Dalies:

Brīvā Latvija: Amerikas latvietis Pauls Keire - viens no Latvijas interneta pamatlicējiem

Brīvā Latvija: Amerikas latvietis Pauls Keire - viens no Latvijas interneta pamatlicējiem
  • 25. Jan. 2019

Amerikā dzimušais un augušais latvietis Pauls Keire (55) – mediķis, patologs ar pasaules vārdu, Vašingtonas universitātes lektors, projekta Anatomy Next galvenais medicīnas speciālists – aizvadītā gadsimta 90. gados uz laiku pat pameta medicīnas studijas, lai kļūtu par vienu no Latvijas interneta pamatlicējiem.

Lasītākās ziņas valstī

Keirem bija mērķis, ko vajadzēja katrā ziņā īstenot, proti, 2005. gadā viņš bija viens no tās komandas, kas īstenoja pasaulē pirmo operāciju, kuŗas gaitā pacientam tika pārstādīts no viņa šūnām izaudzēts 20 centimetru liels artērijas posms. Šobrīd viņš ir galvenais medicīnas speciālists projektā, kuŗa ietvaros tiek izstrādātas mediķu mācību programmas, izmantojot virtuālo un augmentēto (papildināto) reālitāti. Un tas atkal ir kas tāds, ko neviens līdz šim nav darījis.
 
Ne tikai par to, kas dzen uz priekšu, bet arī par latviskumu Amerikā, par iespējamo atgriešanos Latvijā un citām lietām Pauls Keire stāstīt nav skubināms.
 
Jūsu pavisam īsā biografija?
 
Esmu dzimis un audzis Ame­rikā, mani vecāki iepazinās jau trimdā. Mammas ģimene bija spiesta izbraukt no Latvijas 1944. gadā, pirms tam kājām aizejot no Lubānas uz Rīgu – ap 210 ki­­lometriem. Viņai tad bija desmit gadu. Savukārt tēvs nāk no Rīgas, ar saknēm arī no Ventspils un Liepājas puses. Amerikā viņš bija Boeing inženieris, bet mamma – medicīnas māsa. Man ir divi brāļi un divas mā­sas, dzimis esmu Sanhosē Kali­fornijā, bet uzaudzis pilsētās, kuras pats saucu par Jaunpili un Krastmalu, lai gan oficiāli tās, protams, ir Ņūkāsla un Šorlaina, netālu no Sietlas, Vašingtonas pavalstī.
 
Lepojos, ka pamatskolas izglītību esmu apguvis latviešu va­lodā. Nu, kā apguvis – tikai reizi nedēļā, pa sestdienām. Pēc tam jau esmu ieguvis ķīmijas izglī­tību Vašingtonas universitātē Sietlā (cum laude), kā arī zinātniskos gradus mikrobioloģijā un imunoloģijā. Medicīnisko izglī­tību ieguvu jau Deitonā Ohaio pavalstī, tad speciālizācija patoloģijā Vašingtonas universitātes slimnīcas kardiovaskulārajā (sirds un asinsvadu) nodaļā.
 
Vai grūti būt latvietim Amerikā? Saglabāt latvisko identitāti? 
 
Es domāju, ka daudziem jā. Personīgi man tas bija ļoti svarīgi, bet ne viegli. Un, ja nav skaidra mērķa, latviskums var arī pakāpeniski izzust. Paliek tikai latviskās saknes.
 
Jums tiek piedēvēts tituls Latvijas interneta tēvs. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai? 
 
Jā, tā ir patiesība, bet tajā pašā laikā es nepiederu pie tiem, kuŗiem ir vēlēšanās paslavēt pašiem sevi, palielīties ar kādiem bijušajiem nopelniem. Latvijā tā ir visai pierasta lieta, bet es tomēr esmu audzis citādi. Man ir stingra pamācība no tēva: “Nezīmējies, strādā tur, kur vajag, netērējies, ar ko un kur nevajag, un skaties nākotnē.” Manuprāt, tā vienkārši sakrita apstākļi, ka es deviņdesmito gadu sākumā izrādījos viens no diviem cilvēkiem, kas Latvijas Republikas vārdā parak­ stīja domēna lv reģistrācijas dokumentus. Otrs bija Uģis Bērziņš, tolaik Latvijas Universitātes komūnikācijas centra vadītājs.
 
Un tomēr ‒ jūs godinot, par Paulu tika nosaukts viens no diviem pirmajiem tā īsteni jaudīgajiem (tā laika izpratnē, protams) datoru rūteriem Latvijā! Cik zinu, pat vēl samērā nesen studenti turpināja izmantot šo datoru tīklu pamatsistēmu.
 
Kad Latvija bija ceļā uz neatkarības atgūšanu, es studēju doktorantūrā un strādāju pie datorprogrammas, ar kuŗas palīdzību būtu iespējams modelēt zāļu iedarbību. Mani interesēja, kā iespējams apmainīties ar informāciju ar Latvijas zinātniekiem. Tāpat jau tolaik bija skaidrs, ka internets ir viena no iespējām saņemt ziņas no Latvijas. Bez tam Vašingtonas universitāte tajā laikā bija vadošā datorzinātnēs visā pasaulē. Sietla šajā ziņā bija lielākais centrs ASV, un arī Bils Geitss, ar kuŗu man ir bijušas iespējas tikties, ir no Sietlas.
 
Sāku skatīties, kā ar internetu ir Latvijā, un nonācu pie secinājuma, ka būtībā – nekā. Lai ie­dibinātu Latvijā internetu, man pat nācās uz laiku pamest mācības, bet es nenožēloju, jo mērķis tika sasniegts. Tie datori un saka­ru komutatori, kuŗus mēs dabūjām Latvijai, tolaik tika saukti par alfa sistēmām, un visā pasaulē tādas sistēmas bija tikai četras. Retā lielvalstī bija kas līdzīgs, un tāpēc arī sākuma posmā Latvi­jas internets bija viens no ātrākajiem pasaulē.
 
Jūs vienmēr esat tik neatlaidīgs? Ejat uz mērķi, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem?
 
Es teiktu tā ‒ vienmēr esmu bijis labs students un, ja man kaut kas bija vajadzīgs, kaut kas bija jāiemācās, to izdarīju, kaut vai, kā saka, asinis pa degunu. Es arī dzīvē vienmēr esmu bijis tāds pats – ja kaut kas ir jāizdara, tad tas ir jā­ izdara, un viss! Nekad nedrīkst meklēt attaisnojumus, kāpēc tu to nevari izdarīt. Labāk atrast ceļu uz risinājumu, būt mērķtiecīgam! Pirmo operāciju es veicu, kad man bija sešpadsmit gadu. Tā bija ma­nam kaķim, kuŗu es ļoti mīlēju – es vispār ļoti mīlu dzīvniekus. Kaķim bija dziļš iekaisums ausī, un to vajadzēja atgriezt vaļā, iztīrīt un sašūt. Tāpat arī ar internetu Latvijā. Cilvēkiem varbūt tas nav saprotams, bet tajā laikā nebija interneta, nebija Google. Gāju uz universitātes bibliotēku un iedziļinājos lietas būtībā, kas un kā jā­dara. Man tas vienkārši bija jā­izdara, un viss!
 
Es arī cilvēkus ļoti mīlu, man grūti paciest, ka cilvēki cieš. Tas varbūt nav gluži raksturīgi mūsu laikam, kad visi domā tikai par naudu, par materiālajām vērtībām, bet tāds nu es esmu. Un, ja tu tiešām gribi palīdzēt cilvēkiem, to nevar darīt vieglprātīgi, tev ir jādod tas labākais, ko spēj izdarīt, it īpaši, ja esi ārsts. Un tev nav tiesību nezināt to, kā šo cilvēku var iz­­glābt. Es mīlu savu darbu. Savā ziņā tas ir tāpat kā Latvija – kaut kas ļoti tuvs, un tu nevari atļauties pret to attiekties pavirši.
 
Jums šobrīd līdzi ir arī virtuālās reālitātes brilles ‒ sava veida simbols projektam, pie kuŗa patlaban strādājat. Vai arī tā ir viena no iespējām padarīt pasauli labāku?
 
Var teikt arī tā. Esmu atbildīgais par medicīnas jautājumiem tādā projektā kā Anatomy Next, un tajā nodarbojamies ar virtuālās mācību un simulācijas programmas medicīnas darbiniekiem izstrādi. Tas ir kas pilnīgi jauns, līdz šim to pasaulē vēl neviens nav darījis. Mēs plānojam, ka ar laiku, izmantojot virtuālo un augmentēto reālitāti, mēs radīsim jaunas iespējas. Mēs domājam, ka šīs būtībā papildu zināšanas par anatomiju un medicīniskajām procedūrām, pasniegtas šādā veidā – ar 3D palīdzību maksimāli pietuvinātas reālitātei –, ļaus pieņemt precīzākus lēmumus un attiecīgi samazinās iespējas kļūdīties. Diemžēl tas kļūdu skaits, kuŗu rezultātā tiek nodarīts kaitējums pacientiem, joprojām ir augsts, un mēs ceram, ka projekta īstenošana samazinās tos faktorus, kuŗu dēļ šīs kļūdas tiek pieļautas.
 
Esat apsvēris domu par atgriešanos Latvijā? Dzīvošanu un strādāšanu dzimtenē?
 
Es Latvijā jūtos ļoti labi, tiešām kā dzimtenē, un man šeit ir daudz draugu. Ne viens vien pat ir teicis, ka man esot jāiet polītikā. Es šo­brīd strādāju pie atsevišķu zāļu, medikamentu attīstīšanas un neredzu iemeslus, kāpēc nevarētu to darīt Latvijā. Man ir daudz ideju, par kuŗām nešaubos, ka tās ir pareizas, ka attīstība ies tajā virzie­nā, tikai aizņemtības dēļ nekad nav bijis laika tās īstenot pašam. Man ir arī vairākas patentidejas, par kuŗām mēs varētu runāt, – tās, piemēram, attiecas uz pretvēža medikamentiem. Tā ka domu esmu apsvēris, tikai konkrētas aprises tā pagaidām nav ieguvusi.
 
Dzimtenē atgriezušos trimdas latviešu stāsti mēdz būt visai dažādi. Ja izlemsiet pārcelties uz Latviju, spēsiet iedzīvoties? 
 
Es domāju, ka spētu. Es Latvijā jūtos ļoti labi, tiešām mīlu šo valsti. Lielākā daļa manu draugu vienmēr ir bijuši tikai latvieši, kaut gan, protams, nav jau arī tā, ka visi būtu pretimnākoši un mani gaidītu ar atplestām rokām. Tāpat kā visur – ja vēlies kaut ko panākt, ir jācīnās. Vienīgais, kas man šeit, Latvijā, šķiet nedaudz nesaprotams, ir tas, kā ir mainījusies latviešu valoda.
 
Man ir visai savādi apzināties, ka es, būdams trimdas latvietis, ru­nāju latviskāk nekā tautieši Latvi­jā. Man šķiet, ka Latvijā latviešu valoda ir pārpilna ar svešvārdiem un no citām valodām aizlienētiem vārdiem. Es, protams, saprotu, ka valoda mainās un nestāv uz vie­tas, tikai nesaprotu, kāpēc tas ne­ notiek pretējā virzienā, kāpēc dažādus aizlienētus vārdus nevar aizstāt ar latviešu vārdiem.
 
Kas ir tās īpašības cilvēkos, kuŗas jums šķiet visnesimpātiskākās?  
 
Es nepanesu melus un negodīgumu, apmelošanu, aizmugurisku nomelnošanu. Man nav tik daudz laika, lai es to tērētu tādām lietām. Ja vēl intrigu dēļ cieš komandas darbs, tad ir pavisam slikti. Tāpat ir ar paviršu attiek­smi pret darbu. Viena lieta ir, ja kaut ko dari pēc labākās sirdsapziņas, centies, bet vienkārši nesanāk, bet pavisam cita – ja tu to pašu izdari pavirši, tikai ķeksīša pēc. Esmu komandas cilvēks, un komandai ir jāstrādā mērķa sasniegšanai, jāatbalsta citam citu. Pirmais no visādām intrigām un paviršības cieš darbs.
 
Minējāt ieteikumus pievērsties polītikai. Cik nopietni jūs tos uztverat? Valda uzskats, ka tur visas jūsu nemīlētās īpašības ir saplaukušas krāšņiem ziediem…
 
Pagaidām tie ir tikai tā… ieteikumi, nopietni tādu iespēju man neviens nav piedāvājis. Nopietni – tas nozīmē izvirzīt konkrētu mērķi un to arī sasniegt, nevis vienkārši atrasties kādā sarakstā, lai tie, kas mani pazīst, par šo sarakstu nobalsotu. Ja tas būs nopietni, tad es varētu arī apsvērt iešanu polītikā. Saprotiet pareizi – es nepiedāvājos un man netrūkst ko darīt, bet, ja būs kāda ideja, kas man liksies tik vērtīga, ka par to ir vērts cīnīties, tad es šādu piedāvājumu varētu arī pieņemt.
 
Savukārt, kas attiecas uz polītikas ēnas pusi, tad, jā, ir sāpīgi un skumji skatīties, kā tiek nomelnoti godīgi cilvēki, tostarp tādi, kuŗus es pazīstu personīgi un ļoti sen, un tās jau nav vienīgās negācijas. Tomēr polītikā ir tāpat kā jebkur citur – ja vēlies kaut ko sasniegt, tad jārēķinās, ka vienmēr būs cil­ vēki, kas par to nepriecāsies, kuŗiem būs citi mērķi un vēlmes un kuŗi centīsies tev traucēt. Tam vienkārši jātiek pāri un jāmēģina mainīt situāciju.
 
Iesīkstējušus paradumus mainīt nav viegli.
 
Esmu pabijis daudzās slimnīcās, mācību iestādēs Eiropā un citviet pasaulē un esmu novērojis, ka pa­ sniedzēji, profesori, cienījami ārsti pret studentiem un jaunajiem spe­ciālistiem attiecas visai skeptiski, nevis pamāca viņus vai izskaidro, bet liek justies neērti, uzsver viņu nezināšanu. Es domāju, ka šie cil­ vēki ir paši tā mācīti un tagad pār­ nes šo attieksmi uz studentiem un jaunajiem kollēgām un nomāc viņus ar savu autoritāti. Tas ir ne­ pareizi pašos pamatos! Ir jāsaprot, ka mēs visi varam kaut ko nezi­- nāt, varam kļūdīties, un nepavisam nav izslēgts, ka profesors pats kaut ko nezina. Man pašam jaunībā ir gadījies apšaubīt autoritatīvu speciālistu noteiktās diagnozes, un man ir izrādījusies taisnība. Tomēr galvenais šajā gadījumā nav jautājums par to, kuŗam ir taisnība vai kuram ir lielāka autoritāte, bet gan par to, kā mēs komandā varam izdarīt labāk, sasniegt iespējami labāko rezultātu.
 
Medicīnā šī komandas pieeja ir sevišķi svarīga. Piemēram, Sietlā mēs tieši ar komandas darbu esam sasnieguši izcilus rezultātus pašas ļaunākās vēža formas – aizkuņģa dziedzera – slimnieku ārstēšanā. Var jau būt, ka esmu nelabojams optimists, bet uzskatu, ka nav pareizi domāt, ka viss ir tikai slikti un nekas nemainīsies. Ja mēs ticēsim pozitīviem pavērsieniem, centīsimies pietuvināt labas lietas, tās arī notiks. 
 
Paldies SestDienai par sadarbību publikācijas tapšanā!
 
Autors: Andis Sedlenieks (SestDiena)
Foto: classmates.com
Pulicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"
 
 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti