Dalies:

Brīvā Latvija: Franks Gordons - Koreja kā globāls degpunkts

Brīvā Latvija: Franks Gordons - Koreja kā globāls degpunkts
  • 20. Sep. 2019
  • 23.15

Kā šodien atceros to 25. jūnija dienu pirms 68 gadiem, kad, kārtojot ziņu biļetenus TASS filiālē LTA, kur es strādāju, ieraudzīju Pravdā foto: ASV valsts sekretārs Džons Fosters Dalless ar binokli raugās uz 38. parallēli, kas nu jau piecus gadus sašķēla Koreju amerikāņu un padomju zonās. Un blakus – kliedzoši: ASV imperiālisma algotņi uzbrūk tautas varai Korejā! Un vēl tai pašā dienā Maskavas radio: “Uzbrukums atsists, Tautas armijas kaŗavīri dodas straujā pretuzbrukumā.” Tik straujā, ka jau 28. jūnijā ieņēma Seulu, un drīz vien “Amerikas algotņu” rokās palika tikai viens pleķītis Korejas pussalas dienvidaustrumu stūrī.

Zīmīgi, pat satriecoši, ka līdz pat PSRS sabrukumam padomju ciklopēdijās, mācību grāmatās u. tml. pilnīgi nopietni tika apgalvots, ka Korejā dienvidi uzbrukuši ziemeļiem, nevis otrādi.

Šo kaŗu izpunktierēja, plānoja un uzsāka Staļins, kuŗš vēlējās ar spēju triecienu “pārspēlēt” pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā ar ASV saskaņoto Korejas sadali zonās un pārsteigt/apdullināt ASV prezidentu Trumenu.

Lasītākās ziņas

Pēc PSRS sabrukuma noskaidrojās, ka 1948. gadā izveidotās korejiešu komūnistu vienības guva lielu atbalstu no padomju kaŗa aviācijas “asiem” – Kožeduba un citiem, kas izmantoja savu vācupadomju kaŗā gūto pieredzi.

Šoks bija liels, ASV vadībā izveidojās zem ANO karoga spēcīga koalicija, kuŗas triecienspēki 19. septembrī pie Inčonas, dienvidrietumos no Seulas, veica vērienīgu desanta operāciju, zināmā mē­­­rā izmantojot pieredzi, ko guva sabiedrotie 1944. gada 6. jūnijā, īstenojot invāziju Normandijas piekrastē. 21. septembrī tika atbrī­­vota Seula, un sākās ANO sabiedroto ofensīva, kuŗas rezultātā 26. oktobrī un 20. novembrī amerikāņu kaŗaspēka priekšpulki divos punktos sasniedza Jalu upi, kas atdala Ziemeļkoreju no Ķīnas, un šķita, ka Staļina avantūra, organizējot 3. pasaules kaŗa ģenerālmēģinājumu Austrumāzijā, izgāzusies.

Taču Staļins, glābjot situāciju, bija vienojies ar pirms gada Ķīnā uzvarējušo Mao, kuŗš nu meta kaujā simttūkstošus “lielgabalu gaļai” paredzētu ķīniešu, kuŗus ciniski un liekulīgi dēvēja par “tautas brīvpratīgiem”. Ārkārtīgi sīvās un asiņainās kaujās šis ar padomju un (trofejas) japāņu ieročiem apbruņoto faktisko nāvinieku vilnis vēlās pāri kalniem un lejām, 1951. gada 4. janvārī Seula atkal krita “sarkano” rokās, un prezidentam Trumenam ar mokām izdevās atrunāt ģenerāli Makarturu “laist darbā” atombumbu. ANO koalicijai ar grūtībām izdevās 1951. gada 14. martā atgūt Seulu, fronte atgriezās 1950. gada 25. jūnija izejas punktā, un pēc Staļina nāves, 1953. gada 27. jūlijā, tika noslēgts pamiers, kas palicis spēkā līdz šai baltai dienai.

Tālākais vēl pēc daudziem gadiem būs mācību viela paradok­su pētniekiem: kamēr Dienvidkoreja – ASV paspārnē – kļuva par vienu no pasaules plaukstošajām valstīm, kas eksportē lielos dau­­dzumos automašīnas, datorus, viedtālruņus, Ziemeļkoreja, valdot Kimu dinastijai, kļuva par staļinistisku murgu un līdz pat šāgada mar­tam – par draudu visai pasaulei, būdama gatava atomkaŗam.

Vai nu Kims III nopietni ņēmis Trampa brīdinājumus, vai nu tik bēdīgs bija Ziemeļkorejas ekonomiskais stāvokli, bet nu mums ir 2018. gada 12. jūnijā Singapurā parakstītā vienošanās starp Trampu un Kimu III. Brīnums kā debesu žēlastības izpausme vai mums vēl neizprotamas loģikas rezultāts? Ka tik nenāktos vilties…

Raksta autors: Franks Gordons

Foto: Timurs Subhankulovs

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti