Dalies:

Brazīļi ar Latviju sirdī -3

Brazīļi ar Latviju sirdī -3
  • 02. Feb. 2020

Pirmajiem ieceļojušajiem latvie­šiem gāja smagi, kamēr iekopa sa­vas saimniecības, bet viņu pēcnā­cēji par trūkumu nav sūrojušies. Pēc 1964. gada apvērsuma, kad armija gāza radikāli kreiso Žoao Goularta valdību un izveidoja au­toritāru režīmu, strauji uzlabojies valsts saimnieciskais stāvoklis. Ti­kai retais latvietis pelnījis mini­mālo algu, bet lielākā daļa latviešu ar labu gribu un neatlaidību iegu­va turību.

Pavisam retajam pēc Otrā pasaules kaŗa iebraukuša­jam latvietim vēl neesot bijis savas mājas un auto. Daudzās ģimenēs pat bijuši divi automobiļi, kaut gan tie maksājuši vairāk nekā 100% dārgāk nekā ASV vai Eiropā. Ižui apkārtnē latvieši nodarbojās ne tikai ar lauksaimniecību, bet arī bija izveidojuši nelielus rūpnie­cības uzņēmumus.

Lasītākās ziņas valstī

Kaipiriņja un lauku ļaudis

Braucot uz 11. līniju un vērojot plašos kviešu un sojas laukus, rodas sajūta, ka tūdaļ satikšu kādu latvieti. Tiesa, tur, kur kādreiz bija latviešu mājas, ir saauguši krūmi un koki. Stingri savas saknes te iedzinusi Kronbergu dzimta. Siri­lo Kronbergs, kuŗa dižajā divmet­rīgajā augumā saskatāmi latviešu gēni, un viņa dēls Roberto, uz Bra­zīliju atceļojušo Oskara un Marijas Kronbergu pēcteči, apsaimnieko 200 hektārus zemes, kur audzē soju, kviešus un kukurūzu, kā arī kopj 50 govis un pienu tirgo par 33 centiem litrā. “Esmu studējis agrotechniku un man šeit patīk saimniekot,” saka Roberto, kuŗā ir ne tikai latviešu, bet arī italiešu asinis. Līdzās latviešiem Strau­tiem, Arājiem, Kronbergiem un citiem 11. līnijā dzīvoja italieši, arī vācieši, tāpēc pats par sevi sapro­tams, ka, runājot ar šeit sastap­tajiem cilvēkiem, manāms, ka asi­nis ir sajaukušās – latviski un vāciski gaišais ar itālisko melnīg­snējumu.

Netālu no Kronbergu saimnie­cības lauka vidū ir vēl viens lat­ viešu centrs ‒ Centro comunitario Rincao dos Letos. Vietējie zina, ka ieradīsies viesi no Latvijas, tāpēc pamatīgi gatavojušies. Saimnieces izšmorējušas vistu ar rīsiem un salātiem, izcepušas plātsmaizi, ne­trūkst arī jaunā tumšo vīnogu vīna italiskā gaumē un brazīļu iecienītās kaipiriņjas (caipirinha), ko gatavo no cukurniedru šņabja kašasas (cachaca) jeb vietējās kan­džas, pievienojot citronu vai lai­mu, cukuru un ledu. Ieradies arī vietējās lauku municipālitātes Bo­zano pašvaldības vadītājs Ernesto Natoli Nikoletti, kuŗa māte un tēvs ir italiešii, ar kundzi Lurdes Niko­letti, kuŗa neslēpj, ka nākot no poļu dzimtas. Šajā apvidū dzīvo 2000 cilvēku, un katru gadu au­gusta trešajā sestdienā apmēram 500 no viņiem pulcējas latviešu namā, lai ēstu latviskā garā paga­tavoto maltīti un pieminētu tos latviešus, kas šeit, cīnoties ar džung­ļiem, iekopa un apsaimniekoja šo zemes stūrīti. Municipālitātes va­dītājs stāsta, ka latviešiem iedota zeme sava centra būvniecībai, ko iesāka 2005. gadā, un nams nekad nebūšot gatavs, jo visu laiku esot, kur roku pielikt.

Vietējie cilvēki ir sajūsmā par mūsu ierašanos un gaida, kad beidzot varēs sēsties pie galdiem un ieraut kaipiriņju. kaut arī ne­ viens no mums nezina portugaļu valodu, var labi saprasties ar mī­miku un roku kustībām. Tie, kam šāda saziņa sagādā grūtības, var droši vērsties pie Edmara, lai no­darbinātu viņu kā tulku. Viņš ir labi apguvis arī gīda pienākumus, jo daudzus simtus kilometru, ko mēs nobraucām visnotaļ komfor­tablā autobusā, lai apskatītu pa­saulē lielāko ūdenskritumu Igua­su, technoloģisko brīnumu milzī­go Itaipu spēkstaciju netālu no Paragvajas, Dienvidamerikā lielā­ko pusdārgakmeņu rūpnīcu, fut­bola halles, kur ietilpst vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju, un citus brī­numus, Edmars kopā ar Marilju mūs pavadīja bez kurnēšanas, ar smaidu sejā un gādīgo jautājumu: “vai jūtaties labi?”

Latviešu nama galā ir izveidots mūzejs ar vēsturiskajām pirmo ieceļotāju fotografijām. Manu uz­manību piesaista kāda liela burt­nīca, kur glītā rokrakstā iegrāma­tots, cik kurš latvietis solījis ziedot un cik daudz reāli noziedojis. Minēts1938.gads,kad Latvijā bija visnotaļ labie Ulmaņlaiki. Izrā­dās, ka, neraugoties uz latviešu ro­cību, tomēr tautieši no 11. līnijas sūtījuši ziedojumus, piemēram, lai uzbūvētu baznīcu Paltmalē un Aizputē. Ziedots arī pašu vajadzī­bām ‒ gan 11. līnijā rīkotajiem bērnu svētkiem, gan citām izprie­cām. Atskaitē redzams, kuŗš nav pildījis solīto un kuŗš to pārpildī­jis. Nav gan zināms, kādu sodu saņēmuši solījumu nepildītāji.


11. līnijas kapsētā dus pirmie latviešu ieceļotāji, kuri, smagi strādājot, iekopa savus labības laukus un pļavas

Netālu no centra nelielā kapsētā Dieva mierā dus pirmie celmlau­ži. Uz Aleksandra Kļaviņa kapa izlasu visnotaļ oriģinālu, bet maz­liet mulsinošu uzrakstu “Uz re­dzēšanos!”. Kalnā, kur jaunākie apbedījumi, stāv pulēta akmens pieminekļi un kapakmeņi, bet no­kalnē vecie kapi krietni apsūnojuši. Tā ir mūsu vēsture, kas kā neliela saliņa tiek glabāta plašajā Brazīlijā.

Autore: Māra Libeka

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti