Dalies:

"Avantūrists un sauss birokrāts neder." Diskutē par nākamo Valsts prezidentu

"Avantūrists un sauss birokrāts neder." Diskutē par nākamo Valsts prezidentu
  • 11. Apr. 2019

Valdošā koalīcija pirmdien cer vienoties par kopīgu Valsts prezidenta kandidātu. Trīs koalīcijas partijas – Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija un “Attīstībai/Par” – jau paudušas atbalstu juristam Egilam Levitam, bet nav zināms, vai viņš saņems visu piecu partiju atbalstu un 3. jūnijā, pirmo reizi Saeimai atklāti balsojot, kļūs par Rīgas pils saimnieku. Jāņem vērā, ka Levits iepriekš ir sacījis, ka piekritīs kandidēt tikai tad, ja būs guvis visu koalīcijas partiju atbalstu.

Patlaban vienīgi Latvijas Zaļā partija ir pateikusi, ka tā augstākajam valsts amatam virzīs pašreizējo Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, taču iegūt citu deputātu atbalstu viņam būs grūti, lai neteiktu neiespējami. Arī pārējās opozīcijas partijas paudušas, ka tām būšot savi kandidāti.

Kamēr partijas vēl tikai gatavojas apspriesties, sabiedrībā jau notiek aktīvas diskusijas par Valsts prezidenta izvēles procesu.

Lasītākās ziņas valstī

Par tām zināšanām, īpašībām un vērtībām, kas raksturo izcilu valsts prezidentu, kā arī par to, kā būtu uzlabojams process, lai sabiedrība tiktu pie ideāla prezidenta.

Biedrības “Par izcilu Valsts prezidentu” rīkotajā paneļdiskusijā piedalījās jurists Edgars Pastars, Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameras valdes pārstāvis, uzņēmuma “ECO Baltia” valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs, portāla Manabalss.lv vadītājs Imants Breidaks, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Skaidrīte Lasmane, sabiedrības par atklātību “Delna” jurists un iniciatīvas “Par atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās” autors Jānis Veide un socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.

S. Lasmane: Latvijai neder teatrāls avantūrists un sauss birokrāts. Esmu iedziļinājusies pirmo Valsts prezidentu darbībā, viņu biogrāfijās. Piemēram, Jāņa Čakstes runās un arī citu tā laika valsts vīru runās ļoti daudz dominē celtniecības terminoloģija: būvēt, celt, veidot, uzlabot… Man šķiet, ka šie darbības vārdi nav īpaši raksturīgi pašreizējo Latvijas prezidentu terminoloģijā.

Manuprāt, šobrīd ir vajadzīgs tāds prezidents, kas spēj tautu uzrunāt, iedvesmot kādiem darbiem.

Latvijā patlaban lielu akcentu liek uz likumu rakstīšanu cerībā, ka ar likumiem visu atrisinās. Bet no rakstītā likuma līdz tā īstenošanai ir ļoti tāls ceļš. Tāpēc ir vajadzīgs prezidents, kurš ļauj parlamentam nodarboties ar likumdošanu, bet pats spēj vienoties ar tautu, lai kaut ko uzlabotu, būvētu, celtu un pārveidotu. Neaizmirsīsim, ka mēs dzīvojam ceturtās industriālās revolūcijas priekšvakarā.

I. Breidaks: Pārvaldīt valsti, būt par politiķi, nav tas pats, kas būt par mācītāju, ētisko vērtību nesēju, filozofu…Morālām vērtībām ir jābūt klātesošām, bet tās nevar būt izšķirošas.

Prezidentam jāstāv virs politiskajām partijām un politiskajiem strīdiem. Viens no principiem, ko iedibināja Jānis Čakste, bija tas, ka pirmā persona ir virs ikdienas ķildām un sīkumiem. Ja partijai ir konkrēts elektorāts, kas nav visa nācija, tad prezidentam jāstrādā vienlaikus visai nācijai, pāri elektorāta grupējumiem. Partijas ir tās, kas izvirza un apstiprina prezidentu, bet tomēr vēlams būtu virzīt tādu cilvēku, kas nav vienas partijas konkrēts pārstāvis.

Prezidentam ir jābūt valsts vizītkartei, iekšējajam konsolidētājam, mūsu valsts sejai ārējā pasaulē, mūsu harizmātiskajam oratoram.

Prezidentam ir jārunā par to, kas būs ar Latviju, kāda ir tās vīzija un attīstības risinājumi, kāda būs mūsu rīcībpolitika, kurp mēs ejam. Tā nav konkrētu likumu uzrakstīšana un ieviešana, bet stratēģiskās tendences veidošana.

A. Kaktiņš: Mēs varam ņemt visus labos vārdus latviešu valodā un teikt, ka viņam ir jābūt gudram, godīgam, krietnam, tikumīgam…Tā ir ideālā pasaule, bet ir reālā pasaule un tajā es personīgi neprasītu no viņa pārāk daudz. Man šķiet ļoti svarīgi tas, ka Valsts prezidents ir spēcīga simboliska figūra. Tas nav stāsts par parastu politiķi. Simboli parasti ir irracionāli, kas dzīvo paši savu dzīvi. Jāapzinās, ka tu esi simbols un jāmēģina to simbolu piepildīt ar saturu.

Kad vaicājām iedzīvotājiem, kam viņi uzticas, kā vērtē dažādus politiķus, tad uzzinājām, ka Latvijā ir ļoti maz augsti novērtētu politiķu, viņu paliek arvien mazāk. Tie augstie vērtējumi ir tikai vairs relatīvi pret tiem, kuriem ir zemāki vai nekādi vērtējumi. Tas politiskais panteons, kam spētu uzticēties liela vai lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, paliek arvien mazāks un mazāks un šobrīd ir gandrīz pilnīgi iznīcis. Šeit es redzu milzīgu problēmu.

Profesore Lasmane runāja, ka vajadzētu kaut kā iedvesmot un uzrunāt sabiedrību, atrast kopējus mērķus un tamlīdzīgi. Bet ikdienas dzīvē un aptaujās mēs redzam, ka patiesībā esam ļoti sašķelti un kļūstam aizvien sašķeltāki. Tas nozīmē, ka atrast kādas lielas kopējas tēmas, lai varētu uzrunāt ļoti daudzus, kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Tādi cilvēki, kas stāvētu tam visam pāri un būtu spējīgi uzrunāt lielu vērā ņemamu sabiedrības grupas, paliek arvien mazāk.

Tā ir milzīga problēma tajā ziņā, ja pēkšņi valstī notiek kaut kas ļauns un iestājas “stunda x”.

Tad ir vajadzīgs cilvēks vai vairāki cilvēki, kas ir pietiekami lielas autoritātes un spēj uzrunāt nāciju, spēj to konsolidēt un savākt. Patlaban Latvijā ar to ir ļoti ļoti problemātiski, lai neteiktu vairāk, jo nav vairs šo lielo spēcīgo līderu.
Jāuzsver arī tas, ka Valsts prezidentam ir jāstāv pāri ne tikai politiskajiem, bet arī etniskajiem un valodu dalījumiem, kā arī citiem iespējamiem dalījumiem. To nav vienkārši panākt, bet tā ir kritiski svarīga lieta.

Ja pirmskara Latvijas laikā būtu visi tie informācijas kanāli un apstākļi, kas ir šobrīd, es nedomāju, ka mēs tā mīlētu toreizējos prezidentus, jo mēs zinātu krietni vairāk par viņiem un viņi nebūtu tik ļoti mitoloģizēti.

E. Pastars: Prezidentam jābūt izpratnei par prezidenta institūcijas misiju. Diemžēl ne vienmēr ir redzams, ka tā ir bijusi. Šai institūcijai vajadzētu palīdz airēt, kad daudzi nezina, kurp airēt. Kad politiķi ir izmisumā un nezina, ko darīt, viņi zina, ka atnāks prezidents un spēs viņus uzvirzīt uz pareizā ceļa. Cerams, ka nākotnē būs tādi Valsts prezidenti, kas šo funkciju varēs izpildīt.

Man negribas teikt, ka prezidentam ir jābūt tikai izcilam oratoram. Svarīgi, lai prezidents spētu domāt, jo ne visi cilvēki spēj domāt.

Ja viņš spēj domāt, viņš spēj uzrakstīt arī runas, nevis tikai tās nolasīt kā deklamētāju konkursā.

Noteikti būtu jāzina svešvalodas, vismaz biznesa angļu valoda sākuma līmenī.

Es negribu glorificēt pirmskara Latvijas laika prezidentus, jo viņi, pirmkārt, ir miruši un, otrkārt, mēs nezinām, kādas tajā laikā bija ikdienas diskusijas. Ja palasa tā laika presi, nebija tā, ka viņi visi bija ļoti mīlēti, bija daudz kritikas viņu darbībai.

M. Simanovičs: Ja Latvijas iedzīvotājam prasītu, kur Latvija būs nākotnē, daudzi droši vien nespētu atbildēt. Jābūt skaidrai viennozīmīgai vīzijai, kuru pauž Valsts prezidents. Tai jābūt nāciju saliedējošai, reprezentējoša uz āru. Mums pie šīs vīzijas ir jānonāk. Pie vīzijas var nonākt prezidents, kurš pārzina procesus, judikatūru, orientējas ekonomikā utt..

Ilze Krastiņa, zvērināta advokāte (no zāles): Mani klienti bijuši gan Gustava Zemgala, gan Jāņa Čakstes radinieki. Līdz ar to biju spiesta pastudēt vēsturi. Mīļie draugi, pēc kara, kad nekā nebija, Čakste, Zemgals, Kviesis un viņu domu biedri atjaunoja neatkarīgo Latviju. Viņiem tas izdevās tikai tāpēc, ka viņiem bija ticība, cerība un mīlestība uz savu latviešu tautu.

Ja prezidents būs cilvēks ar cilvēciskajām vājībām, īpašībām, viņš sapratīs pārējo tautu.

Skatīsimies arī uz Kārli Ulmani! 1938. gadā, atklājot civillikumu, viņš teica: “Viens likums, viena taisnība visiem! Sarežģītās lietās – brīvība, svarīgās lietās – vienība, visās lietās – saderība.” Vārdos viņš izteica savu vīziju un cilvēkus uzrunāja, ka jābūt vienotiem. Šeit runā par to, ka nav mums nekas tāds, kas varētu aizraut un aizkustināt. Ir! Dziesmu un deju svētki. Vaira Vīķe-Freiberga aizrāva tautu ar vienkāršu uznācienu, daudzi to vēl atceras.

Te saka, ka neesot autoritātes, uz ko paļauties. Man ir tādi cilvēki un daudziem ir. Piemēram, Juris Rubenis, kuram cilvēki ļoti tic un uzticas. Es personīgi uzticos Levita kungam, jo ļoti labi viņu pazīstu kopš 90. gadiem.

J. Veide: Noteikti vajadzīgs vairāk nekā viens kandidāts. Es nepazīstu Egilu Levitu, tāpēc man gribētos, lai viņš debatē ar kādu. Ir sabiedrības daļa, kas noteikti viņu ieraudzīs pirmo reizi.

E. Pastars: Kas attiecas uz prezidenta kandidātu atlasi, man vienmēr ir bijis jautājums, bet kā tie kandidāti uzrodas? Pieņemu, ka būtu jābūt “galvu mednieku” komandai, kas parāda šos prezidenta kandidātus. Ir taču cilvēki, kuri neiedomājas, ka viņi varētu pat kandidēt. Tāpēc personu atlases firmas piesaiste zināmā mērā ir būtiska. Nebūtu jāpaļaujas, ka viņš uzrodas no kaut kurienes.

Nebūtu slikti, ja arī sabiedriskajām organizācijām tiktu dota iespēja izvirzīt kandidātus. Tad tas labais kandidāts netiktu “saindēts” ar partiju vai politiķa uzvārdu, kas parakstās par viņa izvirzīšanu.

Prezidentu ievēl Saeima ar vismaz 51 balsi, bet tas ir pārāk mazs skaits. Igaunijā prezidentu ievēl ar divām trešdaļām balsu, bet, ja nevar ievēlēt, tad piedalās arī pašvaldību vadītāji. Konstitucionālo tiesību komisija, kuru vadīja Levita kungs, atzinumā skaidri norādīja, ka esošais vairākums nav atbilstošs tai realitātei, kādai būtu jābūt.

Vēlot prezidentu, nevajadzētu pieļaut otro vēlēšanu kārtu, ja pirmajā neviens netiek ievēlēts. Tas dod iespēju Saeimai nepatīkami pārsteigt sabiedrību, pēkšņi izvelkot no cepures kā tādu zaķi kaut kādu savu kandidātu.

Rolands Repša, bijušais Augstākās Padomes deputāts (no zāles): Prezidents diemžēl ir Latvijas politiskās sistēmas produkts tam, kā notiek politiskās spēlītes Saeimā. Atklātā balsošana ir neliels kosmētiskais remonts, kad deputāts ir spiests parādīt savu seju. Varbūt, ka vajadzētu iet Igaunijas pēdās un paplašināt prezidenta ievēlēšanas bāzi uz pašvaldību vadītājiem. Es pat ieteiktu vēl plašāku iespēju – prezidenta vēlēšanās ļaut piedalīties visiem pašvaldību deputātiem. Tad prezidents būtu tikpat kā tautas vēlēts. Varbūt šādā variantā mēs spētu par Valsts prezidentu ievēlēt patiešām izcilu personu.

Mums (R. Repša pārstāv Jauno konservatīvo partiju) bija diezgan liela vienprātība par Egilu Levitu, kuram ir nākotnes redzējums un kurš to ir nodemonstrējis. Bet ir jūtams, ka sākušas kādas iekšējās spēlītes, tiek turēti kabatās kādi nezināmi kārava dūži, kurus vilks ārā kādā mirklī.

Iepriekšējā Saeima jau palaida garām iespēju ievēlēt Levitu par Valsts prezidentu. Tagad ir otrais mēģinājums, un mēs nezinām, vai tas izdosies.

M. Simanovičs: Man ir vienkāršs un saprotams priekšlikums: ja reiz tapusi biedrība “Par izcilu valsts prezidentu”, tad kāpēc lai tā, tuvojoties nākamajām Valsts prezidenta vēlēšanām, neizveidotu nominācijas komisiju, kurā apvienotu Latvijā atpazīstamu biedrības, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameru, Latvijas Ārstu biedrību un citas, kas izraudzītos piemērotākos kandidātus valsts augstākās amatpersonas amatam un piedāvātu tos Saeimai. Te, lūk, ir tautas viedoklis un, lūdzu, balsojiet! Šādam balsojumam būtu pavisam cita vērtība.

Ja katra partija nominēs savu kandidātu, mēs nonāksim pie politiskā tirgus. Turpretī, ja kandidātus nominē sabiedriska organizācija, tad kandidāts netiek “bojāts” ar partiju vai politiķi, kas viņu ir izraudzījies. Politiskais tirgus mazinātos un mēs vairāk varētu runāt par saturu nevis formu, kā izraudzīties pieņemamu kandidātu.

Ja paskatāmies uz korporatīvo pārvaldību, tad, piemēram, Skandināvijā ir nominācijas komisija, kas atlasa potenciālos padomes locekļus un piedāvā akcionāru sapulcē par viņiem balsot. Tā ir pasaulē pierādīta prakse, kas diezgan labi strādā.

I. Breidaks: Koalīcija, izvirzot vienu kandidātu, liek saprast, ka opozīcijas kandidāti ir bezcerīgi. Bet tas nav pareizi. Saeima pagājušajā gadā sprieda, ka katram kandidātam vajadzētu saņemt 50 tūkstošu cilvēku parakstus. Tas liecinātu, ka šim cilvēkam ir popularitāte sabiedrībā. Diemžēl šis priekšlikums tika noraidīts. Pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas varētu turpināt to lobēt.

E. Pastars: Tā ir neordināra un interesanta pieeja. Pie tās varētu strādāt.

Autore: Māra Libeka, LA.lv

Foto: Kristaps Grasis

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti