Dalies:

Atmiņas sargātāja. Vēstures ekspozīcijas "Sirdsapziņas ugunskurs" vadītāja Elīna Kalniņa sarunā ar Salliju Benfeldi

Atmiņas sargātāja. Vēstures ekspozīcijas "Sirdsapziņas ugunskurs" vadītāja Elīna Kalniņa sarunā ar Salliju Benfeldi
Foto: Gatis Indrēvics
  • 29. Jul. 2019

Elīna Kalniņa, vēstures ekspozīcijas "Sirdsapziņas ugunskurs" vadītāja sarunā ar Salliju Benfeldi par dzīvi, radošo garu un vēsturisko atmiņu.

Jau piecpadsmit gadus Elīna Kalniņa ir cēsniece. Viņa ir izveidojusi un vada pastāvīgo ekspozīciju "Sirdsapziņas ugunskurs”, kas atrodas padomju okupācijas laika īslaicīgās aizturēšanas izolatora telpās Cēsīs, Pils ielā. Ekspozīcija tapusi sadarbībā ar vēstures konsultantiem, okupācijas vēstures pētniekiem, vēsturniekiem Inesi Dreimani un Zigmāru Turčinski un tā vēsta par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām no 1940. līdz 1957. gadam. Ekspozīcijas izveide aizsākās kā Latvijas Polītiski represēto Cēsu biedrības iniciatīva un kļuva par represēto dāvanu Latvijai valsts Simtgadē. 

Esat saņēmusi uzaicinājumu un šogad augustā dosieties uz ASV. Kas un kāpēc jūs uzaicināja?

Lasītākās ziņas valstī

2018. gada rudenī, atzinīgi novērtējot manu profesionālo darbību kultūrvēsturiskā mantojuma interpretācijas un komunikācijas jomā, Amerikas vēstniecība Rīgā mani nominēja ASV valdības administrētai starptautiskai programmai kultūras mantojuma jomas profesionāļiem: “21. gadsimta pārmaiņu radītāji: kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un identitātes”. Šogad pirms Jāņiem saņēmu priecīgu ziņu, ka esmu apstiprināta dalībai programmā un būšu vienīgā pārstāve no Latvijas 16 mantojuma jomas profesionāļu grupā, kura no 3. līdz 26. augustam dosies uz Ameriku, lai apmeklētu dažādas visnotaļ nozīmīgas un starptautisku atzinību ieguvušas mantojuma saglabāšanas vietas un tiktos ar jomas profesionāļiem. Programma ir patiesi iespaidīga. Vispirms apmeklēsim Vašingtonu, tad dosimies uz Viljamsburgu un Šarlotensburgu Virdžīnijā, tālāk uz Kanzassitiju un Sentluisu Misūri un visbeidzot apmeklēsim Santafē Ņūmeksikā. Esmu ārkārtīgi priecīga ar šo iespēju, kas, nešaubos, būs man ļoti noderīga manā turpmākajā darbā Latvijā.

Kā nokļuvāt Cēsīs, no kuŗas puses nākat?

Atsaucos darba sludinājumam, pašvaldība toreiz meklēja jaundibinātas Cēsu pašvaldības aģentūras, kas toreiz saucās Vidzemes kultūras un tūrisma centrs, Attīstības un komunikācijas departamenta vadītāju. Pieteicos, tiku pieņemta darbā. Līgumu parakstīju 2004. gada 12. februārī – tā bija mana trīsdesmitā dzimšanas diena. Pārvācos no Rīgas uz Cēsīm, bet es neesmu rīdziniece, un man jau kādu laiku bija tāda sajūta, ka gribu prom no galvaspilsētas, dzīve mazpilsētā man šķita daudz vilinošāka. Esmu dzimusi Saulkrastu slimnīcā. Saulkrastos dzīvoja mana tēva vecāki, manu mammu Rīgā neņēma pretī, jo manas dzimšanas dienas rītā visas dzemdību nodaļas galvaspilsētas slimnīcās esot bijušas pārpildītas, tāpēc ar „ātrajiem” aizveda uz Saulkrastiem. Manai mammai kā jaunai ārstei kopā ar manu tēvu, arī ārstu, pēc toreizējā Medicīnas institūta absolvēšanas bija jādodas tur, kur viņu nosūtīja strādāt – padomju laikos bija tāda kārtība, ka pirmos divus gadus bija jāstrādā tur, kur aizsūtīja. Vecāki abi bija rīdzinieki, tēva vecāki gan vēlāk iegādājās īpašumu Saulkrastos un pārcēlās uz turieni. Kad mani vecāki pabeidza institūtu, viņus aizsūtīja uz Viļakas slimnīcu. 

Mans pirmais dzīves gads pagāja Viļakā. Pēc diviem gadiem vecāki meklēja darbu tuvāk Rīgai. Tēvs atrada darbu P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas institūtā kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, bet mamma iekārtojās darbā Skrīveru ambulancē kā ārste. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Skrīveros. Mamma Skrīveros nostrādāja visu savu mūžu un arī vēl šobaltdien tur strādā. Tēvs ar vilcienu katru dienu brauca uz darbu Rīgā. Skrīveros mūsu ģimene sakuploja, piedzima arī mana māsa un brālis, tur es gāju skolā, pabeidzu vidusskolu. Kad sāku studēt, kā visi lauku bērni, nonācu Rīgā, kur dzīvoja mana krustmāte. Sākās mani divpadsmit dzīves gadi Rīgā. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē pabeidzu socioloģijas studijas. Dzīvoju un strādāju galvaspilsētā, bet manī brieda sajūta, ka gribu dzīvot kādā Latvijas mazpilsētā. Cēsīs es toreiz pazinu rotkali Daumantu Kalniņu un viņa ģimeni. Sākumā kādus trīs mēnešus braukāju no Rīgas uz Cēsīm, jo arī toreiz Cēsis nebija nomale un nebija viegli atrast, kur dzīvot. Beidzot atradu vienistabas dzīvoklīti un atceros, ka martā pirmo reizi varēju palikt Cēsīs arī pa nakti.

Kļuvāt par cēsnieci...

Strādāju aģentūrā, jau sākumā intuitīvi jutu, ka man gribētos strādāt mūzejā, bet darbavietu tur nebija ne toreiz, ne arī vēlāk. Gribējās pārmaiņas, bet tām tā īsti neviens nebija gatavs. Kad pārcēlos uz Cēsīm, uzskatīju, ka man ļoti paveicies, ka varu strādāt kultūrvēsturiski tik interesantā vietā. Tiem, kuŗi Cēsis vēro no malas, šķiet, ka tā ir tik interesanta un latviska pilsētiņa ar garu un skaistu vēsturi, tā ir radoša un mākslinieciska un tik ļoti gribas šeit dzīvot, laimīgi ir tie, kuŗi te jau mīt. Tas ir mīts, kas nāk Cēsīm līdzi no senākiem laikiem, par to, vai tā ir, var pārliecināties tikai tad, ja dzīvo šeit ilgāku laiku. 

Vai tiešām tas ir tikai mīts?

Tagad Cēsis mainās, it īpaši pēdējos gados. Ceru, ka mīts pārtaps reālitātē, jo patiesībā jau astoņdesmito gadu otrā puse, deviņdesmito gadu sākums bija laiks, kad Cēsīs vairs nebija radošu cilvēku kopienas, pilsētas radošais gars bija apsīcis, bija atlicis tikai mīts par to, ka mākslinieki un radoši cilvēki apzināti izvēlas šo pilsētu par savu dzīvesvietu, te atrod arī savus domubiedrus un veido mākslinieku kopienu. Tāda Cēsīs savulaik tiešām bija, un Juris Žagars ļoti veiksmīgi izmantoja šo leģendu, izveidojot savu Mākslas festivālu. Jā, tagad jaunie, radošie pamazām pārceļas uz Cēsīm, un viņi, visticamāk, ir un būs tie, kuŗi šo kopienu atkal no jauna izveidos. Kad 2004. gadā sāku dzīvot Cēsīs, pagāja kāds laiks, līdz sapratu, ka Cēsīs tādas kopienas nav, ka tā dabīgā veidā izmirusi un nekas līdzvērtīgs un tik jaudīgs nav radies vietā, nav arī ap ko tādai radošo cilvēku kopienai veidoties. Savulaik tāds bija tēlnieks Kārlis Jansons, kuŗš visu savu dzīves laiku Cēsīs ap sevi pulcēja radošus cilvēkus, arī padomju okupācijas gados. Viņš bija šīs kopienas dvēsele. 

Ierados šeit 2004. gadā ar domām par darbu, bet man paveicās šeit sastapt arī savu vīru Gundaru Kalniņu un uzskatu, ka tas ir mans lielākais ieguvums, ka šeit izveidojās mana ģimene. Godīgi jāteic – ja tā nebūtu, diez vai es joprojām būtu Cēsīs. 

Par spīti tam, ka Cēsis tomēr ir jauka un mīļa pilsēta?

Jā, ir jauki, bet ir jau arī citas vietas pasaulē, kur nav sliktāk (smejas). Nopietni runājot, uzskatu, ka mēs paši esam tie, kuŗi veido vidi ap sevi, un tā vieta, kuru izvēlies, ir tā, kuŗu vari vai nevari, ir vai nav iespējas to veidot. Bija laiks, kad, par spīti tam, ka ļoti vēlējos šeit darboties ar kultūrvēsturisko mantojumu, man nebija tādas iespējas. Man pašai bija jāmeklē sev darbs, bija jādomā, kā nopelnīt sev iztiku jomā, kas mani ļoti saista un interesē. Tas bija ilgi, gadus astoņus, līdz pat šī gada ziemai, jo darbojos kā pašnodarbinātā. Aizgāju no aģentūras, jo man piedzima bērniņi, ik pa laikam strādāju. Kad atgriezos, man piedāvāja Cēsu Kultūras un tūrisma centrā vadīt Cēsu pils apmeklētāju centru, bet apzinājos, ka tas nav mans ceļš un tas, ko es vēlos. Mani interesē darbs ar kultūrvēsturiskā mantojuma interpretāciju, saturs, bet ne administrātīvs vadītājas darbs. Tādu projektu iespējas nebija, tādēļ kļuvu par pašnodarbināto, sāku darīt lietas, kuŗas mani interesēja. Gribēju arī saprast, vai tā tiešām ir mana joma – varbūt esmu tikai to iedomājusies? Ne mirkli neesmu to nožēlojusi.

Kā sākās jūsu ceļš?

Sāku studēt tālmācības programmā Viktorijas universitātē Kanadā par mūzeju darbību mūsdienās, mācījos, mierīgi dzīvojot Cēsīs. Tas bija ļoti vērtīgi, sapratu, ka tā nav mana alošanās, bet tas ir mans ceļš, ko vēlos profesionāli iet un kurš mani saista un ir sabiedrībai vērtīgs. Man veicās. Tas bija krizes laiks Latvijā, kad kļuvu par pašnodarbināto, sapratu, ka nebūs viegli. Kultūrvēsturiskā mantojuma jomā darbi apkārt nemētājas, tā ir diezgan konservatīva – iespējams tādēļ, ka galvenais uzdevums visām atmiņas institūcijām ir vākt, glabāt un pētīt. Tas ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi ir prast pastāstīt, komunicēt, iesaistīt sabiedrību, lai cilvēki jūt un saprot, ka šim mantojumam viņu dzīvē ir kaut kāda jēga. Tas ir tas lauciņš, kas mani interesē. Nepretendēju uz pētnieka, ne uz glabātāja lomu, bet gan uz to, kas demokratiskā valstī, manuprāt, varētu būt ļoti jaudīgs, bet mūsu sabiedrībā un profesionālo pētnieku vidū nenovērtēts kultūrvēsturiskā mantojuma darba posms. Mums trūkst zināšanu un arī izpratnes par to, lai gan sakām, ka kultūrvēsturiskā mantojuma pētnieki un glabātāji kalpo sabiedrībai. Ko tas nozīmē – demokratiskā valstī kalpot sabiedrībai? Kā ar šo pagātnes mantojumu nākt un prast uzrunāt mūsdienu cilvēkus? 

Manuprāt, ir jādomā par šī mantojuma interpretāciju, par izejas punktu ņemot to, kas šobrīd sabiedrībai ir aktuāli. Ko un kā darīt, lai sabiedrībai to padarītu saprotamāku, audzēt toleranci, empātiju saistībā ar šo jautājumu. Latvijā joprojām ir daudz atmiņas institūciju, kuras, plānojot savas aktīvitātes, iet sen iestaigātu taku, atver kalendāru un ierauga, kuŗam novadniekam šogad jubileja un tad veido izstādi. Manuprāt, tas ir tāds padomju laika risinājums. Protams, vajag lokāli nozīmīgas izstādes, pasākumus – piemēram, Cēsu kauju simtgade. Bet vēl būtiskāk ir pastāstīt, paskaidrot, kāpēc cilvēkiem ir svarīgi to, kas noticis pagātnē, šodien zināt. To sapratu, pateicoties savām studijām Kanadas universitātē – tas ir tas, ko gribu darīt, kā gribu strādāt. Agrāk man šķita, ka līdz 20. gadsimtam vēsture ir fascinējoša, tā ir joma, kuŗā es sevi redzu, neko citu nemaz negribu, visi tie kaŗi... (smejas). Kad sapratu, ko nozīmē strādāt ar kultūrvēsturisko mantojumu, man kļuva skaidrs, ka nav svarīgi, ar kādu vēstures posmu strādāju, bet būtiski ir tas, ka spēju rast pagātnes sasaisti ar šodienu, ka caur pagātni nokomunicēju šodienai un rītdienai svarīgo, kā rodu sasaisti ar pagātni un padaru to svarīgu mūsdienu cilvēkam, lai tā viņu uzrunā.

Kāds bija jūsu pirmais projekts?

Tas bija sešu lekciju cikls par sieviešu apavu vēsturi divdesmitajā gadsimtā – par kurpēm. Projekta nosaukums bija ”Kurp. Es” – tā bija spēle ar latviešu valodas vārdu „kurpes” daudzskaitlī. Kurp es eju un kādēļ man kājās ir tieši tādas kurpes? Lekciju cikls patiesībā bija stāsts par sievietes emancipāciju no brīža, kad viņa tiek vaļā no korsetes, drīkst parādīt savas potītes un līdz ar to arī apavus. Tas notika ap 1906. gadu, Parīzē. Pēc tam tas, kā vilnis, vēlās pāri visai Rietumu kultūrai. Pirmais pasaules karš ļāva svārkiem pacelties vēl augstāk, apavi kļuva vēl labāk aplūkojami un tā tas turpinājās. Mana pēdējā lekcija bija par mūsdienām, par to, kas sākās jau septiņdesmitajos gados – sieviešu modes vēsturē tas bija laiks, kad modē vairs nebija kāds viens siluets, katra sieviete pati kā personība izvēlas, kāds modes stils vai stilu sajaukums labāk izcels viņas personību. Pirmās lekcijas notika Cēsu mūzejā, bija piesaistīta arī vietēja kafejnīca, katrai lekcijai bija tematiska uzkoda un dzēriens. Stāstīju arī par vēstures notikumiem, kas risinājās un ietekmēja sievietes izskatu un prātu, arī par mākslu un kino, mūziku. 

Aicināju sievietes atnest arī savas kurpes un pastāstīt šo kurpju stāstu. Protams, pirmajā lekcijā vēl nebija, ko atnest, jo tas bija stāsts par laiku pirms Pirmā pasaules kaŗa, arī nākamajās kurpju stāsti izpalika, bet uz lekciju par četrdesmitajiem, piecdesmitajiem gadiem kāda klausītāja jau atnāca ar stāstu par savas mammas kāzu kurpēm. Pateicoties lekcijām, savācu vienpadsmit kurpju pārus ar stāstiem un nodevu Cēsu vēstures un mākslas mūzeja krājumā. Tas papildināja viņu kurpju kollekciju, kuŗa sākās ar 20. gadsimta pirmo dekādi un apsīka ar kurpju pāri no piecdesmitajiem gadiem. Lekcijas pamanīja, mani uzaicināja uz Rīgu, uz Birojnīcu, kur ar tām iepazinās rīdzinieces. Bija arī atsevišķi mūzeji, kuŗi aicināja saistībā ar kādu savu izstādi – piemēram, Latvijā populāritāti ieguvušā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva izstādēs Rīgā, Dizaina un mākslas muzejā, bija vajadzīgi pavadošās aktīvitātes, arī lekciju un dažādu aktīvitāšu cikli. Mūzejs mani uzaicināja vispirms ar vienu un pēc tam vēl ar divām lekcijām, kas bija piesaistītas trim dažādām modes izstādēm un atbilda dažādiem laika posmiem. Man patīk lekciju formāts, jo man patīk stāstīt, un tas bija labs sākums. Lekcijas vienmēr bija labi apmeklētas. Saņēmu ļoti labas atsauksmes. Jutos iedvesmota un atvērta nākamajiem darbiem.

Autore: Sallija Benfelde

Foto : Gatis Indrēvics

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti