Dalies:

Brīvā Latvija: Kārlis Streips - Par Singapūru un Saulgriežiem

Brīvā Latvija: Kārlis Streips - Par Singapūru un Saulgriežiem
  • 18. Sep. 2019
  • 14.45

Pagājušajā nedēļā nepārprotami lielākais notikums pasaulē – Amerikas prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas diktātora Kima Čenuma tikšanās Singapūrā. Tā bija pirmā reize, kad amatā esošs ASV prezidents  ticies ar tā dēvētās eremītu karaļvalsts vadoni.  Bils Klintons un Džimijs Kārters to bija darījuši pēc aiziešanas no amata, abos gadījumos, lai izpestītu Ziemeļkorejas režīma aizturētus amerikāņus, tostarp divas žurnālistes, kuŗas Phenjana nosauca par spiedzēm un piesprieda viņām 12 gadus smagos labošanas darbos.

Abi līdeŗi Singapūrā apliecināja savstarpēju cieņu un parakstīja komūnikē, kuŗā bija solīta tālāka attiecību attīstība, ASV garantijas par Ziemeļkorejas drošību, pakāpeniska kodolieroču samazināšana Korejas pussalā, kā arī to ASV zaldātu, kuŗi Korejas kaŗa laikā krita vai tika sagūstīti, mirstīgo atlieku atdošanu ģimenēm. Velns vienmēr slēpjas detaļās. Ko nozīmē dot garantijas Ziemeļkorejai? Amerikai tādas attiecības jau tagad ir ar Dienvidkoreju un Japānu, abās ir ievērojams skaits ASV militārpersonu. Ja runa ir par attiecību attīstību, nevienā mirklī runa nebija par diplomātisku attiecību izveidošanu. Starp abām valstīm tādu gan nav bijis nekad, drīzāk – starp tām joprojām pastāv kaŗa stāvoklis.

Viens solis, protams, būtu miera līguma parakstīšana, taču preses konferencē pēc tikšanās ar Kimu, prezidents Tramps pateica, ka nekas tālāk nenotiks, iekams Ziemeļkoreja nebūs uzrādījusi redzamu, pārbaudāmu un verificētu progresu savas kodolieroču programmas samazināšanā. Tas pats par sevi ir  mazticami, jo Kims Čenuns pilnīgi noteikti labi pārzina Lībijas vēsturi, kur Lībijas diktātors Moamārs Kadafi piekrita atteikties no kodolieročiem un tā arī izdarīja, bet tad sākās sacelšanās viņa valstī un diktātoru nemiernieki atrada, spīdzināja un tad nogalināja. Būtu viņš saglabājis kodolieročus, diez vai Rietumu sabiedrotie būtu sākuši viņa valsti bombardēt, tā radot apstākļus revolūcijai. 

Lasītākās ziņas

No preses konferences varēja saprast, ka prezidents Tramps nudien ir pārliecināts, ka Kims rātni atteiksies no saviem kodolieročiem. Pirms žurnālistiem tika demonstrēta būtībā propagandas filma, kur diktors nopietnā balsī stāstīja, ka divi cilvēki – Donalds Tramps un Kims Čenuns tagad ir sevi atraduši vēsturiska mirkļa priekšā, neviens cits nav varējis to nodrošināt, bet nu visai pasaulei būs iespēja redzēt Ziemeļkoreju, kuŗa mainās, kļūstot par pasaules kopienas locekli un izraujas no izolācijas. Trampa kungs žurnālistiem stāstīja, ka filmu uztaisīja viņa cilvēki, viņš to esot demonstrējis arī Kimam, kuŗš par to esot bijis ļoti aizkustināts.

Te gan atkal jāsaka – vai nu tā bija?! Atverot savu valsti plašākām tirdzniecības attiecībām, Kims automātiski arī to atvērtu plašākai informācijas ieplūšanai, un tas ir kaut kas tāds, ko totalitārs diktātors nekādi nevar pieļaut. Tāpat kā tas bija okupētajā Latvijā, arī Ziemeļkorejā nav tā, ka iedzīvotāji nezina pilnīgi neko par ārējo pasauli, taču tāpat kā okupētajā Latvijā, arī Ziemeļkorejā par to tiek stāstīti meli, mīti un pasaciņas. Labs rādītājs tam bija žurnālists no telekanāla CNN, kuŗam režīms bija devis atļauju veidot reportāžu par Ziemeļkoreju. Viņš tikās ar bērniem, kuŗi aizgūtnēm viņam stāstīja, ka grib cīnīties pret lielo ienaidnieku, pret amerikāņiem. Žurnālists atbildēja – bet, ja es jums pateiktu, ka arī es esmu amerikānis, vai arī mani jūs gribētu nošaut? Uz ko mazs zēns nekavējoties atbildēja – jā!

Amerikāņi un korejieši turpinās runāt. Ja nudien izrādīsies, ka Kims Čenuns ir gatavs atteikties no savas diktātūras un atvērt savu valsti civīlizācijai, tad es būšu pats pirmais, kuŗš atzīs, ka šajā gadījumā Donalds Tramps ir sasniedzis kaut ko lielisku. Taču pagaidām nav vēl laiks domāt par Nobela miera prēmiju. Ziemeļkorejai ir ļoti sena vēsture, kur ik pa brīdim tā kaut ko apsola, pasaule palaiž grožus, bet tad Ziemeļkoreja atgriežas pie saviem nedarbiem. Optimismam patlaban vēl nav pamata.

Taču patlaban esam vasaras Saulgriežu priekšvakarā, nav iemesla rakstīt tikai par smagām tēmām. Latviskie Jāņi, kā zināms, nav gada gaŗākajā dienā un īsākajā naktī, īstie Saulgrieži ir pāris dienas pirms tam, taču tā ir iegājies, ka mēs svētkus svinam 23. jūnija naktī. Uzreiz gan teikšu, ka vārdu "mēs" es te izmantoju pārnestā nozīmē, jo es personīgi nekad neesmu bijis liels jāņu bērns. Atceros vienu gadu, kad Jāņos nonācu Cēsīs, jo tur bija grupiņa ārzemnieku, kuŗiem bija vajadzīga tulkošana. Izrādījās, tulkošana nebija vajadzīga, tāpēc varēju svinēt Jāņus. Viena grupiņa jāņotāju kaimiņu sētā pamanīja govi, kuŗa tad tika pie ziedu vainaga un tad tapa Jāņu dziesmu apdziedāta un apdejota. Govs droši vien pēc tam meklēja psīchiatrisku palīdzību. Taču visā visumā nekad neesmu īsti sapratis jēgu, sēdēt mitrā zālē un cīnīties ar odiem tikai tāpēc, ka ir Jāņi. Es palieku mājās, dzeru vīnu, skatos televīziju un esmu gultiņā vēl pirms saulrieta. Katru reizi padomāju – ir taču ticējums, ka tas, kuŗš gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu, un tā man vienmēr ir likusies  jauka doma, taču nākamajā rītā pamostos vienalga.

Vasaras Saulgrieži ir tikpat seni kā cilvēce, kad tā apguva Saules un Mēness ritējumu debesīs. Tā allaž bijusi pāreja no tumsas uz gaismu, no aukstuma uz ražīgumu un tā tālāk. Mūsu Jāņu nosacīti erotiskās tradicijas (it īpaši papardes zieda meklēšana) ir saistītas ar  ražīguma principu. Savukārt neiztrūkstošā alus dzeršanas tradicija Jāņos vismaz daļēji ir tāpēc, ka senākos dokumentus no Viduslaikiem, kur aprakstītas Saulgriežu tradicijas, saglabāja Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrība. No tās pašas ģildes nākusi ieraža svinību laikā dedzināt mucu, kuŗa uzlikta staba galā. Starp citu, šādi degoša muca vismaz kādu laiku palīdzēja izgaismot svinību laukumu, tas tādā praktiskā nozīmē, taču tradiciju konteksts ir saistāms ar kādreizējo ģildi un tās vīriem. Vienādi vai otrādi, jau 1584. gadā Livonijas chronikā bija rakstīts, ka "pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā." Savukārt 1832. gadā laikrakstā Tas Latviešu Ļaužu Draugs, bija šāds citāts: "Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk, vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam." Tāds  jauks apraksts.

Raksta autors: Kārlis Streips

Foto: Tanjug/AP

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti