Dalies:

Brīvā Latvija: "Kur gars ar garu satiekas"

Brīvā Latvija: "Kur gars ar garu satiekas"
  • 13. Dec. 2019
  • 10.51

No daudzajiem Simtgades Dziesmu un Deju svētku koncertiem ir gluži neiespējami izraudzīties to vienu, ar kuŗu sākt aprakstu seriju, jo – it visi bija lieliski, augstvērtīgi, krāšņi. Gan sarunās, viedokļu apmaiņās, gan arī, spriežot pēc vēstulēm, ko redakcija saņem no tautiešiem, kuŗi svētkus skatījuši tālrādē savās mītnes zemēs, noprotams, ka viens no pašiem iespaidīgākajiem licies vokālinstrumentālās mūzikas koncerts 5. jūlija vakarā arēnā Rīga. Lielajā arēnā brīvu vietu gandrīz nebija, ik uz soļa bija prieks satikt draugus un paziņas no tālām zemēm, kuŗi vēso Rīgas vakaru bija nolēmuši pavadīt šajā visaugstākās raudzes mūzikālajā sarīkojumā. Vokālsimfoniskās mūzikas koncerti, ja izsekojam Dziesmu svētku vēsturē, nebūt nav bijuši ikreiz. Koncerta programmiņā izlasāms faktiem piesātināts un reizē asprātīgs mūzikologa Oresta Silabrieža apraksts, ko koncerta gaitā arī bija uzticēts nolasīt aktierim – stāstniekam Kasparam Znotiņam.

Skatītāju/klausītāju priekšā – 1200 mākslinieku, priekšnesumi ietērpti iespaidīgā skatuves un gaismu režijā. Uz skatuves trīs lielie simfoniskie orķestri – Latvijas Nacionālais, Latvijas Nacionālās operas un baleta, Liepājas simfoniskais, kā arī kamerorķestris Sinfonietta Rīga un 36 izcilākie kori ar „flagmaņiem” – Valsts Akadēmisko kori Latvija, Latvijas Radio kori, Latvijas nacionālo kori Ave Sol, Juventus  u. c. priekšgalā. Pie diriģenta pults – Latvijas diriģentu „krāšņākais zieds” – Sigvards Kļava, Māris Sirmais, Edgars Račevskis, AndrisPoga, Mārtiņš Ozoliņš, Normunds Šnē, Andris Veismanis, Aigars Meri, Gintars Rinkevičs (nu, taču arī „mūsējais”!). Solisti – basbaritons Richards Mačanovskis (Jāzepa Vītola kantātē „Ziemeļblāzma”), čelliste Kristīne Blaumane (Jāņa Ivanova „Koncertā čellam un orķestrim”), Gunta Golgote (Jurjāņu Andreja kantātē „Tēvijai”), vijolniece Eva Bindare Pēteŗa Butāna „Brīvdienu mūzikā”, Dana Bramane (Zigmāra Liepiņa poēmā „Tēvzemei un Brīvībai” ar Māras Zālītes dzeju), kā arī koklētāju trio Anda Eglīte, Ieva Mežgaile un Ansis Jansons (Ērika Ešenvalda šāgada jaundarbā „Jūras sidrabs”). 

Koncertu iesāk ar Jurjāņu Andreja 1880. gadā tapušo „Latvju vispārīgo dziesmu svētku maršu”, kuŗa noslēgumā – Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!”, ko nodzied viss tūkstošbalsīgais mākslinieku un klausītāju koris. Īstenībā ikviens no trīspadsmit koncerta skaņdarbiem ir aprakstīšanas vērts, un ne jau profesionāla mūzikas apskatnieka vērtējums te būtu svarīgākais. Koncerta galvenā vērtība ir un paliek tā, ka tas bija, notika, un emocionālais pacilājums un baudījums, ko tas sniedza. 

Lasītākās ziņas valstī

Un tomēr – par vienu no skaņdarbiem un to autoru šeit gribas bilst īpaši. Koncertā izskanēja Tālivalža Ķeniņa „Koncerts pieciem sitaminstrumentālistiem un orķestrim”, sarakstīts 1983. gadā. Tā saīsināto versiju diriģēja Gintars Rinkēvičs, piedaloties grupai Perpertum Ritmico (Mikus Bāliņš, Elvijs Endelis, Elīna Endzele, Guntars Freibergs, Ernests Mediņš). Nākamgad autoram – simtgade. Orests Silabriedis: 

„Tālivaldis Ķeniņš ir dzejnieka Ata Ķeniņa un sabiedriskas darbinieces Annas Rūmanes-Ķeniņas dēls. Grenobles Šampoljona liceja bakalaurs. Ādolfa Ābeles, Pēteŗa Barisona un Arvīda Žilinska skolnieks Rīgā. Simonas Plē-Kosādas, Tonija Obēna un Olivjē Mesiāna audzēknis Parīzē. Viens no Kanadas atskaņotākajiem komponistiem. Ilggadējs Toronto universitātes Mūzikas fakultātes mācībspēks no 1973. gada – pilntiesīgs profesors. Ķeniņš darbojies Kanadas komponistu līgā, divus gadus bijis tās prezidents, piedalījies radioraidījumos, bijis neskaitāmu konkursu žūrijas dalībnieks. Ķeniņa nopelns ir gan akadēmisks, gan praktisks – to novērtējusi  universitātes vadība un Kanadas valdība. Viena no Otavas priekšpilsētas Kanatas ielām jau komponista dzīves laikā nosaukta viņa vārdā.  Latvijā mūzikas profesionāļi zina, ka Ķeniņa mūzika ir izcili profesionāla un augsti vērtējama. Mazāk būs to, kas patiesi ieklausījušies. 

Ķeniņš komponējis divus desmitus skaņdarbu orķestrim, vairāk nekā desmit koncertu, virkni vokālinstrumentālu lieldarbu, kameransambļus, mūziku klavierēm un ērģelēm, kora un solodziesmas. Par savu iecienītāko formātu uzskatījis kamermūziku. Ķeniņa mūziku raksturojot, tiek izmantoti tādi apzīmējumi kā laikmetīgais romantiķis un konservatīvais modernists.  The New Grove Dictionary of Music and Musicians  atzīmē Ķeniņa skaņdarbu uzbūves skaidrību, meistarīgu kontrapunkta lietojumu. Ingrīda Zemzare saistoši analizē Ķeniņa fūgas un concertante principa mīlestību. Varētu rasties iespaids, ka prāts Ķeniņa mūzikā stāv pāri visam, tomēr tad mēs nebūtu ņēmuši vērā tādas meistara daiļrades virsotnes kā Astotā simfonija, Beatae voces tenebrae, „Nogrimušā pilī” un citus darbus, kuŗos uzaust tāds daiļums, uz kādu vien spējīgs labas skolas un nevieglas dzīves rūdīts vīrs. Tālivaldi Ķeniņu varam iepazīt, lasot Ingrīdas Zemzares spoži uzrakstīto grāmatu „Tālivaldis Ķeniņš. Starp divām pasaulēm” un klausoties viņa mūziku.  Kanadā Ķeniņš bija ļoti cienīts, to rāda neskaitāmie piemiņas raksti laikrakstos un tīmeklī. No Latvijas puses labākais atmiņas apliecinājums ir Ķeniņa skaņdarbu klātbūtne koncertzālēs. Viņš ir viens no mūsu visu laiku izcilākajiem radošajiem gariem.”

Koncertā stāstnieks atļāvās uzdot retorisku jautājumu – „Un kā ir Latvijā?” Raudzīsim redzēt nākamgad. Vien piebildīšu, ka šāpavasara PBLA Kultūras fonda konkursā tā žūrija nolēmusi piešķirt koncerta rīkošanai 750,- (!) ASV dolarus...

Raksta autore: Ligita Kovtuna

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti