Dalies:

Bez maksas un dzimtajā valodā. Kā Latvija pirms 100 gadiem izveidoja unikālu skolu sistēmu

Bez maksas un dzimtajā valodā. Kā Latvija pirms 100 gadiem izveidoja unikālu skolu sistēmu
Latvijas Nacionālā bibliotēka
  • 23. Dec. 2019

1919. gadā Latvijā, vēl pirms Neatkarības kara beigām, tika izveidota jauna skolu sistēma. Tā katram bērnam garantēja bezmaksas izglītību, turklāt – dzimtajā valodā. “Ja runājam par demokrātiju, tad tika maksimāli pilnīgi ņemtas vērā visu iedzīvotāju intereses,” LSM.lv skaidro vēstures doktore Irēna Saleniece. Latvijas pieredze ir tam laikam tikpat kā unikāla no likumdošanas viedokļa. Likumi, kas bija šīs sistēmas pamatā, stājās spēkā tieši pirms simt gadiem. 

Likumi “Par Latvijas izglītības iestādēm” un “Par Latvijas mazākumtautību skolām” tika pieņemti Latvijas Republikas Tautas padomes sēdē 1919. gada 8. decembrī. Oficiālajā “Valdības Vēstnesī” tie tika publicēti 17. un 18. decembrī, un tos bija parakstījis nākamais pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste.

Irēna Saleniece – vēstures doktore, profesore un Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centra vadītāja, viena no vadošajām speciālistēm Latvijas pirmās neatkarības laika izglītības vēsturē, – šos likumus intervijā rus.lsm.lv dēvē par “pirmās Latvijas Republikas lielisku marku”.

Lasītākās ziņas valstī

Ludmila Vessele: Vispirms – vai var teikt, ka viens no likumiem ir galvenais, bet otrs – papildu? 

Irēna Saleniece: Tie ir pieņemti vienā dienā, un likums “Par Latvijas mazākumtautību skolām” papildina likumu “Par Latvijas izglītības iestādēm”. Pirms runāt par pašiem likumiem, es gribētu pievērst uzmanību vairākiem svarīgiem apstākļiem.

Likums ir tautas gribas izpausme, kuru noformējuši tautas pārstāvji. Tas skan tā nedaudz ar patosu. Šajā gadījumā pārstāvniecība ir Tautas padome. Tā netika ievēlēta – būtībā šie cilvēki paši sapulcējās pēc konkrētu politisko spēku aicinājuma, lai izveidotu Latvijas valsti. Un likumus viņi pieņēma, vadoties no savām izjūtām un domām par to, kādai jābūt šai valstij.

Faktiski visi Tautas padomes locekļi kā savu ideālu redzēja demokrātisku valsti; izglītība, skola vairākumam no viņiem bija līdzeklis, instruments šādas valsts izveidošanai, iespēja visus padarīt vismaz par lasīt un rakstīt pratējiem, lai cilvēki varētu piedalīties vēlēšanās, iesaistīties politiskajā dzīvē u.t.t.

Ja runājam par demokrātiju, tad tas nozīmē – maksimāli pilnīgi ņemt vērā visu attiecīgās teritorijas iedzīvotāju intereses.

Tautas padomē lielākā teikšana bija sociāldemokrātiem? 

Jā, tolaik visietekmīgākā bija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Sociāldemokrāti Latvijā nebija lielinieku novirziena, bet tādi… īsti. Viņi lūkojās uz Eiropas tradīciju. Viens no kultūrnacionālās autonomijas idejas autoriem bija austriešu domātājs un sociāldemokrāts Oto Bauers, viņš latviešiem bija autoritāte. Neapšaubāmi svarīga ir arī Raiņa figūra – viņš atbalstīja kultūras autonomijas idejas, ļoti cienīja jebkuru kultūras izpausmi savā valodā. Taču nevajag aizmirst, ka sociāldemokrātiem galvenais nav etniskais, nacionālais, bet gan sociālais taisnīgums, cīņa pret nabadzību, cienīgu dzīves apstākļu radīšana visiem.

Kultūrnacionālajai autonomijai jābūt pašsaprotamai, taču svarīgāki ir sociālā taisnīguma jautājumi.

Otra svarīga partija bija Latviešu Zemnieku savienība, dibināta 1917. gadā. Tai bija spilgti līderi, piemēram, Miķelis Valters, Kārlis Ulmanis. Viņiem arī vissvarīgākās bija sociālās problēmas, pirmām kārtām – zemnieku problēmas.

Vēl bija arī “Demokrātiskais centrs” – latviešu inteliģences partija. Tā uzskatīja, ka latviešu nācijai jāveido latviešu valsts. Taču pagaidām tai nebija lielas lomas, visi priekšlikumi par likumiem par vēlēšanām tika pieņemti faktiski vienbalsīgi, vienprātīgi.

Tautas padomē bija arī vācu, krievu un ebreju mazākumtautību, kā arī Latgales pārstāvji. Taču latgaliešu līderis Francis Trasunsbija neapmierināts – viņš uzskatīja, ka latgaliešiem ir nodarīts pāri, ka likumi par izglītību nerisina jautājumus, kas attiecas uz latgaliešu valodu un tradīcijām.

Tomēr gribu uzsvērt, ka nebija īpaši asu strīdu, bija vienprātība. Žurnālistiem reizēm gribējās asuma. Piemēram, no publikācijām krievu valodā iznākušajā laikrakstā “Segodņa” (“Сегодня”) skaidri saprotams, ka tiek gaidīta ļoti smaga cīņa, ka mazākumtautībām neklāsies viegli… Un pēc tam – atvieglojuma nopūta: pаt Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju jaunākajās klasēs tika atļauts mācīt mazākumtautību valodās, latviešu valodā šie priekšmeti tika mācīti jau nākamajā pamatizglītības posmā. Tas pārspēja jebkuras gaidas.

Тādi likumi par izglītību ir bezprecedenta gadījums.

Vairāk lsm.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti