Dalies:

Brīvā Latvija: Kārlis Streips par barikādēm

Brīvā Latvija: Kārlis Streips par barikādēm
  • 29. Jan. 2019

1991. gada 13. janvārī sēdēju dzīvoklī Vašingtonas priekšpilsētā Amerikā un skatījos televīziju. Skatījos, kā Padomju savienības spēki uzbrūk lietuviešiem, kuŗi cenšas nosargāt Viļņas televīzijas torni, zvanīju mammai Čikāgā un izmisis raudāju: "Viņi brauc cilvēkiem pāri ar tankiem!" Mamma centās mani mierināt, bet velti. Tas bija briesmīgi.

Nākamajā dienā pusslodzes darbs Amerikas latviešu apvienībā, kur strādāju parallēli maģistra grada mācībām Merilendas universitātē, kļuva par pilnas slodzes darbu. Zinājām, ka, reaģējot uz notikumiem kaimiņvalstī, latvieši ap valstij svarīgām celtnēm sākuši veidot barikādes. No laukiem brauca smagā technika, furgoni ar baļķiem un akmeņiem, tie veda visu, kas bija vajadzīgs barikāžu celšanai. Procesu vadīja cilvēki toreizējās Augstākās padomes namā, dažs prasmīgāk, cits ne tik veikli. Bija ziemas spelgonis, Doma laukumā cilvēki kūra ugunskurus, lai sasildītos. Citi tiem, kuŗi bija uz barikādēm, nesa karstu tēju un ēdamo. Doma baznīca bija atvērta, tur cilvēki varēja sasildīties un atpūsties, tur arī bija ierīkota lazarete, ja nu gadījumā būs ievainotie. Tobrīd nebija. Pirmie nāves gadījumi Rīgā bija nedēļu vēlāk, 20. janvārī, kad notika apšaude pie Padomju Latvijas Iekšlietu ministrijas. Gāja bojā divi miliči, kuŗi ministriju sargāja, gāja bojā kino režisors Gvido Zvaigzne un operators Andris Slapiņš, kuŗi filmēja notiekošo, gāja bojā kāds jaunietis, kuram vienkārši gadījās būt neīstā vietā, neīstā brīdī. Šo komentāru rakstu baiso notikumu 28. gadadienā. Visā Latvijā izkārti valsts karogi, lai to pieminētu. Šodien, atšķirībā, piemēram, no 18. novembŗa, karogu izkāršana nebija obligāta, tomēr, kad gāju uz veikalu, pamanīju, ka karogi bija pie it visām mājām Rīgas centrā, kur dzīvoju.

Amerikā, Latviešu apvienības birojā, mēs, darbinieki, norganizējām diennakts dežūras. Birojā bija teleksa aparāts, kāds mūsdienās ir uzskatāms luži par archaismu. Mums arī, protams, bija telefons. Es tobrīd jau gadu biju dzīvojis Latvijā, un Tautas frontei, kur es piepalīdzēju ar dažādiem darbiņiem, bija "savējie" Latvijas telefona centrālē, kuŗi zvanu uz ārzemēm varēja savienot dažu minūšu laikā - nevis trīs dienu laikā, kā tas bija parasti. Tādas mums arī bija Amerikā, un bieži vien Amerikas telefona operatore mums un Latvijai novēlēja veiksmi. Vienā svētdienas rītā, kad es neizgulējies un pagalam nošņurcis ierados baznīcā, mācītāja speciāli aizlūdza par Baltijas valstīm un to nākotni. Tas bija iedvesmojoši.

Lasītākās ziņas

Patiesībā uzbrukums pret Baltijas valstīm nosacīti sākās jau pāris nedēļas pirms asins izliešanas Viļņā un apšaudes Rīgā. Jau 1991. gada 1. janvārī tā dēvētie OMON spēki pēc Latvijas Kompartijas rīkojuma ieņēma Preses namu, kur tobrīd strādāja visu okupētās Latvijas laikrakstu un žurnālu redakcijas, padzina visus, izņemot tos, kuŗi strādāja pašas Kompartijas vai komjaunatnes laikrakstos. Daži atrada citas drukāšanas iespējas, citi bija spiesti izdošanu pārtraukt. 4. janvārī Rīgā ieradās grupa no PSRS iekšlietu ministrijas, un trīs dienas pēc tam PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli uz Baltiju nosūtīt desanta kaŗaspēka vienības. 8. janvārī augstas amatpersonas no PSRS Aizsardzības ministrijas slepus ieradās Rīgā, lai, it kā, nodrošinātu ikgadējo iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos. Latvijā darbojās Sieviešu komiteja, kuŗa darīja visu iespējamo, lai Latvijas puišiem palīdzētu slapstīties no iesaukšanas armijā. Padomju savienības karš Afganistānā jau bija beidzies, taču latvieši zināja, ka armijā pret viņiem - baltiešiem - citi izturēsies ar lielu un vardarbīgu attieksmi. 

Visas trīs Baltijas valstis tobrīd jau bija pieteikušas neatkarību, bet Maskava visstingrāk vērsās pret Lietuvu, kuŗa pirmā tā izdarīja. 10. janvārī Michails Gorbačovs Lietuvas parlamentam nosūtīja ultimātu, pieprasot visu jaunpieņemto konstitucionālo aktu atcelšanu. Rīgā tā dēvētā Interfronte, kura vienoja neatkarības pretiniekus, sarīkoja nesankcionētu mītiņu, pieprasot Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos, kā arī neveiksmīgi cenšoties ielauzties Ministru padomes ēkā. Pleskavas gaisa desantā tika izsludināts paaugstināts gatavības stāvoklis. 12. janvārī Tautas fronte izsludināja Vislatvijas tautas manifestāciju nākamajā dienā, lai atbalstītu valdību. Taču 13. janvārī tauta pamodās! Sākās barikāžu celšana, un 13. janvāra pēcpusdienā pusmiljons cilvēku pulcējās Daugavas krastmalā, lai paustu atbalstu lietuviešiem un apstiprinātu gatavību turpināt ceļu neatkarības virzienā.

Nākamajā dienā OMON spēki uzbruka barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem, apšaudot un dedzinot mašīnas un piekaujot cilvēkus, kuŗi pagadījās pa rokai. Uz Vecmīlgrāvja tilta, ne tajā pašā, bet divas dienas vēlāk nogalināts šoferis vārdā Roberts Mūrnieks. Visu šo laiku Maskava acīmredzot cerēja, ka pasaule notiekošo Baltijā nepamanīs, jo īsi pirms tam bija sācies Amerikas pirmais kaŗš Irākā. Pamanīja gan! Augstākās padomes preses centrā barikāžu laikā bija piereģistrēti vairāki simti ārvalstu žurnālistu, kuŗi ik dienu sniedza informācija masu medijiem visā pasaulē. Amerikas telekompānijas žurnālistus lielākoties sūtīja no Maskavas, kur tiem bija savas centrāles. Salīdzinoši mazajā un joprojām okupētajā Rīgā pastāvīgu ārvalstu žurnālistu nebija, bet barikāžu laikā te viņu bija papilnam. 

Galvenais, ko vēlos uzsvērt - cik ļoti vienota Latvijas tauta tobrīd bija! Manifestācija pie Daugavas nebūt nebija vienīgā, Atmodas laikā rēgulāri pulcējās tūkstošiem un simtiem tūkstoši cilvēku. Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gadā, kad tika ievēlēts tas deputātu sastāvs, kas pasludināja Latvijas neatkarību, piedalījās 82,1% balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju. Vēl lielāka daļa piedalījās pirmajās Saeimas vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas - 89,9 procenti devās pie urnām, no 23 partiju un apvienību sarakstiem mandātus nodrošināja astoņiem. Sestajās Saeimas vēlēšanās 1995. gadā piedalījās 71,9, septītajās - apmēram tikpat daudz, bet pērn, 13. Saeimas vēlēšanās, vairs tikai 54,6 procenti balsstiesīgo pilsoņu. 

Barikāžu un Atmodas laikā dzīve lielam vairumam cilvēku mūsu valstī bija sarežģīta, lai neteiktu smagāk: bija pārtikas deficīti un vispārīgs trūkums, taču tauta teica: "Kaut pastalās, taču neatkarīgā valstī!" Patlaban mūsu Latvija ir krietni turīgāka, pat dzirdēts sakām, ka nekad Latvijā cilvēki nav dzīvojuši tik labi kā šodien. Vai tas patriotisma gars un tā vienotība, kāda bija Atmodas laikā un uz barikādēm ir pazudusi uz neatgriešanos?

Autors: Kārlis Streips
Foto: Gatis Dieziņš, Aizsardzības ministrija
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti