Dalies:

Brīvā Latvija: Kārlis Streips - Krusttēvu Uldi atceroties

Brīvā Latvija: Kārlis Streips - Krusttēvu Uldi atceroties
  • 22. Feb. 2019

Šī gada 30. janvārī, divas dienas pirms savas 77. dzimšanas dienas, Mūžībā aizgāja cilvēks, kuŗš bija īstena leģenda divās jomās, kuŗām īstenībā nekā kopīga nav. Uldis Streips Amerikā un pasaulē bija pazīstams mikrobiologs un imunoloģijas speciālists, profesors Luivilas universitātē Kentuki štatā Amerikā, daudzu zinātnisku darbu autors. Vienam no tiem nosaukums “Analīze par bloku pārbaudes efektiem medicīnas pirmsklīniskā mācību programmā”. Ej nu saproti, kas ir bloku pārbaudes, ja tev nav doktora grads attiecīgajā disciplīnā! Uldim tāds bija. Viņa vecākajam brālim Laimonam Streipam, manam tēvam, bija doktora grads ķīmijā. Vēl viena joma, kuŗā nesaprotu ne nieka. Taču daudzu gadu gaŗumā, interneta meklētājā ievadot vārdu Streips, daudz biežāk parādījās Ulža Streipa, nekā jebkuŗa cita Streipa vārds. Savā profesijā viņš nudien bija slavens. Uldis bija mans tēvabrālis un krusttēvs.

Uldis Streips piedzima Rīgā 1942. gada 1. februārī. Drīz vien ģimenei nācās doties bēgļu gaitās. Streipu ģimene nonāca dīpī­šu nometnē Eslingenā. Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā ģimene pārcēlās uz Ameriku, un ar laiku uz Čikāgu. Fotografijā, kuŗa pievienota šim rakstam, redzams Uldis Streips ar sievu Patrīciju jeb Petiju (Patty) un bērniem Krišjāni un Kristu. Aiz viņiem – mani vecvecāki Hugo un Eleonora Streips, vecāmamma un Ocis, kā pavisam mazais Kārlītis savulaik nosauca savu vecpapu. Mans tētis Laimons par brāli Uldi bija 11 gadus vecāks. Viņš ar manu mammu Līgu Korsts saskatījās jau Čikāgā, tad salaulājās, un rezultātā rados es un trīs jaunākas māsas.

Lasītākās ziņas valstī

 
Vecvecākus atceros ar lielu mīlestību. Kad mēs ar pirmo māsu bijām paaugušies, mamma iestājās Čikāgas Mākslas akadēmijā, un vasarās, kad nebija jāiet skolā, mēs daudz laika pavadījām vecvecāku mājā. Es biju pirmais mazbērns, un vecāmamma mani dikti lutināja. Viņa bija mājsaimniece ar gluži fantastiskām kulinārijas prasmēm. Dārzā viņa audzēja ogas un dažādus dārzeņus. Nekad neesmu ēdis garšīgākus skābētos gurķus kā tos, ko vecāmamma gatavoja un glabāja savas mājas pagrabā. Mēs kopā skatījāmies viņas iemīļotos varietē raidījumus – The Ed Sullivan Show un The Lawrence Welk Show. Vecāmamma angļu valodu nekad tā pavisam labā līmenī neiemācījās, bet viņa bija ļoti mīļš cilvēks, kuŗam nekad nebija slikts vārds sakāms ne par vienu cilvēku. Izņemot vienā gadījumā. Proti, Ocis bija liels krācējs, un vienudien, kad vēl biju pusaudzis, vecāmamma man pieliecās un ausī iečukstēja: “Es 40 gadus neesmu labi izgulējusies!” Vecvecāki aizgāja mūžībā ar pāris mēnešu atstarpi 1984. gadā.
 
Savukārt par Uldi domājot, jādomā arī par vecvecāku pagrabu, kur bieži vien risinājās process, kuŗa dēļ par viņa aiziešanu Mūžībā rakstīja teju vai katrs laikraksts, žurnāls un interneta portāls. Vecvecāku pagrabā rē­ gulāri pulcējās Čikāgas Piecīši, kur Uldis spēlēja basģitāru. Piecīši mēģināja, vecāmamma rosījās pa virtuvi, un pēc mēģinājuma allaž bija lielisks mielasts. Čikāgas Piecīšus esmu pazinis tikpat ilgi, cik pats sevi. Bieži vien Čikāgas Latviešu namā notika viņu koncerti, un tur bija ne tikai dziedāšana, bet arī komēdija. It īpaši Alberts Legzdiņš un Uldis Ievāns bija lieli jokdari. Tostarp bija etīde “Ziņas ar Kalniņu un Lejiņu,” kuŗā viņi apsmaidīja tās pilsētas latviešu dzīvi, kuŗā viņi uzstājās. Citā etīdē viņi mazliet pavīpsnāja par latviešu akcentu angļu valodā (“My wife is dirty. My wife is dirty too,” ar to, protams, domājot thirty un thirty- two). Daudzas no Piecīšu dziesmām kļuvušas par daļu no latviešu estrādes mūzikas zelta fonda. Dziesmai “Pazudušais dēls” vārdus sacerēja krusttēvs Uldis. Portālā Dziesma.lv par to ir atzī­ mēts “Izpildītājs – Čikāgas Piecīši, vārdi U. Streips, mūzikas au­ tors S. Goodman”. S. Goodman bija amerikāņu komponists Stīvs, kuŗš, cita starpā, sacerēja dziesmu “City of New Orleans”, ko slavenu padarīja folkmūzikas leģenda Arlo Gatrijs. Nezinu, vai Gudmaņa kungs zināja, ka latvieši ir “aizņēmušies” viņa dziesmas meldiņu. Droši vien nezināja. Jautrākas dziesmas bija “Made in Latvia,” kuŗā Piecīši dziedāja par meitenēm, kā arī “What the Heck jūs gribiet”, kur viņi pasmaidīja par attiecībām starp latviešu un angļu valodu Amerikā (“What the heck jūs gribat actually no mums? Kad jūs būsit satisfied ar to, ko dodam jums? Mēs visi ejam kolledžā, mums patīk braukt ar car, bet vienmēr jūs kompleinējat, ka mēs jums darām pār’.”)
 
Piecīši ir arī leģenda Latvijā. Draugi man ir stāstījuši par to, kā okupācijas laikā no rokas rokā gāja skaņu lente ar viņu dziesmu ierakstiem. Sākoties Atmodai, cits Piecītis – Armands Birkens devās uz skaņu plašu studiju, kur viņš nopirka lielu skaitu skaņu plašu vāku, uz kuŗām redzamas citas grupas, tādas, kuŗas Padomju savienībā skaitījās “pieņemamas,” izņēma attiecīgo plati, vāciņos ielika Piecīšu plati, un tad studija to ietina plastmasā, lai tā izskatītos kā neatvērta Rolling Stones vai Led Zeppelin plate. Tā Piecīšu plate nonāca Latvijā. Kopumā grupai izdotas 12 skaņuplates, 16 kasetes, 10 kompaktdiski un septiņi video ieraksti. 1989. gadā, kad Atmoda jau bija pilnbriedā, Čikāgas Piecīši pirmoreiz viesojās Latvijā un, padomju miliču apsargāti, koncertēja vairākās pilsētās, protams, Rīgā, kur Mežaparka Lielajā estrādē divus koncertus esot noklausījusies apmēram 100 tūk­stoši klausītāju (A. Legzdiņš: “Saspiedieties ciešāk un paņemiet meitenes klēpī, lai pietiek vietas visiem!”) Piecīši pēcāk stāstīja, ka viņi esot bijuši ļoti pārsteigti, konstatējot, ka Mežaparkā klausītāji zinājuši visu dziesmu vārdus un lustīgi dziedājuši līdzi.
 
2008. gadā Piecīšu tūre bija par godu Latvijas 90. gadadienai, es apmeklēju viņu koncertu Cēsīs, un tur pirms koncerta izcēlās tāds kā skandals. Biļetes uz koncertu tika izķertas vienā momentā, tie, kuŗi palika bešā, pat iesūdzēja organizētājus tiesā! Neatceros, kā tas beidzās, bet Cēsīs todien arī bija liela sniega vētra. Nācās brist pa kupenām. Savukārt 2011. gadā Piecīši svinēja grupas 50 gadu pastāvēša­nu ar tūri “Pirmā atvadu un jubilejas koncertturneja”.
 
Uldis Streips bija Piecītis “no matu galiņiem līdz papēžiem”! Kad es piedzimu, viņam bija tikai 18 gadi, un es viņu uzskatīju par tādu kā vecāko brāli. Cita starpā, viņam kādu laiku bija ļoti smalks sarkans kabriolets, kuŗu uzskatīju par mašīnbūves visaugstāko sasniegumu. Kad viņš apprecējās, man bija varbūt 12 gadi. Kāzās biju gredzenu nesējs, un tā sagadījās, ka biju pamatīgi apslimis. Svinībās vecvecāku mājās pēc laulībām, kamēr citi svinēja, es gulēju.
 
Uldi vienmēr atcerēšos kā sir­snīgu, reizēm mazliet aizmāršīgu (profesors taču!), bet allaž dzīvespriecīgu cilvēku. Lai viņam vieglas smiltis! 
 
Autors: Kārlis Streips
Foto: LETA
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti