Dalies:

Brazīļi ar Latviju sirdī - 2

Brazīļi ar Latviju sirdī - 2
  • 26. Jan. 2020

Mums – pelēkie zirņi, brazīļiem – melnās pupiņas. Fežuada (fejua­ da) jeb melno pupiņu sautējums ar cūkgaļu, kuŗu parasti gatavo augstspiediena katlā, nāk no Por­tugales. Kad portugaļi iekaroja Brazīliju, viņi ierīkoja kafijas plan­tācijas un atveda vergus no Afri­kas.

Viņus baroja ar fežuadu, jo tas izrādījās lētākais ēdiens. Latvieši ēd daudz gaļu, bet brazīļi šajā zi­ņā ir nepārspējami. Gandrīz katrā mājā ir iebūvēta šurasku krāsns, kur uz oglēm tiek grilēta liellopa, cūkas, jēra, vistas un citu putnu gaļa. Brazīļu sadzīvē tas ir vesels rituāls, bet krogos pat šovs, kuŗu sauc par churrascaria šovu. Resto­rānā parādās jauneklis baltā virs­valkā ar iespaidīgu iesmu vienā rokā un tuteni – otrā. Uz iesma ‒ liels gaļas gabals, no kuŗa tiek no­ griezta branga šķēle. Nepaiet ilgs laiks un nākamais iesma nesējs ir klāt. Un tā nepārtraukti ik pēc piecām desmit minūtēm.

Brazīļu saimnieces droši vien labprātāk latviešu mājā galdā lik­ tu manioku jeb mandžoku, kā tos sauc brazīļi un kas no ēdienkartes izspiedusi kartupeļus, tomēr nekā nebija, latviešiem kartupeļi ir na­ cionālais produkts. Viesodamās pie italiešu pēcteča Žuakina Lo­ renzoni, redzēju, cik manioka ir pieticīga. Augu, kurš ir līdzīgs ogu krūmam, izrauj ar visām saknēm, tās notīra baltas un vāra sālsūde­nī. Garša līdzīga kā kartupeļiem, bet ieaudzēt pat vienkāršāk nekā kartupeļus ‒ sagriež augazarus un iebaksta zemē.

Lasītākās ziņas valstī

“Staburags” ‒ vienīgā Dienvidamerikas latviešu deju kopa

Pie latviešu mājas ir uzbūvēta neliela skatuve, kur uzstājas ne tikai pieminētais Mariljas vadītais meiteņu ansamblis, bet arī vienīgā Dienvidamerikas latviešu tautas­ deju kopa “Staburags” un no Lat­vijas tālo ceļu mērojušais “Atvars”. Simboliski, ka “Atvars” dibināts Jaunjelgavas novadā, kur atrodas Daugavas dzelmē nogremdētais Staburags. Tieši šīs latviešu tautai nozīmīgās klints iespaidā jau vai­rāku gadu garumā ir izveidoju­šās draudzīgas saites starp Ižui un Jaunjelgavas novada pašvaldībām.


Brazīliete Marilja un viņas meiteņu ansamblis, kam pilns pūrs ar latviešu tautasdziesmām

Deju kopas vadītājs Sandro Ro­berto Medeiross ir sporta skolo­tājs, kuŗa dzīslās rit ne tikai lat­viešu, bet arī portugaļu un vācu asinis un kuŗš atzina, ka “īstenībā latviešu kultūra ir maģiska, un tas, kurš to iepazīst, tajā iemīlas”. “Kad pirmo reizi ieraudzīju latviešu tautasdejas, tās likās sarežģītas, bet, kad pats sāku dejot, vairs ne­šķita grūti. Mans lielākais sapnis bija apmeklēt Latvijas Dziesmu un deju svētkus, ko arī 2013. gadā piepildīju,” sacīja Sandro. Toreiz gan viņš bija tikai skatītājs, bet aizvadītajā gadā viņa vadītais “Sta­burags” jau dejoja uz lielās Dzies­mu un deju svētku skatuves valsts Simtgades svētkos.

Deju repertuārs tiek apgūts, iz­mantojot Youtube, tāpēc Sandro priecājas, ka “Atvara” vadītāja Inese ar latvietes acīm var apska­ tīties, kā uzlabot brazīļu kustības, īpaši izpildot lēnās un cēlās tau­ tasdejas. Brazīļu temperaments ir īsti vietā, lai grūtības nesagādātu latgaļu dejas, bet to nevar teikt, piemēram, par Gatves deju vai stilizēto danci “Dievs, sargi Latvi­ ju!”. Tur Inesei ir ko ņemties, jo de­ jai vispirms jāiziet caur brazīļu sirdīm, lai tā nonāktu līdz latviski plastiskām ķermeņa kustībām, kaut ar brazīlisku piesitienu.

Trīsdesmitdivgadīgais Vinicigs Luizs Lazarotto “Staburagā” dejo kopš 2005. gada un stāsta man, ka draugi šurp atveduši skolas laikā, vienkārši lai padejotu, nesakot kas tās par dejām. “Tie, kuŗi mani atveda, vairs nedejo, bet es turpi­ nu. Tikai tad, kad sāku mācīties dejot, uzzināju, ka mācos latviešu tautasdejas. Tās nav grūtas, labāk gan patīk tās, kuŗām ir ātrums un spraigums,” saka Vinicigs.

Vēlāk, skatoties gan brazīļus, gan latviešus mūsu tautastērpos uzstājoties uz lielās izstāžu zāles skatuves, šķiet, ka sapņoju, jo grūti noticēt, ka pasaules otrā galā tik neviltoti un skaisti ļoti daudzu ne­ latviešu sirdīs tiek glabāta Latvija.

Vēsturiskā 11. līnija

Kopš 1890. gada, kad Brazīlijā iebrauca pirmie latviešu kolonisti, lai, smagi strādājot, džungļus pār­vērstu par apsaimniekojamu zemi un, kā raksta Jūlijs Lācis savā ro­mānā “Mūža meža maldi”, lai meklētu apsolīto zemi, no kurie­nes būs iespēja tikt uzrautam de­besīs, Ižui vairs ir palikuši tikai daži latvieši, kuŗi vēl runā mātes valodā. Bez jau pieminētā Edma­ra, kurš šogad ieguva Latvijas pil­sonību un dienu un nakti Latvijas pasi glabā pie krūts, arī viņa krust­mātes deviņdesmitgadīgā Lūcija un deviņdesmittrīsgadīgā Līvija. Pie latviešu saimes ir pieskaitīta arī Marilja, jo Edmars saka: “Mūsu vidū ir tāds teiciens: sieviete, kas gulējusi ar latvieti, kļūst par latvie­ti.” Arī viņu jaunākais dēls Elias šovasar gatavojas kļūt par Latvijas pilsoni. Par pilsonības iegūšanu domā arī vecākais dēls Eders. Visi trīs ģimenes vīrieši ir ārsti un, pateicoties tēvam, ir draugos ar latviešu valodu un kultūru.


Tā pirmie latvieši sāka savu dzīvi 11. līnijā​

Edmars savulaik ir studējis Por­tualegri, kas atrodas 400 kilomet­rus no Ižui. Tur iepazinies ar skaisto mācītāja meitu Marilju, ie­mīlējis un apprecējis. Katru ne­dēļu dāvinājis viņai ziedus, līdz nolēmis, lai pati nāk un nogriež rozes, cik grib, viņa tēva mājās stādītajās rožu dobēs.

Lūcija un Līvija 2000. gadā biju­ šas Latvijā, apceļojušas arī Austri­ju, Vāciju un Šveici un uzskata, ka labākā vieta, kur dzīvot, tomēr ir Ižui, jo visu gadu te ir silts laiks, lēta pārtika un bezgala daudz augļu. Māsas dzīvo nelielā savrup­ namā un uzskata, diezin vai tik ilgi baudītu dzīvi, ja būtu precējušās un pabendējušas nervus laulībā.

Abas sievietes ir dzimušas Bra­zīlijā un savas skolas gaitas sākušas turpat, kur citi latvieši – 11. līnijā, kas atrodas 14 kilometru braucie­nā no Ižui. “Tur bija laba zeme, lai audzētu kviešus. Ieradās daudz latviešu, izcirta kokus, iekopa zemi un 1917. gadā uzcēla baptis­tu baznīcu un skolu. Baznīca gan vairs nav tāda, kā mūsu laikā – viens turīgs latvietis to nojauca un tās vietā uzbūvēja citu. Mūsu baz­nīca bija ļoti smuka. Viss tas ap­gabals bija ar latviešiem,” atceras Lūcija.

Ar gadiem Lūcijai un Līvijai saimniekot kļuvis arvien grūtāk un viņas pārvākušās uz pilsētu. Tēvam Ižui piederējis neliels vei­kals un abas sākušas tajā strādāt. Vēlāk Lūcija uzsākusi darba gaitas skolas preču veikalā, kur nostrā­dājusi trīsdesmit trīs gadus. Sāku­mā pie rakstāmlietām, bet vēlāk – fotonodaļā. Aizejot pensijā, pie­pelnījusies ar fotografēšanu.

11. līnijā daudzi latvieši, kas no­darbojas ar lauksaimniecību, uz­cēla mājas, daži sev izveidoja pat maza apmēra “impērijas”. Piemēram, Amerikas latviešu apvie­ nības Latviešu institūta izdotajā enciklopēdijā publicēts, ka Mier­kalns apsaimniekoja vairāk nekā 1000 hektaru kviešu sējumu, ap­kaŗojot slimības un kukaiņus ar lidmašīnām un novācot ražu ar kombainiem. Arī Grimmu ģime­nei bijuši vairāk nekā 500 hektāru liels lauku īpašums. Lielākā daļa latviešu tomēr apstrādāja 20 – 50 hektāru lielas saimniecības, audzēja ne tikai graudaugus, bet arī turēja lopus. Tiesa, zīdtārpiņu audzēšanai, kā tas bija Vārpas lat­ viešu kolonijā netālu no Sanpau­ lu un kas nesa labus ienākumus, šeit, 11. līnijā, gan neviens nepie­ vērsās.

Turpinājums sekos

Autore: Māra Libeka

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks".

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti