas, ka ārsts no universitātes slimnīcas skrien “izstrādāt” valsts kvotas savā speciālitātē uz privāto ārstniecības iestādi, lai varētu iztikt un uzturēt ģimeni, jo šādā situācijā ir neiespējama normāla darba organizācija lielajās valsts ārstniecības iestādēs.
 
Kaut gan Finanču ministrija ziņo, ka valsts budžetā ir 517 miljoni eiro liels pārpalikums, nekas gan neliecina, ka polītiķi pildīs savus solījumus un, sākot no janvāra, turpinās palielināt mediķu algas par 20 procentiem.
 
Ja paskatāmies, cik daudz no valsts budžeta veselības aprūpei piešķir, piemēram, Ungārija un Polija – valstis ar Latvijai identis­ku IKP (iekšzemes kopprodukta) uz vienu iedzīvotāju, skaidri re­­­dzams, ka tur veselības aprūpe ir daudz būtiskāka, nekā tā bijusi jebkad pēdējos 28 gados Latvijas Saeimai un valdībai. Šīs valstis veselības aprūpei piešķir 4,5 – 5%, kamēr mēs gadiem ilgi nespējam nodrošināt sasniegt 4% no IKP. Igaunijas kopējais tēriņš veselī­- bas aprūpē ir nedaudz virs sešiem procentiem, salīdzinot ar Anglijas 8,5% no IKP. Lai mēs tiktu līdz Igaunijas līmenim, valsts financējuma daļā ir nepieciešami vismaz 500 miljoni eiro.
 
Amerika ir spilgts piemērs tam, ka, piešķirot arvien vairāk naudas medicīnai, problēmas pašas par sevi neatrisinās, jo ir jābūt skaidri noteiktiem, caurspīdīgiem kvalitātes, kvantitātes un diagnostikas/ ārstniecības cenu aprēķiniem. Diemžēl Latvijā nav izstrādāti pamatprincipi, kā vērtēt un uzlabot medicīnas kvalitāti. Es lieku lielas cerības uz Latvijas Ārstu biedrību, kuŗa kopā ar profesionāla­jām asociācijām varētu ieviest būtiskas izmaiņas un uzlabojumus un kuŗai ir jauna vadītāja – Dr. Ilze Aizsilniece.
 
Lai uzlabotu asociāciju, klīniku, universitāšu pārvaldi, būtu jāsamazina termiņš, cik ilgi viens cilvēks drīkst vadīt asociāciju, klīniku, medicīnas centrus un nodaļas. Mums ir jāiet slavenās Meijo klīnikas (ASV) ceļš, kur ir skaidri zināms, ka vadītājs amatā var atrasties vienu termiņu jeb piecus gadus. Ja pa šiem pieciem darba ga­diem cilvēkam ir augsts kollēgu novērtējums, tad tiek dota iespēja strādāt vēl vienu termiņu, bet ne ilgāk. Ir skaidrs, ka desmit gadi vienā amatā ir maksimums, jo pēc tam samazinās vadītāja, pat izcila vadītāja, spējas ieviest jauninājumus. Latvijā daudzām profesionālajām mediķu asociācijām, klīni­ kām un medicīnas centriem kopš neatkarības sākuma ir vieni un tie paši vadītāji, un tas būtiski bremzē attīstību. Notiek varas centralizācija, jaunie kollēgas brauc projām no valsts, jo jūt, ka nespēj būtiski ietekmēt procesus.
 
Kādi tad ir topošie ārsti, ar kuŗiem tiekaties, lasot lekcijas? 
 
Es redzu nesabojātu entuziasmu un vēlēšanos gribu strādāt, mainīt lietas. Taču redzu arī to, ka, pietuvojušies rezidentūras beigām un sapratuši šo iekšējo konjunktūru, kuŗa vairākās speciālitātēs ir ļoti neveselīga, kā arī pārliecinājušies par necaurspīdīgiem procesiem medicīnas iestādēs, labākie jaunie ārsti dodas strādāt uz citām valstīm. Taču esmu pārliecinājies, ka mums ir arī izcili paraugi, un no tiem vajadzētu mācīties.  
 
Un vēl – ja runājam par augstskolas beigšanas un sertifikācijas eksāmeniem, tad jāvaicā, kuŗā valstī vēl rezidentiem ir zināmi jautājumi pirms beigu eksāmena?! Atliek vien iemācīties atbildes... Lai rastos pārliecība, ka ārstu zināšanas ir Eiropas līmenī, vajadzētu kārtot Eiropas eksāmenu. Šeit paraugs būtu jāņem no ASV un Kanadas, kur katram ārstam, augstskolas pasniedzējam, profesoram reizi desmit gados ir jānokārto resertifikācijas eksāmens, kas norit astoņas (!) stundas. Tas dod iespēju objektīvi novērtēt mediķu zināšanas un pārliecināties, ka tās atbilst mūsdienu prasībām.
 
Es lieku lielas cerības arī uz Lat­ vijas Jauno ārstu asociāciju. Jauno ārstu aktīvitāte liecina, ka viņiem ir liela vēlēšanās panākt progresu, un LĀZA vienmēr viņus ir at­ balstījusi un turpinās to darīt.
 
Nav jau tā, ka lielākās veselības aprūpes problēmas ir tikai Latvijā – medicīnas speciālistu trūkumu izjūt daudzas valstis. Ungārijas mediķi dodas lielākas algas meklējumos uz Austriju, Norvēģijas māsiņas brauc strādāt uz Lielbritaniju utt.
 
Savukārt Anglijas ārsti dodas strādāt uz Austrāliju un Jaunzēlandi, jo tur mediķu algas ir būtiski augstākas nekā Lielbritanijā un tur tiek atzīti viņu diplomi. Nav labi, ja izglītība pilnībā tiek iegū­ta vienā valstī, jo tad trūkst sa­­pratnes, kā notiek citās valstīs.
 
Populācijas noveco, un ir skaidrs, ka visās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, vajadzēs labi sagatavotus ār­stus. Tāpēc paldies 12. Saeimai par Diasporas likuma pieņemšanu! Tā jau nebūs, ka ārsti, inženieri, architekti un citi straumēm plūdīs atpakaļ uz Latviju, taču šī vienkāršotā kārtība, kas dos iespēju Latvijā pielīdzināt un atzīt ārvalstīs iegūto izglītību, akadēmisko gradu un profesionālo kvalifikāciju, palīdzēs nodrošināt atvērtāku atgriešanās procesu.
 
Jūs esat paziņojis, ka aizejat no Teksasas universitātes. Kāpēc?
 
Esmu septiņpadsmit gadus kopā ar ģimeni dzīvojis un strādājis Da­lasā. Pēc rezidentūras beigšanas no asistenta kļuvis par vienu no pasaules labākās universitātes pro­ fesoriem un gribētu savu pieredzi nodot Latvijai. Manā profesionālajā dzīvē ir bijis maz atvaļinājumu. ASV tie ir īsi – līdz divām nedēļām, tāpēc kopā ar sievu Terēzi un dēlu Teodoru, kuŗam tūdaļ apritēs desmit gadu, esam nolēmuši līdz vasarai paceļot un iepazīties, kā darbojas medicīnas un augstākās izglītības sistēmas Āzijā.
 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti