Dalies:

Brīvā Latvija: Bez apokalipses scenārijiem

Brīvā Latvija: Bez apokalipses scenārijiem
  • 13. Jul. 2018

LATVIJAS UNIVERSITĀTES ASOCIĒTĀ PROFESORA IVARA ĪJABA INTERVIJA SALLIJAI BENFELDEI 

Otrā saruna – par nākotni un par tiem, kuŗiem varbūt izdosies iekļūt Saeimā

Kādas jūsuprāt ir Latvijas Reģionu apvienības izredzes iekļūt Saeimā?

Lasītākās ziņas

Latvijas Reģionu apvienība ir tieši tāda pati, kāda tā vienmēr ir bijusi – proti, reģionu apvienība, kas bāzēta Vidzemē. Šai partijai bija ļoti vētrainas pārmaiņas 12. Saeimas laikā, no tās aizgāja divi gana spilgti un pretrunīgi vērtēti līdeŗi – Artuss Kaimiņš un Mārtiņš Bondars. Šobrīd viņu vēlētājs ir meklējams vairāk zaļo zemnieku pusē. Tas ir liels pārbaudījums ambiciozajam Edvardam Smiltēnam, kuŗš tika ievēlēts no Vienotības saraksta, bet tagad ir pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts, un cilvēki, kuŗi ir kopā ar viņu, Smiltēnu atbalsta par premjēra kandidātu. 

Nedomāju, ka Ventam Armandam Krauklim vai Andrejam Encem, vai kādam citam no šīs apvienības ir principiāli svarīgi nonākt nākamajā Saeimā. Saraksta pirmajiem cilvēkiem gan tas ir nozīmīgi. Sarakstā ir ne tikai Smiltēns, bet, piemēram, Ieva Brante, kuŗa ir kolorīta publiska persona, kā arī Nellija Kleinberga un vēl citi. Tad jau redzēsim, negribu viņus „norakstīt”, bet manuprāt „lokomatīvēm” vajadzētu būt mazliet pārliecinošākām. Smiltēns viens pats vai divatā ar Branti diezin vai spēs tikt pāri pieciem procentiem un „ievilkt” partiju apvienību Saeimā. Tas ir stāsts par vienu no partijām, kuŗas šobrīd ir starp diviem un četriem procentiem, tās nav pilnīgi nolemtas neiekļūšanai Saeimā. Notiek jau arī brīnumi. 

Vai par visām partijām un apvienībām, kuŗas šobrīd ir zem četriem, bet virs diviem procentiem, var sacīt to pašu?

Jā, tas pats attiecas arī uz Attīstībai/ Par!, uz Jauno konservātīvo partiju, uz to, kas ir palicis pāri no Vienotības, starp citu arī uz Artusa Kaimiņa partiju KPV LV. Ir piecas tādas partijas, kuŗām - kā svarcelšanā - ar milzīgu piepūli jāmēģina izdarīt pēdējais rāviens. Baidos prognozēt, cik daudziem no viņiem tas izdosies. Viņiem ir viena un tā pati problēma, bet neviens nav tik bezcerīgs, lai nenonāktu nākamajā Saeimā. 

Vai nav mazliet neparasti, ka joprojām ir partija Vienotība, bet vēlēšanās piedalīsies saraksts Jaunā Vienotība? 

Tas rezultāts, pie kura nonākusi Vienotība, nav pašsaprotams. Iepriekš bijuši vairāki mēģinājumi apvienoties un startēt kopā gan ar Attīstību Latvijai, gan ar Reģionu apvienību, bet acīmredzot nevienu neizdevās pārliecināt, ka nu vajadzētu brāļoties ar Vienotību. Jā, ir dažas reģionu partijas, kuŗas piekritušas iet kopā ar Vienotību, bet tā laikam ir tāda karaļa Līra situācija. Vienotība savas meitas ir palaidusi tautiņās, tās tagad vīkšķās un gatavojas, bet pašai īpaši cerīgi nav. Izšķirošs ir pēdējais mēnesis pirms vēlēšanām, kad notiks debates un sazināšanās ar vēlētājiem visos iespējamos veidos. Domāju, ka tad Vienotība var kaut ko iegūt, un partijai ir virkne cilvēku, kuŗiem ir pielipusi pozitīva varas aura – piemēram, Edgars Rinkēvičs, kuŗu grūti nosaukt par harizmātisku cilvēku, bet ir iespaids, ka viņš tiešām kaut ko saprot no ārpolitikas.

Tas pats attiecas arī uz Kārli Šadurski - viņš tiešām zina, kas notiek izglītībā un viņš ir tas, kuŗš tiešām ir kaut ko darījis, nevis tikai muldējis. Nezinu par citiem, piemēram, par labklājības ministru Jāni Reiru vai ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, bet kopumā partijai, manuprāt, ir gluži labas iespējas tikt pāri pieciem procentiem. Bet – kad viņi tiem procentiem tiks pāri, tad arī sapratīs, ka atrodas pavisam jaunā realitātē, proti, katrai partijai – nebūsim naivi! – ir savs „patronāžas tīkls” valsts pārvaldē, ir valsts sekretāri, parlamentārie sekretāri, padomnieki un palīgi, preses sekretāri un vēl citi. Viņi visi taču ir kaut kā „jāpabaro”. Šobrīd viņi savā entuziasmā droši vien domā, ka partija tiks pārvēlēta un viss būs pa vecam. Nebūs! Jau šobrīd partijai, vismaz pēc tā, kā viņi tika ievēlēti, Saeimas frakcijā, ir 19 deputāti, uz laiku mandātus nolikuši četri ministru amatos esošie polītiķi. Ja partijai būs seši septiņi mandāti, viņi jutīsies pavisam citādi. Vienotība varbūt var dabūt ārlietu ministra amatu, lai Rinkēviča vietā nebūtu jāmeklē kāds cits. Pašlaik izskatās, ka viņi varētu tikt Saeimā, ja vien neizdarīs kādu stulbību. Viņiem ir pieredze, un tas arī ir resurss. 

Runājot par iespējamo nākamo valdības koalīciju, sacījāt, ka Saskaņas tur noteikti nebūs. Var piekrist, ka atklāti, visticamāk, neviens darīt to neuzdrošināsies, tomēr viena lieta ir valdība, otra lieta – balsojumi Saeimā. Balsojumos Saskaņa un zaļie zemnieki labi saprotas. Vai nevar notikt tā, ka par ārlietu ministru tiek apstiprināts ne īpaši eiropeiski noskaņots ministrs, kuŗš turklāt nesaprot, kas notiek 21. gadsimta polītikā?

Par šo jautājumu esmu runājis ar diezgan daudziem cilvēkiem, arī no ārlietu resora. Ar pilnu atbildību varu apgalvot – iespējai, ka Latvijas nākamais ārlietu ministrs būs promaskavisks vai būtiski mēģinās mainīt Latvijas ārpolitikas kursu, nav nekāda pamata, tas nav iespējams. Ticiet man, Ārlietu ministrija un ārlietu dienests Latvijā nav grozāms prom no eiropeiski transatlantiskā kursa, jo ir „iecementēts”. Diplomātiskais dienests Latvijā nav uzbūvēts tā, ka tur būtu cilvēki, kuri ir gatavi sākt strādāt Maskavai. Protams, ir iespējams balsot kopā ar Saskaņu, un to mēs esam piedzīvojuši ne reizi vien. Bet nevar apstiprināt ārlietu ministru ar Saskaņas balsīm, jo tad ir jautājums, kuŗš tad būs premjers? Manuprāt visticamākais premjera amata kandidāts nākamajā valdībā ir Māris Kučinskis, un nedomāju, ka viņa valdībā būtu iespējams ielikt tādu ārlietu ministru, kuŗam būtu atšķirīgi priekšstati par Latvijas ārpolītikas orientāciju. 

Tāpēc par šo jautājumu nav pamata uztraukumam. Tas gan būs jautājums, kuŗu visi izmantos priekšvēlēšanu debatēs – sak, ja jūs nebalsosiet par mums, tad mēs pamodīsimies Neatkarīgo valstu sadraudzībā ( Polītiska un ekonomiska valstu apvienība, kas dibināta 1991. gadā Minskā pēc bijušās PSRS sairšanas. Tās kodolu izveidoja Krievija, Baltkrievija un Ukraina, bet 1991. - 1993. gadā NVS pievienojās Moldova, Armēnija, Gruzija, Uzbekistana, Kazahstana, Kirgizstana, Tadžikistana, Azerbaidžana un Turkmenistana – S. B.). Var blefot cēlsirdīgu mērķu vārdā, bet jāsaprot, ka tas ir tikai blefs. 

Tātad tas, ka dažs labs uzskata – NATO ir okupācijas karaspēks, neko praktiski nenozīmē?

Nu, tā polītiskā figūra, kas pauž šo uzskatu, jau šobrīd faktiski ir valdībā, un viņš nekur nepazudīs. Protams, Lemberga gājieni sagādā sirmus matus partijas biedriem Aizsardzības ministrijā un Prezidenta kancelejā. Bet patiesībā jau viņš strādā uz vietējo publiku. Neviens taču pilnā nopietnībā nedomā, ka Lembergam ir politiska programma izstāties no NATO! Tas, ka Lembergs prot izmantot to latviešu auditoriju, kas skatās Krievijas TV, tiešām tā ir. Manuprāt Lembergam ir pavisam citi polītiski uzdevumi, nekā Latvijas attālināšana no NATO. Un nav tā, ka Latvija sabruks, ja nenobalsosim par pašiem skaļākajiem bļāvējiem. Nesabruks! Latvija vairs nav iedomājama ārpus rietumnieciskās orientācijas, un domāt, ka kāds šeit varētu radikāli mainīt ārpolītikas kursu, ir pilnīgs naivums. 

Šobrīd tomēr neizskatās, ka politikā ienāks daudz jaunu spēku, lai gan aizvien biežāk un skaļāk tiek runāts par to, ka tie ir vajadzīgi. Vē­lētāji tos vēl nav pamanījuši. Un šīm galējībām. Ja iedomājamies valdību, kas sastāv no Zaļo un zemnieku savienības un Nacionālās apvienības, tad droši vien būtu konservatīvāka un izolacionistiskāka retorika, droši vien notiktu mēģinājumi ierobežot to, ko viņi dēvē par liberālisma orģiju un kas, viņuprāt, līdz šim ir valdījusi Lat­vijā un kas, viņuprāt, attiecas, piemēram, uz Stambulas konvenciju vai izglītību mazākumtautību valodās un tamlīdzīgi. Ja līdzās šīm divām iekļūst vēl kādi četri vai pie­ci saraksti, tas nozīmē ārkārtīgi fragmentētu vidi. Tas, protams, būtu interesanti, bet radikāli samazinā­tu valdības lemtspēju, it īpaši tādā gadījumā, ja Saskaņa dabūtu vēl vairāk vietu nekā šajā Saeimā. Valdība būtu jāsastāda no četriem, pieciem sarakstiem, un daļa no šo sarakstu vadoņiem viens otru ie­nīst. Zaļie zemnieki varētu ļoti “in­teresanti” sastrādāties ar Jutu Strīķi un Jāni Bordānu, kuŗam ir arī šis tas interesants sakāms par maksātnespējas administrātoru sistēmu. Būtu ļoti interesanta valdība, ku­ŗā, piemēram, apvienotos polītikas analītiķe Marija Golubeva no kustības “Par!” un Jānis Dombrava noNacionālās apvienības. Būtu milzīga ņemšanās ar, tā teikt, ļoti krāš­ņu “mūzikālo pavadījumu”, bet problēma būs tā, ka iespējas veikt reformas būtu ļoti ierobežotas. Tādas valdības premjers būs ļoti neapskaužamā situācijā, jo būs jāsavāc kopā tik atšķirīgs un “košs” pasākums. Jā, nepatīk, ka vadošā partija, kura valsti vadīja no 2009. līdz 2015. gadam, tagad ir “sadalījusies reizinātājos”, bet tam visam ir arī pozitīvā puse – proti, visas jaunās partijas, kuŗas visdrīzāk lielāko tiesu gan izjuks gada vai divu laikā pēc vēlēšanām, kā tas notika ar Zatlera partiju, reizēm ievelk polītikā cilvēkus, kuŗi tur var un spēj strādāt. Protams, viņi nav ģēniji, bet ir labāk izglītoti, prot valodas, redz pasauli nevis no kolchoza direktora, bet no 21. gadsim­ta perspektīvas. Starp citu, klasisks piemērs, kā to var izmantot polīti­kā, ir Vjačeslavs Dombrovskis, ku­ŗu Saskaņa pierunājusi kļūt par premjera amata kandidātu. Tas ir viltīgs gājiens, jo viņš ir cilvēks, kuŗam līdz šim ir pozitīvs CV un kuŗš lielā mērā ir Latvijas polītiskās elites sastāvdaļa. Viņš ir kā illus­trācija tam, kā cilvēks nonāk polī­tikā pēc tam, kad partija pārstāj eksistēt, bet cilvēks paliek.

Nākas dzirdēt, ka šīs vēlēšanas ir jautājums par Latvijas pastāvēšanu un nesabrukšanu.

Teiksim tā – kad mēs paužam skaļas frazes par Latvijas pastāvēšanu, iespējams, sametam vienā katlā daudzas lietas, kuŗas tomēr vajadzētu nošķirt, ja domājam kri­tiski un analītiski. Viena lieta ir ārpolītikas jautājumi, proti, mēs domājam par to, ka patiešām esam pietiekami ievainojamā ģeopolītiskā pozīcijā un mums ir ļoti liela un vāji integrēta krievvalodīgā minoritāte, kuŗa vairāk vai mazāk skatās uz Maskavu. Mēs to tradicionāli saistām ar Saskaņas nonākšanu valdībā. Tādām bažām nav pamata, Saskaņa polītiskajā vidē ir daudz izolētāka nekā pirms ga­diem astoņiem. Arī zaļie zemnieki neies koalīcijā ar Saskaņu, bet mē­ģinās uztaisīt raibu un krāšņu koalīciju ar jebkuŗām latviešu parti­jām, ieskaitot Jauno konservatīvo partiju un Kaimiņa KPV LV. Otrs jautājums, kāpēc varētu teikt, ka Latvijas pastāvēšana ir likta uz kārts, ir tas, ka joprojām ir augsta emigrācija, plaša diaspora un jautājums par Latvijas ekonomiskajām perspektīvām. Ir lietas, par kuŗām īpaši nedomājam: kas maksās pensijas mana vecuma cilvēkiem (man ir 45 gadi), ja emigrācija turpināsies līdzīgos tempos. Kas šeit dzīvos pēc 20 gadiem? Un runa nav tikai par kvantitāti, bet arī par kvalitāti. Tas ir jautājums, kas pamatoti visus uztrauc. Problēma ir tā, vai cilvēki saprot, kas būtu jādara, lai situāciju labotu. Latvijas ekonomiskajai izaugsmei trūkst reformu kaut vai zinātnē un augstākajā izglītībā. Mēs dzīvojam ar padomju laika sistēmu, kuŗa pati sevi vērtē, kuŗā neviens neko nav gribējis investēt un atstāj cilvēkus, kuŗi aizbrauc mācīties uz citu valsti un tur paliek. Ja mēs gribam kvalitatīvu pamata izglītību, mēs nevaram atļauties skolu uz katra stūŗa. Cilvēkiem to nepatīk dzirdēt, viņi labprātāk klausās to, ka visi zog...

Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti