Dalies:

Beidzot Kanādas latviešiem ir mākslas albums

Beidzot Kanādas latviešiem ir mākslas albums
  • 16. Nov. 2019

Uldis Richard Lote and Karina Mierins. Latvian-Canadian Artists and Artisans. Designer Balvis Rubess. Latvia Canada Business Council, Toronto, 2019. 302 pages

Kad pirms kādiem pāris mēnešiem avīzē "Latvija Amerikā” izlasīju, ka dienasgaismu ir ieraudzījis Kanādas latviešu mākslinieku albums, no sirds nopriecājos, ka beidzot tas ir noticis – vairāku gadu desmitu gaŗais sagatavošanas posms ir finišējis ar iespaidīgu izdevumu.

Mazliet vēstures. 2003. gada oktobrī pēc Gunas Ikonas un Edgara Krūmiņa ielūguma pirmo reizi viesojos Kanādā un iepazinos ar Ēriku Dzeni, kuŗš kādu vakaru ieradās Vestminsteres [Westminster] avēnijas 184. namā un parādīja, ar ko patlaban nodarbojas. Ja pareizi atceros, viņš līdz tam jau vairākus gadus bija veidojis CD par Kanādas latviešu mākslinieku vienības „Latvis” biedru daiļradi. Pirms tam 2001. gadā bija izdots Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības jeb ALMAs albums, kuŗā katram dzīvajam apvienības biedram bija atvēlēts atvērums ar foto portretu, īsu radošo biografiju, „mākslinieka uzskata” publicējumu un viena mākslas darba krāsu reprodukciju, pie tam teksti iespiesti latviešu un angļu valodā.

Lasītākās ziņas valstī

Kanādieši negribēja palikt ASV tautiešiem parādā un vēlējās būt modernāki, tādēļ par grāmatas iespiešanu nedomāja, paļaudamies, ka tvarts ir racionālāks, pieejamāks un acīmredzot mūžīgāks. Ēriks Dzenis strādāja, cenzdamies iegūt oriģinālam tuvāku digitālo attēlu. Gāja laiks, tika piešķirta jaunas naudas summas CD sagatavošanai, taču tvarts kavējās.

Pa to laiku 2008. gadā arīdzan Austrālijas latviešu mākslinieku apvienība Dagnijas Grestes virsvadībā sagatavoja un izdeva grāmatu, kuŗā publicētas 103 Austrālijas latviešu mākslinieku – gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, vitrāžistu, tekstilmākslinieku, rotu mākslinieku un fotografu – īsbiografijas, foto portreti un nākošajā lappusē viena vai vairāku mākslas darbu reprodukcijas.

Arī šis izdevums ir divvalodīgs, pie tam, tā kā tas domāts arī Austrālijas lasītājam, grāmata papildināta ar rakstiem par Austrālijas latviešu sabiedrības dzīvi, Kultūras dienām, teātri, lietišķo mākslu, tautas dejām, sportistiem un korporācijām.

Diemžēl 2014. gadā nomira Ēriks Dzenis, un runas par CD izdošanu apklusa, līdz kādu jauku dienu – tas bija 2018. gada janvāŗa vidū – saņēmu e-vēstuli no Ulda Richarda Lotes, kas izplatīja priecīgu ziņu – tiek gatavota grāmata par latviešu māksliniekiem Kanādā, un lūdza palīdzēt. Labprāt piekritu, un, lūk, nu jau grāmata atnākusi līdz Jelgavai.

Kā tas vienmēr notiek strādājot pie kādas grāmatas, sākotnējās ieceres nepārtraukti mainās, papildinās, iegūst jaunas aprises, ienes korrekcijas. Tā tas noticis arīdzan šajā gadījumā. Kā toreiz rakstīja vēstules autors, šī publikācija domāta, ja pareizi saprotu, galvenokārt Kanadas auditorijai un tiem latviešiem, kuŗi nezina daudz ne par mākslu, ne par Latviju, bet uzsveŗ latviešu pēdas Kanādas kultūrā.

Sākotnēji bija iecerēts, ka grāmatai būs ap 200 lappušu un tā stāstīs par vairāk nekā 50 māksliniekiem. Tagad, kā redzam, pieaudzis grāmatas apjoms, bez 102 tēlotājas mākslas māksliniekiem te iepazīstamies ar 15 foto māksliniekiem un kinematografiem, kā arī ar 21 daiļamatnieku.

Visi teksti ir tikai angļu valodā, izņemot LNAK priekšsēža Andŗa Ķesteŗa trīs teikumus viņa uzrunā. Pēc Latvijas Republikas vēstnieka Kanadā Kārļa Eihenbauma, LNAK priekšsēža Andŗa Ķesteŗa un Latvijas Republikas bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzrunām seko grāmatas autoru ievadvārdi. Tajos viņi uzdod sev un mums jautājumu, kas ir Kanādas latviešu mākslinieks? Un atbild, ka šobrīd pasaules kultūra ieiet transnacionālā stadijā, kur robežas starp tautām ir plūstošas. Autori atceras Kanādas filozofu Marshall McLuhan, kuŗš jau 20. gs. 60. gados runāja par "globālo ciematu", tādēļ grāmatas sastādītāji nonāk pie secinājuma, ka, iespējams, nacionālitāte un katra cilvēka izcelšanās ir strīdīgs jautājums.

Patiesi, kultūras identitātes jautājums kļūst arvien sarežģītāks, īpaši tas attiecināms uz tā saucamo laikmetīgo mākslu, kas, ignorējot nacionālo piederību, nacionālās īpatnības un atšķirības, pat tās aizmirstot, cenšas saplūst vispasaules mākslas visumā. Taču jāatzīst, ka Eiropā un citviet arvien vairāk pastiprinās spēcīgas katras nācijas nacionālās identitātes strāvas. Tas nozīmē, ka bezidentitātes mākslai pastāv parallēla kustība, kas sargā savas tautas kultūras lauku no iznīkšanas un svešu ietekmju invāzijas. Šeit nav runas par tautu meitām un bērzu birztaliņām. Katra tauta pasauli redz savādāk un rāda savādāk. Māksla arī ir domāšana.

Tālāk īsos vārdos tiek pastāstīts par latviešu bēgļu nometnēm Vācijā, no kurienes izceļoja uz citām zemēm, tai skaitā Kanadu, par latviešu dziesmu svētkiem Kanadā, par latviešu māksliniekiem, kuŗi strādā par paidagogiem un kanadiešu televīzijā. Noslēgumā izdevuma veidotāji atzīmē grūtības, ar kuŗām sastapušies – ar biografisko ziņu un attēlu iegūšanu, kādēļ datu bazē esot vairāk nekā 240 vārdu, taču, cik noprotu, iegūti dati tikai par 200 personām. No tām, pēc maniem aprēķiniem, grāmatā iekļauti tikai 138 mākslinieki. Nākotnē tiek solīts pētījumus turpināt, ko varētu publicēt internetā.

Albuma lielāko daļu aizņem tēlotājas mākslas un foto mākslinieki. Kaut arī lasītāji īsi tiek iepazīstināti ar Kanādas latviešu mākslinieku vienības "Latvis" vēsturi un Latviešu nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā mākslas aktīvitātēm ar nosaukumu "Šī māksla ir jauna", taču, lasot mākslinieku biografijas, paliek neskaidrs, vai viņi visi ir "Latvja" biedri.

Grāmatā ir īsākas un gaŗā- kas mākslinieku un fotografu – joprojām strādājošu vai jau Nesaules dārzos mītošu – biografijas divu, trīs lappušu gaŗumā un foto uzņēmums, kā arī darbu reprodukcija – to daudzums var būt no vienas līdz piecām, sešām. Turpretim Voldemāram Brantam nav publicēta neviena. Nav skaidrs, kāpēc par 21 daiļamatnieku ir stāstīts tuvāk, bet 23 rotkaļiem, kokgriezējiem, audējiem un keramiķiem iespiestas tikai viņu fotografijas.

Lasīt biografijas un aplūkot reproducētos darbus ir īpaši saistoši, jo par daudziem no viņiem ir bijusi ļoti trūcīga informācija vai nav bijusi nemaz. Tāpat ir interesanti uzzināt par tiem māksliniekiem, kuŗi uz Kanādu pārcēlušies pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, piemēram, par Simonu Šegelmanu, Māri Gailīti, Ievu Baklāni un dažiem citiem. Albuma uzmanības lokā nav ne talantīgais tēlnieks Uga Drava, kuŗš viens no pirmajiem aizbrauca dzīvot uz šo tālo kontinentu un kuŗa vārds parādījies avīzēs, ne scenografs Vladimirs Kovaļčuks, savulaik zināms teātŗa dekorātors, kuŗš strādāja daudzos teātŗos, bet jo sekmīgāk Jaunatnes teātrī, ne kostīmu māksliniece Anna Romanovska.

Atveŗot grāmatu, vispirms mani mulsina latviešu uzvārdu un vārdu rakstība. Es saprotu, ka tā domāta kanādiešiem, kuŗi nepazīst ne gaŗumzīmes, ne mīkstinājumus, tomēr visu triju priekšvārdu autoru uzvārdi un vārdi rakstīti ar diakritiskām zīmēm, arī stāstot par André Lapine, tās ir ievērotas. Tās parādās arī nodaļā "Origins", tiesa, tikai 292. lappusē (tālākās lappusēs tikai šur tur). Austrālieši šo problēmu atrisināja vienkārši – saskaņoja ar māksliniekiem. Šajā gadījumā Toronto nekas tāds nav ticis darīts, tekstā konsekventi lietojot anglisko variantu. Vai mākslinieki un autori kautrējas no savas nacionālās izcelsmes? Kādēļ nevarēja iekavās minēt, ka Janis Kuga ir Jānis Kuga?

Šāda grāmata paliek mūžībai, tomēr neticu (būtu labi, ja es maldītos), ka tiks veikts dziļāks pētījums par latviešu māksliniekiem Kanādā, labojot kļūdas, tādēļ gribējās, lasot par biedrībām, uzzināt precīzus datus. Piemēram, kad un kur notika "Šī māksla ir jauna" pirmā izstāde? Un vēlāk? Pie reprodukcijām ne vienmēr ir nosaukumi, nerunājot par radīšanas gadu un techniku. Ir būtiski uzrādīt, teiksim, vai gleznotājs darbu radījis ar eļļas, akrila, akvareļa vai pasteļa krāsām. Dīvaini izskatās, ka šur tur parādās latviskie nosaukumi, nedodot tulkojumu, pie tam, ja latviešu nosaukumā ir divi vārdi, tie rakstīti lieliem burtiem (es saprotu, ka angļu valodā tā dara).

Ļoti žēl, ka nav bijis redaktors, kuŗš kaut cik pārzina latviešu mākslas vēsturi un kuŗš teksta autoriem norāda nepareizos nosaukumus. Piemēram, 20. lpp. norādīts, ka André Lapine brālis Gotlieb Lapine(kāpēc ne Lapins) apmeklējis "The Stieglics Art School in St. Petersburg", bet 24. lpp. teikts, ka Jānis Kuga 1899. gadā uzņemts "Baron Von Stieglitz’s Central Technical Arts School in St. Petersburg, Russia". Varētu domāt, ka tās ir divas dažādas skolas, lai gan tā bija viena – Barona Štiglica centrālā techniskās zīmēšanas skola, kas tagad saucas "Saint Petersburg Stieglitz State Academy of Art and Design".

Ja esam sākuši runāt par Jāni Kugu, tad jāpiezīmē, ka viņš ir latviešu scenografijas pamatlicējs. Pēc papildināšanās ārzemēs strādāja Jaunajā Rīgas teātrī, 1909. gadā radī- dams pirmās dekorācijas Aspazijas lugai "Vaidelote", bet 1911. gadā Jāņa Raiņa lugas "Uguns un nakts" iestudējumam. Par Nacionālās operas (kļūdaini norādīta "Rīgas opera") dekorātoru viņš kļuva tikai pēc I Pasaules kara.

Runājot par Alfrēdu Birkhānu, rakstīts, ka viņš pēc studijām Pēterburgā atgriezies Latvijā un mācījies "The University of Riga", lai gan tāda universitāte Rīgā nav bijusi, bet gan Latvijas Universitāte. Savukārt Jānis Zuntaks esot gājis "The Liepaja Technical Art School", kaut gan viņš 1926.- 1928. gadā mācījās Liepājas mākslas amatniecības skolā. Dažus teikumus tālāk teikts, ka pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā viņš strādājis "The Liepaja High School of Applied Arts". Ja atvērsim 52. lpp., tad uzzināsim, ka Zigfrīds Jurševskis 1936. gadā beidzis "The Liepaja State Intermediate School of Arts" (tāda pat skola minēta 95. lpp.). Visos šajos gadījumos ir runa par vienu un to pašu skolu – Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, tikai atsevišķos gadījumos skolai mainījušies nosaukumi. Arī rakstot par Kanādas latviešu māksliniekiem, teikts, ka viņi mācījušies "Ontario College of Art", kas tagad saucas "Ontario College of Art and Design” Bet Eduards Dzenis pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā strādāja nevis "the Latvian Fine Arts and Ceramics School" (38. lpp.), bet gan Rīgas valsts mākslas amatniecības skolā. Tēlnieks Augusts Kopmanis Latvijas Mākslas akadēmijā mācījās nevis pie paidagoga vārdā Meldra, bet gan pie Emīla Meldera. 57. lpp. lasāms, ka Imants Steprāns, kuŗš dzimis Jelgavā, sācis mācības "a teacher’s college". Pie Jelgavas Skolotāju institūta pastāvēja pamatskola, kuŗu acīmredzot apmeklējis arī šis 1923. gadā dzimušais zēns.

Stāstot par Gvido Brūveri (92.-93. lpp.) būtu gribējies izlasīt par viņa vietu Argentīnas mākslā, sevišķi grāmatu ilustrāciju nozarē, un saņemtām godalgām. Elmārs Dambergs jeb Elmer Dambergs, kā viņu pazina kanadiešu sabiedrībā, ir publicējis arī karikatūru grāmatu latviski ar nosaukumu "Ar smaidu par trimdas taku...", kas nav minēta ne biografijas daļā, ne bibliografijā. Par Daini Miezāju minēts, ka viņš mācījies Jāņa Kugas studijā Eslingenā. Tur pastāvēja latviešu mākslas skola, kuŗu vadīja Jānis Kuga, un līdz ar viņu par paidagogiem strādāja Ludolfs Liberts, Jūlijs Matisons, Francis Bange, Hugo Mercs un citi.

Stāstot Ingas Strauses-Godejard biografiju, vēstīts, ka viņa ir pateicīga saviem paidagogiem Jānim Undam, Jurim Jurjānam un Olafam Zvejsalniekam, kuŗš droši vien ir gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks. Šajā pašā rind- kopā parādās kārtējais Latvijas Mākslas akadēmijas nosaukuma tulkojums angliski, šeit "The Academy of Art of Latvia", lai gan vajadzēja paskatīties tās mājas lapā, kur atklājas oficiālais tulkojums "Art Academy of Latvia". Arī Latvijas Mākslinieku savie- nības nosaukums ir tulkots dažādi.

Kad beigts vēstīt par māksliniekiem, seko nodaļa "Origins", kuŗā ir gaŗi izvērsts stāstījums par krievu kultūras izplatību Baltijā, kas patapināts no Ian Grey pētījuma "The Horizon Book of the Arts of Russia", kam, kā jaušams, ir mazas zināšanas par Baltijas zemju vēsturi un to īpatnībām. Patiesībā, lai gan izvērtās plaša rusifikācijas kampaņa 19. gs. beigās, taču mūsu territorijā krietni ievērojamāka ietekme bija vācu kultūrai. Atcerēsimies, ka Igaunijā un Latvijā visa zeme līdz pat I Pasaules kaŗam lielākoties piederēja vācu muižniekiem. Jāatgādina arī tas, ka daļa Latvijas territorijas no 1562. līdz 1795. gadam bija neatkarīga no Krievijas cara valdīšanas un pastāvēja kā Kurzemes un Zemgales hercogiste, tajā lielā krievu kaimiņa ietekme nebija novērojama. Vēl vairāk, tolaik Krievijas galms bija ļoti vācisks, jo daudzi Kurzemes muižnieki kalpoja cariem, taču kalpošana bija tīri formāla, kultūra palika vāciska.

Jā, 19. gs. II pusē latvieši sāka mācīties Pēterburgas Mākslas akadēmijā un barona Štiglica techniskajā zīmēšanas skolā, taču pēc studijām krievu skolas iespaids neturpinājās ilgi. Ja vēl audzēkņi saņēma ārzemju stipendijas, tad viņu daiļradē ātri vien parādījās franču, vācu vai kādas citas skolas pēdas. Piemēram, Vilhelms Purvītis pilnībā atstāja krievu skolas robežas un kļuva savā glezniecībā izteikts eiropietis. Vārdu sakot, nedrīkstam pārspīlēt krievu kultūras lomas lielo ietekmi uz latviešu kultūru. Uzsvērsim arī to, ka latvieši labi zināja vācu valodu, savukārt pilsētu, sevišķi Rīgas, iedzīvotāju vidū pastāvēja trīs saziņas valodas – latviešu, vācu un krievu.

Autori atsaucas uz it kā Skaidrītes Cielavas grāmatu "Latviešu glezniecība", taču tas ir albums "Latviešu glezniecība pirmspadomju periodā", kuŗu 1980. gadā sastādījis Miķelis Ivanovs, Skaidrīte Cielava ir tikai uzrakstījusi ievadu. Cik noprotu, autori uzticējušies viņai, lai gan kopš tā laika pagājuši turpat 40 gadu, un mākslas vēsturnieki ir daudz strādājuši un atklājuši neprecīzitātes iepriekšējos pētījumos, jaunus faktus. Tālāk savos iebildumos esmu vadījies pēc tiem.

Runājot par pirmā viļņa latviešu māksliniekiem, mūsu sarakstē aizrādīju, ka viņu vidū nav nosaucams Artemijs Gruzdins – kā liecina pēdējie secinājumi, viņš pēc tautības ir krievs. Biju uzrādījis arī precīzākus atsevišķu mākslinieku dzīves datus: Oto Bērtiņš ir miris "pēc 1876. gada”, bet ne precīzi 1877. gadā, savukārt Kārlis Hūns ir dzimis nevis 1830., bet gan 1831. gadā. Tāpat nav ņemti vērā mani precīzējumi otrā viļņa mākslinieku biografijās. Janis Rozentāls nav miris vis 1917., bet gan 1916. gadā, bet Jēkabs Belzēns ir miris nevis 1930., bet gan 1937. gadā. Nav ievērota mana piezīme, ka pēdējos gados nelietojam vairs Jānis Valters, bet gan Johans Valters. Nevar saprast, kā radies šāds apgalvojums – "These artists formed the famous Lat- vian Gnomes group (Rūķīši) in St. Pētersburg”, ja pirmajās vēstulēs bija uzrādīts īstais nosaukums "Rūķis". Pēdējā vēstulē 15. aprīlī biju aizrādījis par grupas nepareizo nosau- kumu, taču tas ir ignorēts.

Tāpat kā vienam no izdevuma autoriem Uldis RichardLote ir divi vārdi, tā arīdzan profesoram Jānim Robertam Tillbergam bija divi vārdi, nevis "Janis R. Tillbergs"". Arī par to rakstīju.

Mums tāpat ir nesaprašanās par Latvijas Mākslas akadēmijas meistardarbnīcu nosaukumiem – profesors Jānis Roberts Tillbergs un viņa pēcteči vadīja Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, nevis "Figure drawing and painting", Vilhelms Purvītis vadīja nevis "Landscape drawing and painting", bet gan Ainavu glezniecības meistardarbnīcu utt. Arī par to aizsūtīju savas piezīmes.

Ja runājam par bibliografiju, tad parasti grāmatu nosaukumi tiek rakstīti oriģinālrakstībā, šeit tas netiek ievērots. Ļoti žēl, ka nav te minēta Eižena Janiša grāmata „Dzīve. Māksla. Arhitektūra”, kas Rīgā nāca klajā 2000. gadā. Gadu vēlāk apgāds „Puse” izdevis viņa tēlniecības reprodukciju izdevumu. Šīs grāmatas veidotāju uzmanības lokā nav bijis arīdzan apjomīgais Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja izstādes „Latviešu māksla trimdā” katalogs, ko sastādīja Dace Lamberga, nemaz nerunājot par monumentālo Mākslas vēstures institūta četru sējumu „Latvijas mākslas vēsturi”. Pie reizes jāatmet kautrība un jāuzrāda vēl citas grāmatas, ko esmu sarakstījis par kanadiešiem – ne tikai par Edgaru Krūmiņu, bet arī par Gunu Ikona-Krūmiņu (2010) un Jāni Zuntaku (2006).

Es ar grāmatu rakstīšanu nodarbojos jau turpat 25 gadus, tādēļ zinu, ka neviena grāmata neierauga dienasgaismu bez kļūdām, lai kā arī censtos. Tas, ka šajā grāmatā ir daudz nepareizību, nemazina to grandiozo darbu, ko ielikuši abi autori Uldis Richard Lote un Karina Mierins, kādēļ šis ieilgušais projekts ir novests līdz krāšņam finišam.

Par ieliktajām pūlēm, par dedzīgo vēlēšanos pastāstīt pasaulei par latviešu māksliniekiem Kanādā nevar teikt glaimojošas uzslavas! Padarītais pelna, lai par to runātu nopietni. Pēc maniem ieskatiem ir skaļi jāsauc urravas: "Beidzot arī Kanādas latviešu māksliniekiem ir mākslas albums”!

Autors: Māris Brancis

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti