Dalies:

Brīvā Latvija: Franks Gordons - Rakstība un identitāte

Brīvā Latvija: Franks Gordons - Rakstība un identitāte
  • 28. Aug. 2018

Uz Latvijas Simtgades sliekšņa jo svarīgāk apzināties, cik svētīgs bija 1922. gada 24. maijā pieņemtais likums par jauno ortografiju, kuŗa no tā paša gada augusta kļuva obligāta visās skolās.

Jaunā ortografija – latīņu “antiqua” burti, diakritiskas zīmes virs burtiem pēc čechu parauga – tās ieviešana bija milzu solis latviskas identitātes stiprināšanā, šķiroties no “gotiskas” rakstības ar t.s. čupu burtiem. Labi, Vidzemē un Kurzemē augstā lasīšanas un rakstīšanas prasme zināmā mērā bija vācbaltu mācītāju nopelns, kuŗi no Glika laikiem dibināja draudžu skolas, bet šī rakstība savās formās bija sveša, vāciska.
 
Protams, latviešu literātūra pirms minētā likuma pieņemšanas, var teikt, “tapa” vecajā rakstībā, un Rakstība un identitāte VĒROJUMI UN PĀRDOMAS Raiņa diždarbu rokraksti lieci­na, ka viņš rakstot pie tās pieturējies, izņemot vārdu “nav”, ko aizvietoja ar “nau”.
 
Tauta rietumos no Aiviekstes bija pieradusi pie vecās rakstī­bas, un Latvijas lielākais laikraksts – Jaunākās Ziņas tikai 1935. gadā sāka iznākt jaunajā rakstībā, kam biju liecinieks, jo līdzās mācību grāmatām aiz­­rautīgi sekoju pasaules notikumiem, lapojot šo avīzi.
 
Līdz 1934. gadam mēs dzīvojām Artilērijas ielā, tīri latviskā apkaimē, un kā bērns es nemanot sāku runāt latviski un arī lasīt. Mana visagrākā bērnības atmiņa saistās ...ar slimām kazām: ieraugot izkārtni ar uzrakstu “Slimo kasu aptieka”, es gandrīz iekliedzos – “kas par kazām!”. Izrādījās, ka burts s pēc vecās ortografijas bija tievs un gaŗš kā durklis un apzīmēja līdzskani z un tikai tikko pamanāma slīpa svītra pāri tam liecināja, ka tas ir s, nevis z. Es to nepamanīju un bērna prātā šausminājos.
 
Gatavojot šo rakstu, smēlos iedvesmu no prof. Jāņa Stradiņa raksta “Par ortografiju un tautas kultūras identitāti”, kas publicēts Latvijas Vēstneša 2008. gada 6. augusta numurā. Prof. Stradiņš, rakstot par mēģinājumu 19. gadsimta vidū “iepotēt” latviešiem krievu rakstību – kirillicu, piemin latviešu tautasdziesmu krāju­mu kirillicā, ko 1868. gadā Viļņā izdeva Jānis Sproģis.
 
Kaut kur nesen pavīdēja ziņa, ka Baigā gada nogalē kāds no Latvijas komūnistu “iztapoņiem” iepīkstējies par “laikmetam atbilstošu” latviešu rakstības pāreju uz kirillicu. Toreiz viss kas bija iespējams.
 
Tas bija 1940./1941. gadu mijā, un šai sakarā vērts pakavēties pie tā, kā Staļins “apgājās” ar PSRS turciskas cilmes tautu valodām. Sākot ar 1923. gadu, izglītības tautas komisārs Lunačarskis, kuŗš marksismu saprata kā internacionālismu, panāca, ka visas šīs valodas pārgāja no neparocīga arabu alfabēta uz latiņu burtiem, kas bija svētīgs pasākums. 1934. ga­dā Staļins sāka pagriezt sviras uz lielkievu šovinisma pusi un 1940. gadā ar pavēli (!) lika visām PSRS turciskām valodām pāriet uz kirillicu.
 
Pēc PSRS sabrukuma Azerbaidžāna pirmā atgriezās pie latīņu rakstības, un tagad pie šīs svētīgās pārejas ķēries Kazachstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, norādot, ka līdz ar to stiprinās kazachu tautas identitāte un tiek atvieglots kontakts ar Rietumu civīlizāciju.
 
Kad rakstu šīs rindiņas, mūsdienu Krievijas “pareizticīgie staļinisti” saceļ lielu brēku, vaimanājot, ka pēcpadomju telpā viena tauta pēc otras pamet “krievu pasauli”, atmet tās “garīgumu” u. tml. 
 
Šo melnsimtniecisko aprindu mierinājums ir tas, ka, apraujot, piemēram, Tatarstānas tieksmi atgriezties pie latinicas, Krievijas Federācijas Valsts dome 2002. gadā pieņēma likumu “Par valodu statusu”, kas noteica, ka visām Krievijas valodām jābūt (objazani) alfabētam uz kirillicas pamata. Šai ziņā Putins neatšķiras no Staļina: tautas ar nekrievu identitāti tiek iespundētas “krievu pasaules “krātiņā.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti