Dalies:

Brīvā Latvija: Atjaunot ticību sociāldemokratiskām vērtībām un ideāliem

Brīvā Latvija: Atjaunot ticību sociāldemokratiskām vērtībām un ideāliem
  • 03. Aug. 2018

Partijas “Progresīvie” valdes priekšsēdis un premjēra amata kandidāts Roberts Putnis intervijā Sallijai Benfeldei

Ar ko jūsu partijas piedāvājums atšķiras no citu partiju piedāvājumiem?

Progresīvie savu vēsturisko lomu redz modernas sociāldemokratijas atjaunošanā Latvijā. Vēsturiskā sociāldemokratiskā partija Latvijā atkārto Kremļa televīzi­jas pārraižu stāstus par “sapuvušo Eiropu” un tādā veidā šobrīd piesmej pati sevi. Tikmēr svēta vieta nav tukša palikusi – to, vismaz vārdos pārdēvējoties par sociāldemokratiem, ir aizņēmusi Saskaņa. Bet kā vecam krievu traktoram pielīmējot mersedesa zvaigzni, tas nekļūs par glaunu auto, tā Saskaņa no krievu na­­cionālistiem nekad nepārtaps par patiesiem sociāldemokratiem. Mūsu partijas darbs ir atjaunot ticību sociāldemokratiskajām vērtībām un ideāliem, kuŗu tik ļoti pietrūkst Latvijas polītikā.

Lasītākās ziņas valstī

Ko nozīmē sociāldemokratu pamatprincipi?

Esenci sociāldemokratiskajai idejai 1918. gada 18. Novembŗa valsts proklamēšanas sēdē precīzi formulēja Latviešu sociāldemokratu savienības dibinātājs Emīls Skubiķis: “Mums jādara viss, lai cilvēki Latvijā ir ne vien brīvi, bet arī laimīgi.” Latvija ar Vienotības “veiksmes stāstu” ir traukusies mežonīgā ātrumā kā ar smalku limuzīnu, ceļmalās atstājot vājākos un diemžēl arī krietnos un godīgos. Cilvēki, kas visu mūžu ir darījuši visu go­dīgi, tagad vienalga dzīvo nabadzībā, tiek izmesti no valsts sociālā drošības tīkla, viņiem nav pieejami veselības pakalpojumi, pat ne cieņpilna nāve, godīgie uzņēmēji zaudē konkurencē negodīgajiem. Tas ir jāmaina. Ir jāizveido vispārējs sociālās drošības tīkls Latvijā, lai cilvēki jūt, ka viņi valstij rūp.

Kā panākt pārmaiņas veselības aprūpē?

Progresīvie veselības aprūpes sakārtošanu ir izvirzījuši par savu galveno polītisko prioritāti. To demonstrējam arī ar to, ka rūpi par veselības polītiku partija ir uzticējusi man kā premjēra amata kandidātam. Ar veselības aprūpes polītiku pirmo reizi saskāros, vēl vadot pretkorupcijas biedrību Delna. 2007. gadā protestējām pret Valda Zatlera ievēlēšanu par valsts prezidentu, jo uz viņu gūlās “pateicību aplokšņu” aizdomu ēna. Veselības aprūpi padara neefektīvu un izzog aptuveni 15 ietekmīgu cilvēku un institūciju “zirnekļtīkls”. To var salauzt tikai tad, ja veselības polītiku uztic cilvēkam ar pretkorupcijas un labas pārvaldības pieredzi, kurš nāk no malas un nav bijis saistīts ar kādu no nozares interešu grupām. Tāpēc Progresīvie premjēra darbam ir nominējuši mani.

Kā panākt uz pacientu orientētu veselības aprūpi?

Progresīvie bija pirmie, kas iebilda pret šo brutālo Zaļo un Zemnieku neprātu – Veselības aprūpes (ne)financēšanas likumu, kas tik skaudri demonstrē manis ie­ priekš teikto par fundamentālām izpratnes un domāšanas kļūdām, kuras var labot tikai jauna sociāldemokratiska polītika. Veselības ministre vēl šodien nevar pateikt, cik cilvēku jaunā apdrošināšanas sistēma izmetīs no veselības aprūpes pakalpojumu groza. Latviju par jauno sistēmu vēlāk kritizēja gan dažādi starptautiski eksperti, gan pat Eiropas Komisija.

Vai vajadzīga veselības apdrošināšanas sistēma?

Mēs nekad neatradīsim nevienu godīgu aktuāru, kas prastu sarēķināt, ka nabadzīgajā Latvijā kāda privāta apdrošināšanas sistēma spēs financēt riskus miljarda vai pat divu miljardu eiro apmērā. Jebkuŗa veselības aprūpes sistēma Latvijā vienmēr būs jāfinancē no nodokļu naudas. Domāju, ka jaunākie valdības soļi veselības aprūpes financēšanas virzienā patiesībā ir izkalpošanās tām interesēm, kas vēlas novest valsts veselības sistēmu “līdz kliņķim” un tad to lēti “prihvatizēt” pēc deviņdesmito gadu parauga. Redzu kā savu un mūsu

partijas pienākumu to novērst.

Sociālā drošība – kā to panākt? Kādas pārmaiņas vajadzīgas sociālās drošības sistēmā?

Progresīvajos darbojas liela grupa sociālās polītikas ekspertu un praktiķu, kuŗi iesaistījās partijas darbā, redzot sociālās aizsardzības sistēmas neefektivitāti: Inga Liepa-Meiere startēs ar pirmo numuru Vidzemes sarakstā, sociālās polītikas profesore Latvijas Universitātē Līga Rasnača būs mūsu Zemgales saraksta līdere. Jāteic, ka lieli resursu zudumi ir neefektīvā un neindividuālā pabalstu piešķiršanā, funkciju dublēšanā starp valsti un pašvaldībām.

Vai varat minēt piemērus, kad nauda ieguldīta, bet rezultāta nav?

Kliedzoši piemēri ir nesen re­ novētās Rīgas ielas, kuŗas formāli ir pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti. Bet ir brāķis pēc brāķa. Jau viens centimetrs nepareizi ielik­ tas trotuāra apmales padara ielu nepieejamu cilvēkiem ratiņkrēslos, tāpat taktilā josla, kas neredzīgo gājēju ieved afišas stabā. Tas nozīmē, ka cilvēks ar invaliditāti tiek izslēgts no iespējām autonomi pārvietoties. Bet tas nozīmē, ka invalīds nav pieejams kā darba darītājs, aktīvs sabiedrības loceklis. Gluži otrādi – viņš kļūst par apgrūtinājumu saviem tuviniekiem, kuri, viņu kopjot, arī nevar pilnvērtīgi attīstīt savu karjēru un brīvi dzīvot. Lai to mainītu, pietiktu, ka atbildīgajiem polītiķiem patiesi rūp šie jautājumi. Visam centrā ir jābūt cilvēka autonomijai – spējai pašam pieņemt atbildīgus lēmumus un iesaistīties sabiedrības dzīvē pēc lūzumiem savā dzīvesgājumā. Latvijai ir vajadzīgs katrs cilvēks.

Darba ņēmēju un darba de­vēju tiesības – vai Latvijā vajadzīgas pārmaiņas?

Sarunās ar jaunās diasporas cilvēkiem skaidri var saprast, ka ne tikai atalgojums, bet neaizsargātība un brutālā attieksme darba tirgū mēdz būt izšķirīgi fak­tori, izvēloties pamest Latviju. Latvija kā valsts šobrīd Eiropas Savienības vienotajā darba tirgū ir nekonkurētspējīga darbinieku tiesību un sociālās aizsargātības jautājumos. Arodbiedrības ir vājas, patiesībā apzināti vājinātas gadu desmitiem, tiesvedība darba jautājumos ir neefektīva un pārāk ieilgst. “Vietējais kapitāls” iet tālāk: valdība lobētāju ietekmē virza būtisku darba tiesību un arodbiedrību ierobežošanu. Un tie paši lobētāji jau sauc pēc imigrantiem, lai gan pašu cilvēki no viņiem bēg. Progresīvie ir katēgoriski pret darbaspēka imigrāciju. Ir jādara viss, lai piesaistītu visus mūsu cilvēkus, kas vēlas strādāt. Tāpat ir jādara viss, lai darba tirgus Latvijā ir tikpat labi sakārtots kā citās Eiropas Savienības valstīs un mūsu tautieši justos droši atgriezties.

Kā vērtējat izglītības reformu? Ko jūsu partija darītu citādāk?

Ar izglītības reformu ir kā nereti Latvijā – eksperti gadiem strādā, iesaistītas 100 skolas, ir plašs atbalsts, bet tad “Skola 2030” tiek vienkārši polītiski “izmesta miskastē”. Valsts nākamo 30 – 40 gadu izaugsme un attīstība ir atkarīga no tā, cik ātri pieņemsim pareizos lēmumus izglītības polītikā. Progresīvie atbalsta “Skola 2030” programmu un uzsāktu reformu, kas bija jādara labāk jau vakar, nevis rīt.

Vai mācības tikai latviešu valodā vajadzīgas arī augstskolās?

Progresīvo Rīgas saraksta pirmais numurs ir “Iespējamās misijas” skolotāja Antoņina Ņenašava ar Londonas Ekonomikas skolas maģistra diplomu izglītības un sociālajā polītikā. Viņas redzējums ir skaidrs: krievu skolas ir jālikvidē iespējami drīz. Latvijā visiem bērniem ir jāmācās vienotā skolā. To efektīvi var sākt mainīt jau nekavējoties – likvidējot krievu bērnudārzus un iespējami drīz pārejot uz mācībām latviešu valodā, sākot no pirmās klases. Ir jāmeklē risinājums, kā mazākumtautībām turpināt nodrošināt papildu mazākumtautību valodas apguvi, bet kopumā pāreja uz izglītību latviešu valodā ir izšķirīgi svarīga Latvijas valsts nākotnei, kā arī bērnu izglītībai. Jāsāk ar skolām.

Vai tas novedīs pie krievu valodas ietekmes samazināšanās augstskolās?

Pilnīgi noteikti šī problēma tādā veidā risināsies pati no se­vis. Kopumā attiecībā uz augstskolām Progresīvie iziet no zinātnes brīvības pozīcijām, zinātne nav piesaistīta kādai valodai, tā vienmēr ir bijusi starptautiska. Valstij nebūtu jāfinancē studijas krievu valodā, bet privāti financētā ceļā valodas izvēli augstsko­­lām nevajadzētu ierobežot. Mums drīzāk derētu domāt par burkānu, ne pātagu – lai pretotos globalizācijas spiedienam uz jaunajiem zinātniekiem, varētu izveidot tulkošanas atbalsta programmas zinātniskām publikācijām angļu un citās valodās zinātniskajiem darbiem, kas publicēti latviski, tādējādi palīdzot attīstīt latviešu akadēmisko valodu.

Mazās skolas…

Pats esmu mazās Kolkas skolas absolvents un noteikti būtu bijis cits cilvēks, ja nebūtu varējis mācīties brīnišķīgajā privātskolas noskaņā Kolkā. Attiecīgi man patiesi sāp sirds par katru mazo slēgto skolu. Tomēr notiek iedzīvotāju skaita samazināšanās. Naudas trūkuma dēļ skolēni kļūst par upuri naudas un varas ambīcijām pašvaldību līmenī. Tāpēc PROGRESĪVIE iestājas par vidusskolu pārņemšanu valsts pārvaldībā. Par pārējām mazajām sko­­lām mēs veiktu esošo slēgšanas plānu inventarizāciju, lai noskaidrotu, cik pamatoti ir bijuši iepriekš pieņemti lēmumi.

Ko nozīmē jauna zaļā polītika, ko sola partija? Kas darāms, lai tāda īstenotos?

Progresīvie kā savus galvenos polītiskos oponentus redz viltus sociāldemokratus Saskaņā. Otrs oponents ir “kamuflāžas stila” Zaļā partija Latvijā. Līdzīgi kā sociālajā jomā, arī zaļajā polītikā esam spējuši apvienot spēcīgus vides un zaļās polītikas eksper­- tus – piemēram, mūsu zemkopības ministra amata kandidāti Janu Simanovsku un vides ministra amata kandidātu Edmundu Cepurīti. Šobrīd Latvijas industriālo zemnieku lobija ietekmē dzimto zemi ar minerālmēsliem un pesticīdiem indējam trakāk nekā padomju laikos. Valsts savos mežos uzvedas nevis kā gādīgs saimnieks, kam būtu jārūpējas par mantojumu nākamajām paaudzēm, bet investors – viendienītis, kam rūp tikai nauda. Un Zaļo un Zemnieku savienība ir šīs polītikas seja: likuma grozījumi par kailcirtēm mežos, ko tikai sabiedrības protesti pret “100 kailcirtēm simtgadē” spēja apturēt; nostāja “Dūklavs neredz jēgu”, kas ļauj darboties pret dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu, kas ļautu samazināt atkritumu apjomu un vides piesārņošanu; pretošanās Eiropas Komisijas priekšlikumiem par neonikotinoīdu ierobežošanu tie ir kliedzošākie piemēri, kad man atkal un atkal ir kauns par šīs partiju savienības pārvaldīto Latviju.

Ko nozīmē vieda ekonomika, par ko runājat savā programmā? Kas darāms?

Vieda ekonomika ir trešais Progresīvo programmas pīlārs aiz jaunas sociālās un jaunas zaļās polītikas Latvijai. Progresīvo pieeja izriet no kompleksās ekonomikas teorijas – mums ir jāmobilizē visi spēki, lai valsts ekonomika spētu radīt arvien sarežģītākus un sarežģītākus produktus. Piemēram, koksnes apstrā­dē ideāli būtu nozari virzīt prom no izejvielu eksporta uz innovācijām bioekonomikā. Saņemam lielu ES atbalstu, bet tas tiek izlietots pēc lejamkannas princi­pa – visur pa drusciņai, kā eksprezidenta Bērziņa “viesu namam”, kas faktiski ir privāta villa. Tas ir jāpārtrauc. Par otru foku­su ekonomikas atbalstam ir jākļūst ģimenes uzņēmumiem. Valstij ir jādara viss, lai cilvēkam ar savu uzņēmējdarbību būtu iespējams nodrošināt sevi un savu ģimeni. Šeit Progresīvajiem arī ir labas zināšanas, mūsu valdē ir dzirkstošo bērzu sulu “BIRZĪ” ražotājs Ervins Labanovskis un optikas veikalu tīkla īpašnieks Mārtiņš Kossovičs.

Vai, jūsuprāt, jāmaina valsts pārvalde?

Progresīvie katēgoriski atsakās piedalīties populistiskajā Jaunās konservatīvās partijas un KPV LV sacensībā par ministriju skaita samazināšanu. Centrālajā valsts pārvaldē strādā tikai nepilni 3,5 tūkstoši ierēdņu, kas ir mazs un efektīvs skaits. Personiski domāju, ka naids pret valsts pārvaldi ir lembergveidīgo kultivēts, jo vāja valsts ierēdniecība, kas nespēj cīnīties ar negodīgajiem, viņiem ir izdevīga. Patiesībā būtu jāapsver iespējas izveidot jaunas ministrijas. Ievērojot drāmatisko demografisko situāciju un sabiedrības novecošanos, būtu nepieciešams atsevišķs polītiskais portfelis senioru un ģimenes lietās, vides polītikai arī derētu savs ministrs pie valdības galda. Ņemot vērā, cik eksplozīva ir Latvijas etniskā situācija, domā­ju, ka Nacionālās apvienības polītika integrācijas jautājumos kopš Krievijas agresijas Ukrainā ir noziedzīgi pasīva. Sabiedrī­bas integrācijai, demokratiska­jai izglītībai un mediju polīti­kai arī derētu savs ministra portfelis, ņemot vērā jautājumu akū­to nozīmi valsts drošībai. Tik­mēr zemkopību gan varētu pievienot kā vienu no ekonomikas nozarēm Ekonomikas minis­trijai. Tāpat steidzami ir jānostipri­na Valsts vides dienests, Valsts darba inspekcija, kā arī Konkurences padome. Piedāvājam arī nostiprināt tiesas – izveidojot darba un nodokļu tiesas, tādējādi paātrinot tiesvedības. Un tas, protams, nozīmētu arī tiesnešu skaita palielināšanu.

Ar kuŗām partijām sadarbosieties, ja iekļūsiet Saeimā?

Ja vēlētājs meklē alternatīvu esošajai varai, tad vienmēr iesaku divus svarīgus kritērijus. Pirmais ir partijas ideoloģiskā skaidrība. Ja redzi, ka partija sakņojas noteiktā vērtību sistēmā, tad vari būt drošs, ka tā rīkosies prognozējami. Otrs kritērijs ir partijas neatkarība no netīras naudas. Ar netīru naudu nevar veidot tīru polītiku. Šiem kritērijiem no jaunajām partijām atbilst tikai divas – Progresīvie un Jaunā konservatīvā partija. Latvijā atkal veidojas klasiskie polītiskie poli – viens pa labi, otrs pa kreisi. Abi gan šobrīd vēl esam ārpus Saeimas. Katrā gadījumā strīdēties par polītiskām idejām un meklēt kompromisus vienmēr ir labāk par spēli pret netīru naudu aiz glancētas polītiskas fasādes.

Raksta autors: Sallija Benfelde
Foto: Paula Čurkste, LETA
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu “Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti