Dalies:

Brīvā Latvija: Kārlis Streips - Brīvības ērkšķi. Trimdinieces atgriešanās Latvijā

Brīvā Latvija: Kārlis Streips - Brīvības ērkšķi. Trimdinieces atgriešanās Latvijā
  • 23. Jan. 2019

Vairu Paegli pazīstu kopš 1991. gada, kad strādāju Amerikas latviešu apvienībā (ALA). Tā gada ALA kongresā viņa tika ievēlēta valdē par atbildīgo sabiedrisko attiecību un informācijas nozarē. V. Paegle arī bija viens no galvenajiem “iemesliem”, kāpēc 1998. gadā es Saeimas vēlēšanās balsoju par Tautas partiju. Viņa bija viena no kandidātēm, un biju laimīgs, kad Vaira saņēma deputātes mandātu. (Starp citu, šī ir pirmā reize manā mūžā, kad es, būdams žurnālists, esmu atklājis, par ko balsoju.)

Lasītākās ziņas

Tiesa, pati V. Paegle īpaši laimīga nebija. Grāmata, par kuŗu ir šī recenzija, sarakstīta angļu valodā, un tās nosaukums ir “The Thorns of Freedom: An Exile’s Return to Latvia” jeb “Brīvības ērkšķi”. Laba daļa teksta ir veltīta Paegles kundzes atskārsmei, ka viņa bijusi iekūlusies vienā īstā čūsku midzenī.
 
Grāmatas pirmajā daļā stāsts ir par Vairu Paegli kā pašvaldības darbinieci Konektikutas pavalstī, un ir pavisam skaidrs, ka polītika Amerikā tiek risināta daudz citādāk nekā Latvijā. V. Paegle raksta, ka viņu iestāties Tautas partijā un kļūt par kandidāti aicināja Andris Šķēle: “Šķēle projicēja spējīga amerikāņa attieksmi un izklausījās sirsnīgs un pārliecinošs. Parunājos ar citu partiju vadību un, par spīti tam, ka zināju par viņa ēnas pusēm, aizbraucu no Latvijas ar domu, ka pieņemšu viņa aicinājumu.” Autore tā arī izdarīja, un galu galā Latvijas Saeimā pavadīja 10 gadus.
 
Vaira Paegle dzimusi 1942. gadā Rīgā, un grāmatas pirmās no­daļas ir par viņas ģimenes dzīvi zem nacistu okupācijas, par bēgšanu no otras padomju okupācijas un par dzīvi Vācijā, nu jau bēgļu statusā. Sirds sāp par izlasīto ‒ Vairas vecāki bija veiksmīgi mediķi, kuŗiem pašā karjēras un dzīves pilnbriedā nācās pamest visu un doties trimdā ar tikai to, ko tie spēja panest. Manā ģimenē ir līdzīgi stāsti. Mana vecmāmiņa no mātes puses atstāja Ģertrūdes ielas dzīvokli kopā ar vīru, manu vectēvu, divām meitām un trešo meitu puncī. Vecmāmiņa pēc durvju aizslēgšanas atslēgu paslēpa zem kājslauķa, lai atgriežoties varētu to viegli atrast un atkal turpināt dzīvi savā dzīvoklī. Diemžēl savu dzīvokli un Latviju viņa vairs neredzēja nekad, Vairas vecāki tāpat.
 
Grāmatas pirmās puses galvenā atziņa ir par pārliecību, kas Vairas Paegles prātā un dvēselē ņemas spēkā ‒ ir jācenšas palīdzēt okupētajai Latvijai! 1987. gadā viņa kopā ar vīru un meitu atbrauca uz Latviju, apmeklēja arī māju Mežaparkā, kuŗa kādreiz bija piederējusi viņas ģimenei. Māja bija pagalam nolaistā stāvoklī, un Vaira raksta, ka viņa tobrīd bija pateicīga liktenim, ka mammīte to neredzēja. Pēc atgriešanās Amerikā viņa iestājās jaunizveidotajā Igauņu, latviešu un lietuviešu aliansē Konektikutā un sāka veidot sakarus ar ASV Kongresa deputātiem un senātoriem, aicinot viņus darīt vai­rāk, lai nodrošinātu Latvijas nākotni. Bieži nācās sniegt in­tervijas vietējiem žurnālistiem (“mani kollēgas nevarēja vien nobrīnīties, kā es varēju stāvēt uz ielas stūra Hartfordā, pat dziļākajā ziemā, un komentēt pasauli satricinošus notikumus gandrīz 4000 kilometru attālumā”). Pēc Latvijas neatkarī­bas atgūšanas V. Paegle kļuva par Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdi un šajā statusā vairākkārt viesojās Latvijā, kā arī Sibirijā, kur viņa uzmeklēja latviešus, kuŗi tur bija palikuši vēl pēc deportāciju lai­­ka. Uz pastāvīgu dzīvi Latvijā V. Paegle atgriezās 1998. gadā, gatavojoties tā gada Saeimas vēlēšanām. A. Šķēle bija izveidojis Tautas partiju, un arī Vaira Paegle kļuva par Saeimas deputāti, ar laiku arī par Valsts prezidenta kandidāti tajā gadā, kad par prezidenti kļuva cita Vaira, Vaira Vīķe-Freiberga.
 
Grāmatu lasot, man daudz nācās smaidīt vai savilkt seju kādā īpašā grimasē, jo ‒ kad autore raksta par “mūsu dzīvokli astotajā stāvā, kuŗā nokļūt grafiti aptraipītā liftā, kuŗš bieži vien, arī tajā dienā, kad ierados ar diviem smagiem koferiem, nedarbojās”, varu atcerēties līdzīgus liftus un līdzīgas situācijas. Atceros smagās dzelzs durvis, kādas bija daudzos dzīvokļos, atceros nedienas ar ūdens spiedienu, it īpaši no rītiem un vakaros. Atceros krievu tautības cilvēkus, kuŗi neticēja, ka es, tekoši latviešu valodā runājošs, nepratu arī krievu valodu. Arī labi atceros visus tos cilvēkus, kuŗi uzskatīja, ka ikviens amerikānis, pats par sevi saprotams, ir stāvus bagāts un var viņiem palīdzēt. Sadzīves ziņā man un grāmatas autorei bijis ļoti daudz līdzīgu piedzīvojumu.
 
Taču grāmata piedāvā visai detālizētu aprakstu par mūsu valsts polītiku, un tur arī tās grimases, par kuŗām minēju, – Amerikas latvietei no Konektikutas nācās konstatēt to, ka polītika Latvijā bija ļoti citādāka nekā Amerikā, ar ko gribu teikt ‒ netīrāka, korumpētāka, sabojātāka. Autore raksta par prieku, kāds viņai bija, darbojoties ārpolitikā un tiekoties ar ārvalstu amatpersonām un aktīvistiem, bet arī par pieaugošo sašutumu attiecībā uz Latvijas iekšpolītiku. Kā jau minēju, Reiz Vaira Paegle tika izvirzīta Valsts prezidenta amatam un viņai nācās atteikties no ASV pavalstniecības (“ASV vēstnieks Džeims Holms ienāca konsulāta telpā un turēja manu roku, kamēr es asarainā balsī nolasīju tekstu par atteikšanos no pilsonības un tad parakstīja attiecīgos dokumentus”). Pēc aiziešanas no Saeimas V. Paeglei nācās pieprasīt tā dēvēto zaļo karti, lai viņa varētu atgriezties Amerikā, un grāmatas pašas beigas ir par dienu, kad viņa (“lietainā dienā un kopā ar vīru”) devās nodot ASV pilsoņa zvērestu. “Aplis bija noslēdzies,” Vaira Paegle raksta. “Biju lepna ASV pilsone, kāda allaž biju bijusi. Es biju mājās.”
 
Amerikāņiem, kuŗi lasīs šo grāmatu, tā būs vērtīga mācība par Latvijas valsts vēsturi no pirmsākumiem, cauri neatkarības periodam, abām okupācijām un atjaunoto neatkarību. Manuprāt, Vaira Paegle ir darījusi pareizi, ne īpaši minot konkrētu polītiķu uzvārdus, piemēram, stāstā par divām Tautas partijas aktīvistēm, vienai no kuŗām nācās aiziet no amata sakarā ar skandalu kādā valstiski nozīmīgā celtniecības ob­ jektā, bet otra tika iebīdīta Satversmes tiesā, no kurienes nā­ cās aiziet, kad viņa tika notiesāta par dokumentu viltošanu laikā, kad viņa bija Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja. Es zinu, ka attiecīgi runa ir par Helēnu Demakovu un Vinetu Muižnieci, amerikānim šie uzvārdi neko neizteiks. Savukārt “vecās trimdas” pārstāvjiem šī ir grāmata, kuŗa apliecinās to, cik aktīvi daudzi trimdinieki bija Atmodas laikā, kā arī dos saistošu ieskatu vienas Amerikas latvietes dzīvē, kuŗa tomēr nolēma spert izšķirošu soli un pārcelties uz Latviju pavisam, turklāt bez dzīvesbiedra, kuŗš palika Amerikā. Grāmatu es iz­lasīju ar ļoti lielu interesi (un pasmaidīju, tajā arī atrodot sa­vu necilo uzvārdu tekstā par interviju, kuŗā es Vairai vaicā­ju, kas notiks, ja viņa nekļūs par prezidenti; es personīgi to neatceros, bija jauki tapt par to atgādinātam). Uzskatu, ka ne­būtu slikti, ja Vaira Paegle dotu atļauju grāmatu pārtulkot latviešu valodā, jo arī latviešiem varētu būt gana interesants šis stāsts par trimdinieces piedzīvojumiem dzimtenē. Vienmēr esmu uzskatījis, ka otrai Vairai ‒ Vīķei-Freibergai būtu jāuzraksta memuāri par savu laiku Valsts prezidentes amatā. Savukārt Vairas Paegles grāmata dod vērtīgu ieskatu viņas pieredzē, un tas pats par sevi ir vērtīgs sniegums Latvijas historiogra­ fijā. Bez šaubām, varu to ieteikt ikvienam un visiem, kam vien ir interese.
 
____________________________________
 
Nu arī Latvijas grāmatnīcās ir iegādājama Vairas Paegles piecu gadu laikā tapusī grāmata “Brīvības ērkšķi. Trimdinieces atgriešanās Latvijā”. Autore cer, ka tā kādreiz varētu iznākt arī latviešu valodā, bet angliski to rakstījusi tāpēc, ka tā paredzēta galvenokārt tai trimdas pēcte­­ču paaudzei, kuŗa vairs nerunā latviski. “Tie latviski runājošie jaunieši, kas pulcējas vasaras nometnēs Latvijā un Gaŗezerā, labi, ja ir trīs līdz četri procenti no bijušajiem trimdiniekiem. Kad saviem draugiem un paziņām pastāstīju, ka rakstu grāmatu, pirmais jautājums, ko man uzdeva, bija, vai tā būs angliski,” pastāstīja autore.
 
Grāmata vēsta par to laiku, kad Vaira Paegle, būdama divgadīgs bērns, kopā ar vecākiem, tēvu Arvīdu Zerviņu, privāti praktizējošu radiologu, un māti Almu, pazīstamu ginekoloģi, 1944. gadā bija spiesta pamest Latviju, lai dotos uz bēgļu no­ metnēm Vācijā. Tas ir stāsts par dzīvi Amerikā, par atgriešanos Latvijā un iesaistīšanos polītikā, par vilšanos un atpakaļceļu uz Ameriku.
 
Paegles vēstījums ir bagātīgi piesātināts ar vēsturiskiem faktiem – gan par deportācijām, gan neatkarības atgūšanu, gan arī personiskām pārdomām, par vairākkārtēju tikšanos ar Sibirijas latviešiem, Tautas partijas laiku un attiecībām ar tās redzamākajām personām.
 
“Līdz šim par bēgļu gadiem nekas patiess nebija uzrakstīts, visa tā lieta tika idealizēta. Daudzi teica: tiklīdz Latvija būs brīva, pastalās vai basām kājām mēs brauksim atpakaļ. Tāpēc man likās, ka vajag uzrakstīt kaut ko reālāku. Grāmata nav autobiografija, tie ir memuāri, kur esmu izvēlējusies spilgtus momentus, emocionālus, dažkārt humora pilnus, kādreiz varbūt ne pārāk objektīvus, lai raksturotu, kā es to laikmetu personīgi uztveru un atceros. Trimda un atgriešanās ir universāla tema. Daudzi domāja, – ja būs brīvība, būs demokra­tija un atrisināsies visas problēmas. Latvija uzziedēs kā roze, bet daudzi aizmirst, ka rozei ir ērkšķi, un tos mēs sajūtam vēl tagad,” intervijā Latvijas Avīzes žurnālistei saka Vaira Paegle.
 
Autorei radošajā procesā daudz palīdzējušas ne tikai pašas fiksēti notikumi, bet neatsverams palīgs bijušas tēva pierakstītās atmiņas. “Zinu, ka esmu uzkāpusi daudziem uz papēžiem, ka nepatiks tas, ko es rakstu, bet es jau neesmu tāds cilvēks, kas par to uztraucas. Rakstīju tā, kā es izjutu to laiku”, neslēpj bijusī polītiķe.
 
Vaira Paegle 2010. gadā atgriezās Amerikā pēc vilšanās Latvijas polītikā un brīvprātīgi darbojas domnīcā Vašingtonā, kur tiek analizēti demokratijas attīstības jautājumi, viņa daudz rakstījusi par drošības jautājumiem, par NATO, par Eiropas Savienību, bet tagad bauda pensionāres dzīvi un šad tad uzraksta arī pa kādam rakstam Amerikas laikrakstos. 
 
“Nereti uz Latviju pastrādāt brauc Amerikas Latviešu apvienības stipendiāti un ir sajūsmā par šo iespēju. Bet kāpēc viņus nesūta, piemēram, pastrādāt uz Krievijas pierobežu kādā pansionātā vai kur citur, lai viņi varētu ieraudzīt patieso ainu, to, ka dzīve Latvijā nebūt nav viegla. Viņi diemžēl strādā mākslīgā vidē. Vai nav brīnišķīgi darboties Nacionālajā bibliotēkā!? Tur taču neredz to plaisu, kas pastāv starp bagātajiem un nabadzīgajiem, bet tā ir milzīga, un man par to sāp sirds. Īpaši jūtama diskriminācija pret gados vecākajiem cilvēkiem. Bū­­ dama polītiķe, nebiju spējīga nosargāt šos cilvēkus, kuŗi ir vistrauslākie mūsu sabiedrībā,” atzīst Paegle. 
 
Autorei neveicās ar Amerikas izdevniecību, kuŗai viņa sākotnēji uzticēja savas grāmatas iz­ došanu, jo izdevējs nav pildījis vienošanos, tāpēc tā nākusi klajā Latvijas apgādā Vesta-LK serijā “Laika grāmata” un drukāta Jelgavas tipografijā. 
 
Autors: Kārlis Streips
Foto:'Timurs Subhankulovs
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti