Dalies:

Brazīļi ar Latviju sirdī

Brazīļi ar Latviju sirdī
  • 19. Jan. 2020

Ar ko īpaša Ižui

Uz skatuves iznāk brazīļu sieviete latviešu tautastērpā, mazliet stilizētā, bet ar Zemgales apvidum raksturīgām brūnganajām krāsām, un simfoniskais orķestris atskaņo Raimonda Paula skaņdarbu “Manai dzimtenei”. Tāda mazliet sirreāla aina paveras 14 tūkstošus kilometru no Latvijas – Brazīlijas dienvidaustrumos Rio Grande do Sul štata pilsētā Ižui, kas šīs Dienvidamerikas valsts izmēriem nav liela. Tajā dzīvo tikai 85 tūkstoši iedzīvotāju. Bet šī vieta un tās apkārtne ir īpaša ar to, ka ik gadu no 12. līdz 29. oktobrim Ižui pašvaldība kopā ar štata administrāciju rīko etnisko festivālu, kuŗā iekļauta gan plaša kultūras programma, gan arī tautsaimniecības izstāde.


Ižui latviešu kultūras centra pašreizējais vadītājs Jonas Sala kopā ar latviešu valodas glabātājām Lūciju (no labās) un Līviju

Savos tautastērpos uz skatuves nāk vācieši, japāņi, itāļi, arabi, poļi, holandieši un citi, pavisam 13 tautību jeb etniku, kā to dēvē Ižui latvieši, pārstāvji – tumšmataini un gaišmataini, ar dažādu asiņu sajaukumu. Galvenokārt tie, kas šeit dzimuši un auguši, kuŗi tikpat kā vairs nerunā savu pirms vairāk nekā simts gadiem ieceļojošo senču valodā, bet kuŗi šajā nelielajā Brazīlijas reģionā turpina glabāt savu senču iesakņotās tālo zemju kultūras tradicijas.

Lasītākās ziņas valstī

Kad etnisko dienu atklāšanas jeb iepazīstināšanas ceremonija tuvojas beigām, uz skatuves iznāk nu jau visi kopā – daudzu tautību pārstāvji nacionālajos tērpos, bet pašā priekšplānā stāv mazā latviešu tautumeita Manuele, Jonasa un Maras Salas mazmeita. Jonasa saknes ir Latvijā, jo tur pirms izceļošanas uz Brazīliju dzīvoja viņa vecvecaistēvs un vecvecāmāte, un viņš nevēlas, lai tās iznīkst, tāpēc vada latviešu centru. Kaut gan Jonasa ģimenē neviens vairs nerunā latviski, tomēr reizi gadā šajā festivālā Manueles un citu meiteņu dziedātās tautasdziesmas skan latviešu valodā. Brazīlieti Marilju, kuŗa vada meiteņu ansambli un arī pieaugušo kori, latviskajā vidē ir ievedis dzīvesdraugs Edmars Grimms-Bergs. Marilja saprot latviski, runāt gan baidās, ka nepasakot kādu aplamību, bet savām dziedošajām meitenēm portugāliski izstāsta dziesmu tekstus, lai tās skan no sirds.

Centro cultural Leto

Pirms 30 gadiem pašvaldība piedāvāja pilsētā dzīvojošajām “etnikām” plašu territoriju dažus kilometrus no pilsētas centra, lai dibina savus centrus. Vislielāko māju pašā redzamākajā vietā uzbūvēja vācieši, svētkos tā ir visskaļākā. Arī arabu ritmi saklausāmi jau pa gabalu, lai neviens nevar paiet garām. Bet latviešu – Grimmu, Pidu-Arāju un Keidānu ģimenes mājas celtniecības vietu izraudzījās zem lieliem kokiem, un tagad daudzi, kas ierodas izstāžu centrā oktobra dienās, kad Brazīlijā ir pavasaris un temperātūra tuvojas gandrīz 40 gradiem, vēlas paslēpties no saules latviešu nenozāģēto koku – brankiljo paēnā.


Ižui latviešu kultūras centra prezidents no 1988. līdz 2005. gadam ārsts Armindo Pids ar sievu Liānu, kuras vecvectēvs Jānis Arājs kopā ar vecvecmāti Margaritu Brazīlijā ieceļoja 1883. gadā. Kaut gan Pida senči ir vācieši, tomēr Liānas senču un pašu izjūtas dēļ abi turas kopā ar latviešu pēctečiem.

Latvieši savu māju (Centro cultural Leto) sāka celt 1987. gadā no Brazīlijas cietkoka, par paraugu ņemot Brīvdabas mūzeja celtnes no fotografijām. Ar savām rokām un par saviem līdzekļiem to uzbūvēja pāris mēnešos – no jūnija līdz oktobrim. Vēlāk gan māju paplašināja, lai tajā var pulcēties aptuveni 200 cilvēku. Izstāžu nedēļā redzēju, ka māja patiešām ir ļaužu pilna, ne tikai, lai paslēptos no saules, bet galvenokārt tādēļ, lai izjustu patīkamo gaisotni, kas te valda mūzikas un gardas maltītes pavadībā. Viena no šīm dienām bija veltīta tikai un vienīgi latviešu kultūrai un tad patiešām gan iekšā, gan pagalmā mutuļot mutuļoja no ļaužu pārpilnības.

Edmars Grims-Bergs, kuŗu Ižui pazīst gandrīz vai katrs iedzīvotājs, jo viņš ir ārsts, stingri raugās, lai brazīļu saimnieces gatavotu latviešu ēdienus nevis brazīliskā gaumē, bet ievērojot stingras latviešu kulinārijas tradicijas. Brazīļu saimniecītēm grūti iestāstīt, ka skābu kāpostu zupai ir jābūt skābenai, nevis saldai, ka latviešiem patīk salātus jaukt ne tikai ar eļļu, bet ar krējumu, ka “viltotajam” zaķim ir jābūt tikpat garšīgam kā Latvijā... Neraugoties uz to, ka brazīļu virtuve ir bagāta un garda, tomēr tie pāris latviešu, kuŗi nav pazaudējuši savu mātes valodu un vēl labi atceras savu vecāku un vecvecāku gatavoto latvisko maltīti, dara visu iespējamo, lai brazīļi šajā ziņā neņemtu virsroku. Tāpēc talkā nu jau otro gadu ir aicinātas divas kulinārijas profesionāles no Cēsīm – Alla un Vineta, kuŗām tur pieder konditorejas veikals – kafetērija “Vinetas un Allas kārumlāde”.

“Čemodānos nepietika vietas, lai atvestu visus produktus, kas nepieciešami un kuŗus te nav iespējams nopirkt. Atvedām pelēkos zirņus, uztaisījām zirņu pikas un izvārījām zirņus ar gaļu. Somā ielikām rupjmaizes rīvmaizi, bet nevarējām atvest putukrējumu. Brazīļu saldo krējumu nav iespējams saputot. Kaut kā jau iztikām, bet tā nebija maizes zupa, pie kādas esam pieraduši. Viņiem tās pannas ir tādas dziļas, tur grūti apvērst karbonādes un kotletes. Pa veikaliem meklējām īstas pannas, nebija viegli atrast. Bet kopumā nebija ne vainas, galā tikām,” stāsta Alla. (turpinājums sekos)

Autore: Māra Libeka

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti