Dalies:

Brīvā Latvija: Augusts – mēs to piedzīvojām!

Brīvā Latvija: Augusts – mēs to piedzīvojām!
  • 06. Sep. 2018

Ir atkal augusta mēneša otrā puse, un, kā katru gadu, šīs dienas manī rosina pārdomas par samērā neseno vēsturi, kuŗu mēs daudzi piedzīvojām. Cerību, uztraukumu un uzdrīkstēšanās dienas. Ir vienlaikus ironiski un likumsakarīgi, ka divas Latvijai tik vēsturiski un polītiski nozīmīgas dienas iekrīt vienā nedēļā. 23. au - gusts trimdas baltiešiem saistās ne tikai ar skumjām par “iztirgotajām” valstīm, bet tā bija diena, kas aicināja aktivizēties, pasaulei paust savu nostāju un atgādināt par pāridarījumu.

Lasītākās ziņas

Ja šodien latviešiem pajautātu, ar ko saistās 23. augusts, liela daļa varētu atbildēt – Baltijas ceļš. Iespējams, ka atbildētājs tomēr lā­ga nezinātu, kas bija 1939. gada 23. augusts un kādēļ šī diena tie­ši 1989. gadā bija tik nozīmīga. Skaidrs, ka Atmodas kustība jau vairākus gadus bija pieaugusi spēkā, taču pirmo skaļo atbalsi starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos un polītiķu prātos bija plaši iz­- skanošais Baltijas ceļš, atzīmējot Molotova-Ribentropa slepeno paktu un skaidri paužot Baltijas tautu nepārprotami vienotās al­ kas atgriezties brīvo un neatkarīgo valstu vidū. Atceros, ar kādu bijību un apbrīnu mani austrā­­- liešu kollēgas un draugi izteicās par iespaidīgo cilvēku ķēdi, kad 1989.  gada 23.  augustā  plkst. 19 apmēram 2 miljoni baltiešu, sa­ devušies rokās, vismaz 15 minūtes izveidoja apmēram 600 km gaŗo dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas. Šī nevardarbīgā protesta akcija pa­ nāca lielu starptautisku publicitāti un rezonanci visu trīs valstu kopējai cīņai. Tas deva grūdienu demokratiskām kustībām arī cit­ viet pasaulē, bija pozitīvs piemērs citu valstu neatkarības atjaunošanas centieniem, arī Vācijas at­ kalapvienošanās procesam. Latvijas izveidotajā interneta lapā par Baltijas ceļa vēsturi lasām, ka Berlīnē, Ļeņingradā, Maskavā, Melburnā, Stokholmā, Tbilisi, To­ ronto un citviet pasaulē notika solidāritātes apliecinājuma mīti­ņi Baltijas ceļa atbalstam. Jā, arī Melburnā. Kā jau katru gadu, Viktorijas baltiešu padome rīkoja protesta gājienu pa Melburnas galvenajām ielām, taču togad tā beidzās pie Viktorijas parlamenta, kur uz kāpnēm baltieši sadevās rokās un dziedāja, lai izrādītu savu vienotību un atbalstu Bal­tijā notiekošajam. Baltijas ceļa lielākais panākums bija PSRS piekāpšanās Baltijas valstu iedzīvotāju kopējā protesta priekšā, atzīstot pagātnes noziegumus. PSRS atzina Molotova–Ribentropa pak­ ta eksistenci un pasludināja to par spēkā neesošu. Tas kļuva par vienu no būtiskākajiem soļiem ceļā uz neatkarīgu valstu atjaunošanu Baltijā. 
 
Tomēr, lai gan 1989. gada 23. augusts bija spilgtākais protests, atziņa un informācija par vēsturiskajām netaisnībām neatnāca pēkšņi. Jau vairākus gadus Bal­tijā bija notikušas protesta akci­jas pret Baltijas valstu okupāciju. 1986.  gada 14.  jūnijā notika 1941.  gada deportāciju upuru Augusts – mēs to piedzīvojām! atceres diena Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pēc tās Baltijas val­stu bijušie polītieslodzītie vienojās par kopīgu piemiņas akciju 23.  augustā visās trijās Baltijas republikās. 1987. gada 23. augustā notika mītiņi Viļņā, Rīgā un Tallinā, kur katrā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Tallinā notikušais mītiņš bija mierīgs, taču Rīgā un Viļņā izcēlās asas sadursmes ar miliciju, kuŗu laikā tika aizturēti vairāki simti cilvēku. 1988. gada 23. augustā piemiņas akcijas notika jau nacionālo kustību vadībā un pulcēja daudzus desmitus tūkstošus cilvēku. Skaidri atceros, kad Austrālijas televīzijas ziņu raidījumā kā “vienu no” ziņu sižetiem atspoguļoja 1988. gada piemiņas akciju (jeb demonstrāciju) – tas jau bija norādījums, ka Baltijas valstu neatkarības centieni gūst aizvien pārliecinošāku starptautisku uzmanību. 
***
Bet mūsdienu vēsturē iezīmē­- jas vēl viena Latvijai nozīmīga augusta diena. 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Aug­stākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu un līdz ar to beidzās 1990. gada 4. maijā pieņemtajā deklarācijā  Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu noteiktais pārejas periods valstiskās neatkarības atjaunošanā. Tās bija dienas, kad trimdas baltieši, aizturētu elpu, gaidīja, kas būs tālāk. Šīs bija dienas, kad notika neveiksmīgais valsts apvērsuma mēģinājums Padomju Savienībā. No 19. līdz 21. augustam PSRS prezi­ dents Michails Gorbačovs atradās mājas arestā un pučisti (Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja) centās izbeigt viņa uzsākto valsts de­ mokratizācijas procesu, kā arī nepieļaut Savienības līguma, kas paredzēja reformēt Padomju Sa­ vienību, parakstīšanu. Trīs dienas starptautiskie mediji centās no­ skaidrot, kas notiek PSRS. Aus­- trālijā mums bija izdevies uzņemt sakarus ar Latvijas vēstniecību Stokholmā, kur puča laikā uzturējās Latvijas ārlietu ministrs Mārtiņš Virsis. Viņš zināja stāstīt, ka, domājams, 21. augustā Latvija sekos Igaunijas piemēram, kas 20. augustā bija pieņēmusi lēmumu pilnībā atjaunot neatkarību un izbeigt pārejas periodu. Tā arī notika.
 
Augstākā Padome 1991. gada 21. augustā konstitucionālo likumu pieņēma, “apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990. gada 4. maija deklarāciju, 1991. gada 3. marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitūcionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams reālizēt 1990. gada 4. maija deklarācijas 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā”. 
 
Līdz ar to 1991. gada 21. augustā AP noteica, ka Latvija ir neatkarīga, demokratiska republika, kuŗā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuŗas valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāŗa Satversme. Par spēku zaudējušu tika atzīts 1990. gada 4. maija deklarācijas 5. punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto. Konstitūcionālais likums, kas stājās spēkā ar tā pieņemšanas brīdi 1991. gada 21. augustā, noteica, ka līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstā­ko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā reālizē Augstākā Padome un Latvijas Republikas territorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju li­ kumi un lēmumi.
 
Tomēr Latvijā neatkarības  de facto atjaunošanas dienai (21. au­ gustam), kas kalendārā ar liku­­- mu ir ierakstīta kā atceres diena, nav noteikta tik liela nozīme kā Igaunijā. Mūsu kaimiņvalstī lī­ dzīgā 1991. gadā 20. augustā pieņemta likuma atcere tiek atzīmēta kā svētku diena. Igaunijā 1990. gada 30. marta likumu, kas līdzīgi kā Latvijā 1990. gada 4. maijs, ievadīja neatkarības atjaunošanu, neatzīmē kā valsts svētkus, bet, pretēji Latvijai, svin de facto  neatkarības atjaunošanas dienu 1991. gada 20. augustā. Arī šogad Igaunijā plaši svin 20. augustu, kas tiek iekļauta īpašā Simtgades svinību programmā. Kā lasām Latvijas ziņu portālos – “Lai gan Igaunijas Republika savu simto dzimšanas dienu svinēja jau 24. februārī, Simtgades svinību kulminācija iecerēta tieši šajā vasaras nogales nedēļā, kad Igaunija atskatās arī uz valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991. ga­da 20. augustā.” 
***
Latvijā ik pa laikam izskan doma, ka 1991. gada 21. augusts ir vismaz tikpat nozīmīga diena kā 1990. gada 4. maijs. Igaunijas viedoklis ir viennozīmīgi skaidrs. Lietuvā ar valsts svētkiem situācija ir vēl nepārprotamāka – trīs galvenie valsts svētki, kas attie­cas uz trim dažādiem Lietuvas valstiskuma laikmetiem. Senās Lietuvas valsti godina ar karaļa Mindauga kronēšanas dienu 6. jūlijā (1253. g.), modernās valsts izveidošanu ar 16. februāri un valstiskās neatkarības atjaunošanu – ar 11. martu (1990. gada 11. martā tika pieņemta pilnīgas neatkarības deklarācija, bez pārejas perioda). Un tā ir liela atšķirība. 
Man ir allaž šķitis interesanti pārdomāt 4. maija un 21. augusta nozīmes. Lai gan nekādā gadījumā negribas mazināt 4. maija deklarācijas nozīmi, pārrunās ar Latvijas amatpersonām un polītiķiem sarunas ir parasti novedušas zināmā strupceļā. Viens arguments ir, ka Latvijai neatkarība 21. augustā “tika uzdāvināta” (manuprāt, bīstams vie­ doklis) sakarā ar puču, bet 4. maijā mēs paši to izcīnījām (te ir arī iespēja vienai polītiķu grupai sevi ik gadu izcelt un uzslavēt – lai gan bez tautas arī tā diena nebūtu īstenojusies). Viens no spēcīgākajiem argumentiem, ko esmu dzirdējusi, ir, ka ar 4. maija deklarāciju tika nostiprināta 18. novembŗa Latvijas pēctecība. Tādēļ ar lielu interesi lasīju “Latvijas vēstures fonda” (kur darbojas vairāki mūsu ievērojamie vēsturnieki) viedokli. “Latvijā, ja ir jāsalīdzina 4. maijs un 21. augusts, tad polītiski prioritāte vienmēr tiek dota 4. maijam, nevis 21. augustam. Nemazinot 4. maija nozīmi, uzsvērsim, ka bija svarīgi, ka Latvija izrādījās deklarējusi neatkarību vairāk nekā gadu pirms vēlākā 1991. gada augusta puča (1990. gada maijā, protams, nevarēja zināt, cik ilgi 4. maija deklarācijā noteiktais pārejas periods pastāvēs). Līdzīgi arī 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts veidošana sākās ar dibināšanas deklarāciju. Taču atgādināsim, ka tikai pēc 1991. gada 21. augusta Konstitucionālā likuma pieņemšanas beidzās pārejas periods un notika arī  de facto  atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana.” Te lieti pieminēt, ka, lai gan Latvijas Republikas starptautiskās de jure atzīšanas diena ir formāli 1921. gada 26. janvāris, atšķirībā no 1991. gada, tā bija diena, kas kļuva par pamatu Latvijas diplomātu akreditācijai sūtņa statusā. Latvijas de facto statusu bija atzinušas jau vairākas valstis un tur līdz akreditācijai darbojās diplomātiskie pārstāvji.
 
Kad pirms pāris gadiem man bija izdevība par šo jautājumu mazliet aprunāties ar LR Saeimas priekšsēdi Ināru Mūrnieci, viņa atzina, ka Latvijā par šiem datumiem esot zināma paaudžu plaisa – jaunāka gada gājuma cilvēkiem tieši 21. augusts šķietot nozīmīgāks. Man liekas, ka arī bijušajiem trimdiniekiem šī bija īpaša diena, jo, sākoties starptautiskajai de facto atzīšanai, arī mūsu statuss mainījās un kļuvām par neatkarīgas valsts pārstāvjiem (uz pilsoņa statusu bija vēl jāpagaida – risinājās spraigas debates). 
 
Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, Rīgā notiek Rīgas svētki, kas ik gadu norisinās augusta vidū. Man liekas, ka tie savā ziņā aizēno mūsu valstiski nozīmīgo 21. augustu. Nepārprotiet – man ideja par Rīgas dzimšanas dienas (šogad 817.) atzīmēšanu šķiet skais­ta un, redzot lielo atsaucību ziņu sižetos un aprakstos, secinu, ka Rīgas domes kultūras pārvalde ir radījusi lieliskus svētkus (saulainais laiks arī palīdz!). Daudz jau nevajadzētu, lai mūsu de facto neatkarības dienas atceri šeit iepītu. Bet te arī ir vajadzīga polītiskā griba. Taču šobrīd vēl “nemetu plinti krūmos”. Vakarā Krastmalā būs koncerts “Labvakar, Rīga! Labvakar, Latvija!”, kuŗa koncep­ cijas pamatā ir Trešās atmodas laiks. Koncerta programma vei­ dota no Atmodas laika populārākajām dziesmām, Baltijas valstu likteņdziesmām, Baltijas valstu dalībnieku kopdziesmām, kā arī no dziesmām ar ieskatu nākotnē. Sekos svētku uguņošana. Ce­ rēsim, ka 27 gadi starptautiski atzītas neatkarīgas valsts gadskārta nepaies secen. 
 
Raksta autore: Valda Liepiņa
Foto: Publicitātes attēls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti