Dalies:

Brīvā Latvija: Armands Birkens - Latvija ir mana dvēseliskā māja

Brīvā Latvija: Armands Birkens - Latvija ir mana dvēseliskā māja
  • 02. Jan. 2019

Mūziķis un sabiedriskais darbinieks Armands Birkens intervijā Ligitai Kovtunai

Valstssvētku priekšnoskaņās 14. novembŗa vakarā, Rīgas Jaunās Ģertrūdes baznīcas priekšā jau labu pusstundu pirms koncerta, kuŗā dziedāji tu, Lorija (Vuda Cinkusa) un Ieva Akuratere, pulcējās ļoti daudz ļaužu – te satiku tau - tiešus no Eiropas un Amerikas, un tālās Austrālijas, kas devās uz koncertu pārpildītā baznīcā. Jums skanēja lieliski! Cilvēki negribēja šķirties, un īpašas izjūtas pārņēma brīdī, kad visi kopā dziedājām „Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem...”. Vai tu arī tobrīd atminējies mūsu mīļo Albertu Legzdiņu?

Protams! Koncerts patiešām bija burvīgs, neaizmirstams! Man personīgi – trīskārši svētki. Pirmām kārtām – būt Latvijā man vienmēr ir svētki, tā gada patīkamākais notikums. Šoreiz klāt vēl Latvijas Simtgade. Tas nu tiešām notiek vienreiz cilvēka mūžā, un tas ir visu mūsu, latviešu, kas šo brīdi pie dzīvojām, mūža lielākais notikums. Un vēl – man tika dota iespēja mūzicēt kopā ar izciliem, mīļiem, tuviem cilvēkiem – Loriju un Ievu. Ar Ievu Akurateri pirmoreiz dziedāju kopā divos koncertos 1990. gadā, sešus mēnešus pēc tam, kad Čikāgas Piecīši pirmo reizi bija Latvijā leģendārajā Mežaparka koncertā. Tolaik biju saņēmis uzaicinājumu dziedāt solokoncertus Latvijā, kam gan piekritu tikai tad, ja kopā ar Ievu. Rīgas Lielajā ģildē bija „izpārdots” koncerts, un mēs piekritām nodziedāt vēl vienu – Mazajā ģildē. Un nu, pēc 28 gadiem, Latvijas Simtgadē, mēs atkal bijām uz vienas skatuves – minētajā Jaunās Ģertrūdes baznīcā un Rīgas Latviešu biedrības namā. Un atkal abi koncerti izpārdoti. Turklāt vēl dziedāju divos „dižkoncertos” – Arēnā Rīga un pie Gaismas pils, kur kāpu uz skatuves kopā ar labākajiem Latvijas mūziķiem. Pacilājoši, mīļi, joprojām peldu šai straumē... Patiešām, ar asarām acīs joprojām atceros tās tikšanās pēc koncertiem, sarunas ar radiem, draugiem, mana mūzikālā snieguma cienītājiem Tēvzemē. Tādu mīlestības devu nebiju saņēmis ga - diem, gadiem ilgi... Īpaši aizkustināts biju brīžos pēc lielajiem koncertiem, kad nāca klāt jauni cilvēki, vēloties ar mani kopā nofotografēties. Vai tiešām viņi mani zina?! 1400 cilvēku lielais koris aplaudēja, kad producents mēģinājumā pateica: „No Čikāgas ir ieradies Armands Birkens!” Vai tiešām tas notika ar mani?! Tādu dvē selisko baudu neatminos piedzīvojis. 

Lasītākās ziņas

Nu, jāteic, nebija vai ne - viena Latvijas medija, kas tevi neaicināja uz sarunu, ieskaitot pavāršovu TV24 ar Roberto Meloni. Kā tu tajā juties?

Paldies Dievam, tajā biju kopā ar Loriju, kuŗa virtuvē ir zinīga un veikla... Pats protu, piemēram, uzvārīt makaronus un olas. Vairāk tā īsti neko. 
 
Tev uzticēja apmaisīt to, kas pannā, un, protams, uzdziedāt.
 
Nu jā, es tur biju skaistuma pēc. Lorijas gatavotie vistas šķiņķīši ar dārzeņiem un ķip - lokiem izdevās patiešām lie liski. Galvenais bija piedzīvojums kopā ar dzirkstošo Roberto, ar viņu savulaik biju ticies kādā Latvijas radioraidījumā. Bet kas attiecas uz presi un raidījumiem, neatceros, ka jel kādreiz mūžā būtu tik daudz uzstājies. Protams, esmu priecīgs par uz - manību un par iespēju izteikties.
 
Kāds bija pats raksturīgākais jautājums, uz ko tev nācās atbildēt? Ko es novēlu Latvijai. Es atbildēju – lai latvieši nebūtu vienaldzīgi. Pēc manas pār liecības, vienaldzība ir nāve, beigas, gan valstij, gan cilvēkam. Laikā taču tika publicēts mans dzejolis „Man ir vienalga” pirms pāris gadiem – tātad jums redakcijā arī tas likās svarīgi? 
 
Tas bija mans pirmais dzejolis, un tas „uzrakstījās” tāpēc, ka izjutu vienaldzību kā problēmu. Un vēl es Latvijai novēlu labākus polītiķus, tādus, kuŗi („pārmaiņas pēc”!) gatavi strādāt valsts labā. To novēlu no visiem savas sirds dziļumiem. Novēlu arī Latvijai tādus valdības pārstāvjus, kam sava valsts un sava Rīga ir pirmajā vietā, kas tiem tiešām ir „svēts mantojums”, par ko „galva jā - noliek”. Katram dedzīgam un patriotiskam latvietim ir jādara kaut kas savas valsts labā, un es redzu un zinu, ka tādu cilvēku, kas dara, ir daudz. Lai viņu kļūst vairāk, arvien vairāk! Un šie cilvēki ir pelnījuši sabiedrības atbalstu un novērtējumu – arī tāds mans novēlējums.

Koncertā skanēja arī dziesma ar taviem vārdiem, kuŗā tu vienkārši saki – „es dzīvot negribu bez Latvijas”... 

Tajā ir nosauktas vēl dažas būtiskas lietas, bez kuŗām es dzīvot negribu, – es negribu, jo nevaru, – bez dziesmas, bez mākslas, bez dejas un dzejas, bez pastaigas ar sarunām, bez draugiem un – bez Latvijas. Šo dziesmu sarakstīju, kad mani pavasarī aicināja par „mūzikālo viesi” gaidu un skautu salidojumā Čikāgā. Izraudzījos zi - nāmo „Pazudušo dēlu” un gribēju nodziedāt kaut ko jaunu. Tā tapa šī dziesma, kas manā galvā „rosījās” jau kādu laiku, vismaz gadu. Iepriekšējā vakarā pirms koncerta tā „uzrakstījās” vienā rāvienā, vārdi izbira kā zirņi... Kā šodien atceros, 11. maija vakarā. Aizvadītā gada laikā biju daudz domājis par dzīvi, par to, kā aiztek mūžs un kā Mūžībā aiziet tik daudz man tuvu cilvēku. Tu pieminēji Albertu. Viņu pazinu vairāk nekā 50 gadus un zināju, ka viņam vienmēr galvā bija kāds plāns. Alberts nekad nedzīvoja bez mērķiem, tuvākiem un tālākiem. Tas viņu uzturēja, tā bija viņa personības daļa. Es zinu, cik ļoti Alberts gribēja uz Latviju, ne tikai Simtgadē, – vienmēr. Arī uz Eslingenu, kad tur notika lielie svētki. Bija ga - tavs saraksts ar jaunām dzies - mām, kas vēl jāieraksta. Un viss pārtrūka... Es arī joprojām gribu padziedāt, pastaigāt pa Latvijas laukiem, parunāties ar cilvēkiem par dvēseliskām lietām. 

Vai tev ir sajūta, ka lielā interese par tavu personu un klātbūtni Latvijas svētkos saistās arī ar tām sajūtām, kas latviešiem bija 1989. gada va - sarā Mežaparkā? Man šķiet, ka šobrīd tās ir uzviļņojušas ar jaunu spēku.  
 
Jā, noteikti! 18. novembrī es liku ziedus pie Brīvības pie - minekļa, un, kad mēģināju tos nolikt un vienlaikus nofotografēt, pie manis pienāca kāds kungs, kas piedāvājās palīdzēt un arī atminējās Mežaparku. Šis Latvijai īpašais laiks ir cilvēkiem spilgtā atmiņā, un atmiņas uz - jundī brīžos, kad valstī notiek būtiski pavērsieni. Tā tas tagad ir, un cilvēku sirdīs patriotisms ir dzīvs. Emocionālā atmiņa viņus aizved uz tiem laikiem, kad patriotisms sita augstāko vilni, un man ir milzīgs gan - darījums, ka Latvijas cilvēku sirdīs tas saistās arī ar Čikāgas Piecīšiem. 
 
„Pēdējais „piecītis”” – tāds nosaukums dots intervijai ar Armandu žurnālā Ieva. Pie dāvājam kādu būtisku citātu no šīs intervijas. „Tagad vairāk pievērsīšu uz - manību sev. To neesmu darījis gadiem. Nemaz jau nerunājot par vecākiem, ļoti daudz laika esmu ieguldījis latviešu biedrībā Čikāgā, tāpat Čikāgas latviešu organizāciju apvienībā un citur. Tagad mainīšu savas prioritātes. Kad no Latvijas atgriezīšos mājās, man ir jākārto sava dzīve, tās nākamais posms. Jāsakārto personīgā dzīve, esmu par 40 gadiem atpalicis no plāna. Maniem draugiem jau ir mazbērni, man nekā nav. Nav pat īstas draudzenes, kur nu vēl sievas. Es par to neraudu un nesūdzos, bet tas ir jārisina. Tagad sāku dzīvi savest kārtībā, jo dzīvot vienam nav labi. Vajadzīgs kāds, kas nāk līdzi. Bet es vismaz neesmu nelaimīgi apprecējies. (..).
 
Mani vecāki bija dedzīgi latvieši, un mēs gājām uz daudziem sarīkojumiem. Manu ve - cāku paaudze, kas pēc kaŗa izbēga no Latvijas, svešumā turējās kopā. Svinēja Lāčplēšu dienu, Kalpaka piemiņas dienu, bet 18. novembŗis bija īpašs. Vienu lietu, puika būdams, ie - gaumēju spilgti. Bija dažādi runātāji, un no tām runām es atceros frazi: „Kad Latvija reiz atkal brīva būs...” Tolaik Latvija ne vien nebija brīva, bet bija visdrūmākajā veidā okupēta! (..)
 
Es pats vadu Čikāgas latviešu biedrību un pēdējos gados esmu iesaistījies 18. novembŗa sarīkojumu organizēšanā. Latvija vairs nav okupēta, un cilvēki vairs negrib stīvos veco laiku svinīgos aktus. Pēdējos gados tie akti bieži vien līdzinājās bērēm – melnas sienas un Latvijas karogs vertikāli uz tā melnā fona, kā sēru lentes ap karogu. Runātāju tribīnei ziedu kompozīcija kā bēru kroņi, pietrūka tikai zārka priekšā. Mēs tur uzvedāmies, it kā kāds būtu nomiris. Un šogad mēs Čikāgā uzklausījām, ka cilvēki uz Latvijas Simtgadi grib balli. Darīsim kaut ko priecīgu! Un mēs sarīkojām balli. (..)
 
Latvija ir mana dvēseliskā māja. Amerika ir mana dzimtā zeme, esmu tur audzis un skolā gājis, un šo zemi ļoti cienu un mīlu. Bet, ja man būtu jāizvēlas viena vai otra vieta, tā būtu Latvija. Taču šobrīd es to nevaru iz - darīt, jo man jāpabeidz vairāki darbi Amerikā. Pēc tam – liktenis rādīs.” 
 
Foto: Lauris Vīksne
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti