Dalies:

Brīvā Latvija: Dziesmu svētki - spēka avots latvietības uzturēšanai un tautas apvienošanai ārpus Latvijas

Brīvā Latvija: Dziesmu svētki - spēka avots latvietības uzturēšanai un tautas apvienošanai ārpus Latvijas
  • 16. Jul. 2018

Lielajās latviešu tautas traģēdijās 20. gadsimtā, Pirmajā un Otrajā pasaules kaŗā, Latvija zaudējusi starp 400 un 500 tūkstošiem latviešu1, kas krituši, slepkavoti, aizvesti, bēguši, asimilējušies.

Var lēst, ka 21. gadsimtā, pēdējos 15 līdz 20 gados, Latviju atstājuši latvieši līdzīgā skaitā2. Nav teikts, protams, ka šos tautiešus esam zaudējuši uz visiem laikiem. Šajā laikā mēs un pasau­le esam mainījušies. Mēs, latvieši, esam kļuvuši par “pasaules latviešu tautu” – latvietis var dzīvot un justies labi gandrīz it visur, tur­klāt – justies latvietis. Un tas nebūt nav slikti. Bet – sirds sāp.

Mēs nezinām, cik daudzi no aizbraukušiem ar saviem bērniem mātes valodas vietā runā angliski, vāciski, zviedru vai citā mēlē. Bet, ja pašreizējais straujais asimilācijas temps latviešos ārpus Latvijas turpināsies tikpat ātri kā es, diemžēl, vēroju Anglijā, tad pēc piec­ desmit gadiem vēsturnieki varētu runāt par trešo tautas lielo traģēdiju. To novērst ir mūsu kopējais uzdevums – un dziesma ir svarīgs ierocis. (..)

Lasītākās ziņas

Apakšvirsrakstu savai runai – “Es dziesmiņas salasīju, pa svētkiem staigādams” izvēlējos kā tādu jociņu – mājienu no agriem dziesmu svētkiem uz šo dienu. Rainis gribēja pazoboties par Trešo dziesmu svētku (1888. gadā) rīkotājiem – un uzrakstīja grāmatiņu ar pašsace­- rētām tautasdziesmām, viņus ap­ ceļot. Un Rainis nebija vienīgais!

No tā var tikai secināt, ka rīkot dziesmu svētkus nav viegli un, vienalga, cik tie labi, netrūks kritizētāju. Zinu, ka tā tas bija trim­ das gados un ka tā tas ir šobalt­- dien – tādēļ jūtu līdzi Kultūras ministrei un ministrijas darbiniekiem, kad viņi, piemēram, sa­ ņem kritiku par biļešu pārdoša­- nas technoloģiju. Un šo kritiku ir daudz vieglāk “nopelnīt”, nekā sa­ ņemt aplausus par skaistu svētku sarīkošanu!

Starp citu, Raiņa “Apdziedāšanas dziesmas” par Trešajiem dziesmu svētkiem ir humora pilnas – varbūt tā būtu derīga tradicija, ko atdzīvināt nākamajos svētkos, proti, izdot jaunas apdziedāšanās dziesmas katru reizi, kad tiek rīkoti svētki. (..)

*** Pēc revolūcijas ne visi latviešu bēgļi vai latviešu strēlnieki atgrie­­zās Latvijā – bet latvieši turpināja dziedāt! Vēsturnieks Toms Ķikuts raksta: “1920. gadu beigās tika rosināta un veidota PSRS latviešu kolonistu kultūras svētku tradīcija. Šīs tradīcijas ietvaros tad arī notika vairāku koru sadziedāšanās, ma­- zas ekspresizstādes, dažkārt teātra izrādes, priekšlasījumi.” Vaira Strautniece rakstīja, ka apgabalu kultūras svētkos ietilpa gan koŗu dziedāšana, gan teātra uzvedumi, orķestru priekšnesumi un beigās zaļumballes. “Tādi ir bijuši gan Omskas apgabalā, gan Krasnojarskas, gan, saprotams, Pēterburgas un Maskavas pilsētās. Vismaz vienreiz bijis arī Smoļenskā.”

Dziesmu svētki tika rīkoti 1927. gada jūlijā Baškīrijā, Arhlatviešos. Piedalījās Bakaldīnas un Arhlatviešu kori. No šī notikuma ir foto, kur redzams Bakaldīnas koris, kas parādās H. Rukšāna un Arvīda Auna – Urālieša grāmatas “Vēstules no bērnības zemes” beigās. (..) Arī tālā aizjūrā, jau labi pirms Otrā pasaules kaŗa, latviešu koŗi dziedāja. Kā man rakstīja Guntars Gedulis, Brazīlijā latviešu koŗu dziedāšanas māksla ir bijusi pietiekami stipra, lai ietekmētu vietējo koŗa dziedāšanas sabiedrību.

Ar pirmo latviešu baptistu baznīcas dibināšanu 1891. gadā Rionovā dibinājās koris. Latviešu baptistiem turpinot iebraukt un nonākot citās pilsetās, radās vēl jauni kori. 1930. gadā atzīmēta latviešu baptistu kolonijas “Vārpas” koŗa tikšanās un kopdziedāšana ar Sanpaulas kori (..)

Dziedāja arī Arģentīnā. Ilgvara Ozola un Mirdzas Restbergas Zaltas grāmatā par latviešiem Arģentīnā ir minēts, ka jauktais koris 1953. gada 4. oktobrī ar jaunat­nes pūtēju orķestri un deju kopu “Birztaliņa” ir snieguši koncertu, lai atzīmētu dziesmu svētku 80 gadu atceri.

Guntars Gedulis Venecuēlā sarīkoja gandrīz 40 Canticum koŗu festivālus vietējai sabiedrībai. Te piedalījušās arī latviešu vienības, piemēram, “Teiksma” no Mineapoles un Jāzepa Mediņa zēnu koris no Rīgas. Un, sākot ar 1974. gadu – Tobago latviešu salidojumos ik pa diviem vai trim gadiem sanāk latvieši no dažādām val­­- stīm un arī izveido kori. 2012. gadā izveidojās lielisks “virtuāls” koris, no vairākām zemēm, īpaši no Austrālijas un Īrijas. (..)

Ja mēģinām vienā grafikā parādīt visus šos svētkus, mūsu dziesmu ceļu, varam tikai apbrīnot iz­ kaisītās, kaŗa cietušās un bieži ap­ spiestās latviešu tautas darba tiku­ mu, organizatoriskās spējas un mīlestību pret dziesmu un savu senču tradicijām.

Latvijā, pēc liktenīgajiem un traģiskajiem Latgales novada svētkiem 1940. gada 16. jūnijā plašus pilsētu svētkus jau rīkoja 1942. un 1943. gadā, par spīti tam, ka bija okupācija, ka bija karš.

Bēgļu nometnēs jau 1945. gadā pastāvēja koŗi, plaši ar dziesmām atzīmēja 18. novembri. Sāka plānot lielākus svētkus – vai ir pat iedomājami, ka šādā brīdī, kad ir neziņa, sašķelta tauta un ģimenes, kad trūkst, ko ēst, varētu jau sākt šādu darbību? No 1946. līdz 1948. gadam bēgļu dziesmu dienas un svētki tika rīkoti 13 reizes! Svētki rīkoti amerikāņu, franču, britu okupācijas zonās, tie notika Vācijā un Austrijā.

Izceļojot no bēgļu nometnēm, jau pirmie liela mēroga sarīkoju­mi notiek 1948. gadā Londonā, tad dziesmu dienas vairākās vie­tās 1949. gadā. Vai tas nav apbrīnojami? Un jaunajos kontinentos, Ziemeļamerikā un Austrālijā, pavisam citos apstākļos, jau 1951. gadā! Uz šiem svētkiem, Dieva putniņi, bēgļi, sanāca kopā, lai pierādītu, ka nav tikai emigranti vai viesstrādnieki, bet gan tauta, kuŗa alkst būt kopā. Un svētkus cēla paši – ne jau pēckaŗa Anglijai, Kanadai vai Austrālijai bija liela interese atbalstīt mūsu kulturālos vai valstiskos centienus.

ASV un Kanadā ir rīkoti vairāk nekā 40 lielie svētki, pat neminot jaunatnes dziesmu svētkus un dziesmu dienas. Dziesmu svētku karogs jau nodots Toronto gaidāmiem svētkiem 2019. gadā. (..) Paskatieties uz malačiem Aus­trālijā – latvieši, izkaisīti šajā, tik plašajā zemē, apvienojušies 57. Kultūras dienās! Un, ziniet ko, ‒ nešaubos, ka jaunajai izbraucēju paaudzei, jauna­ jiem dvēseļu putniņiem šodien ir tāda pati vēlme būt kopā, dziedāt kopā, godināt mūsu kultūru un senču tradicijas.

*** 2015. gadā Eiropas jaunās diasporas vadībā apņēmās atkal rīkot Eiropas mēroga svētkus, ko no­ sauca par ELKS “Eiropas latviešu kultūras svētkiem”. Un kas notika Briselē. Neslēpšu to, ka šie svētki bija kontraversiāli, bet – tie bija kā atslēga tālākai darbībai un attiecībām starp ārzemju latviešiem un Latvijas valsti. Pirms svētkiem man bija saruna ar kādu ļoti aug­sta ranga kultūras darbinieci no Latvijas. Runa bija, vai svētkus saukt par “Dziesmu svētkiem”, vai dot tiem citu nosaukumu. Es tei­cu – galvenais ir, ka tauta no dažādām Eiropas zemēm sanāk kopā. Man atbildēja: “Lai tie tad brauc uz Rīgu!”.

Briselē dzīvojošie eiroparlamentārieši nejuta par vajadzīgu svētkos ierasties. Tas šodien nebūtu vairs iedomājami – tādā veidā ignorēt diasporu! (..) Bet tie svētki bija forši! Sanāca jaunie dvēseļu putniņi no vairākām zemēm. Nekad neaizmirsī­šu, kā Londonas koklētāji, grupa “Kokļu zapte”, Briseles sirdī spē­lēja Bēthovena devīto simfoniju! (..) Otrie ELKS svētki jau plānoti Īrijā nākamgad. (..)

Bet 2017. gada Eslingenas dziesmu svētki ir spilgts latviešu pašiniciātīvas un pašorganizēšanās piemērs. Štutgartes latvieši vēlējās atzīmēt 70 gadus, kopš notika pirmie, bēgļu laika, Eslingenas svētki 1947. gadā. Svētkus rīkoja vietējā latviešu kultūras biedrība Saime, kuŗā darbojas jaunās diasporas un vecās trimdas darbinieki. Svētki pulcēja pāri par 600 dalībnie­ku no visas pasaules, saulīte spīdēja, mākslinieciskais līmenis bija augsts, svētki tautu apvienoja pirmos latviešu dziesmu svētkos Vācijā kopš 1987. gada. Arī vācu pilsētas lielkungi bija sajūsmināti un labprāt sniedza atbalstu no savas puses.

Manā atmiņā visspilgtākais po­ lītiskais moments bija Visbijā, Gotlandē, pāris simt kilometru no Latvijas krastiem. Alberta Jēruma vīzija “ka mūsu koŗiem būtu jādzied tur, kur Latvija varētu sadzirdēt”, tika īstenota. Padomju Savienība iesniedza protesta notu Zviedrijas valdībai par šādu uzdrīkstēšanos. Atklāšanas sarīkojumā svinīgo uzrunu sniedza Andrejs Eglītis, “Dievs, Tava zeme deg” vārdu autors, trimdas pazīstamākais dzejnieks, kuŗš pēc neatkarības atgūšanas atgriezās uz dzīvi Latvijā un kuŗu publiski sumināja Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparkā 2003. gadā.

Savā uzrunā 1979. gada 19. jūnijā Eglītis atgādināja, ka pirms 30 gadiem tūkstošiem latviešu gaidījuši laivas, drebēdami, “otrā pusē”. Viņš jautāja, vai negaidām arī šodien brīvības laivas atpakaļ uz dzimteni; viņš dzejas vārdos izteica katra trimdinieka bailes, ka tauta varētu pazust, ka brīvības laivās vairs nedzirdētu “skaidru latviešu valodiņu”. Tā varbūt nebija ērta klausīšanās trimdas tautai, kas pēc trīsdesmit gadiem bija labi iekārtojusies Rietumos. (..) Esmu pārliecināts, ka kopīgo gribu pastāvēt un veidot savu nākotni Latvijā un pasaulē vislabāk parāda dziesmu dienu, dziesmu svētku, kultūras svētku plānošana un rīkošana. Es esmu no tiem, kas piedzima ārpus Latvijas un pavadījis visu savu izglītības un darba dzīvi an­gliski. Es reti redzu sapņus latviešu valodā – laikam angliskā ikdiena manī pārāk dziļi iesakņojusies. Bet, kad es redzu sapņus latviski, tad gandrīz vienmēr esmu kādos dziesmu svētkos. Varbūt tādēļ, ka šīs vietas un laiki ir īpaši, latvis­kuma piesātināti. Varbūt, priekš manis, svētki bija tā Latvija, ko nekad nebiju piedzīvojis

Autors: Aivars Sinka

Referāts nolasīts Pasaules latviešu dienas konferencē Rīgā š. g. 2. jūlijā Rīgas Latviešu biedrības namā (saīsināts.)

Foto: Latvija Amerikā

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti