Dalies:

Arvien ceļā... Žurnālists un mācītājs Imants Miezis intervijā Ligitai Kovtunai

Arvien ceļā... Žurnālists un mācītājs Imants Miezis intervijā Ligitai Kovtunai
  • 09. Jun. 2019

Līdz šim biju pazīstama ar tevi kā ar “amata brāli” – žur­nālistu un īrijas latviešu me­dija – portāla http://baltic-ire- land.ie vienu no īpašniekiem, kopā ar dzīvesbiedri IngunuLatvijas 5. novada tV sižetu autori. Nu jums pievienojies arī dēls Niklāvs, kuŗš profesionāli filmē un montē, tātad kļuvis par līdzautoru. Kā tas notiek?

Tad, kad tu tā pa īstam atrodi laiku, lai parunātos ar saviem bēr­niem, šajā gadījumā savu dēlu, tu uzzini daudz ko jaunu. Kad tu netēlo tēvu, bet esi kā draugs vie­ nam 16 gadniekam un runā vi­ņam saprotamā valodā, tad izrā­dās, arī ar tīni var visu sarunāt. Pat ne sarunāt, bet uzzināt, kas tam puikam ir sirdī, kas patīk, kas nepatīk, ko viņš vēlētos da­ rīt... Ir ļoti svarīgi pārrunāt kopā šos jautājumus. Un – izdarīt kā­dus secinājumus ‒ priekš sevis. Iespējams, pieņemt kādu nepo­pulāru lēmumu, lai draudzība un uzticība ir īsta un no abām pusēm. Mēs uzticējāmies Niklā­vam, mūsu jaunākajam dēlam. Viņš vēlējās filmēt, arī montēt video sižetus, un arī tālākos savu mācību plānus saistīja ar mediju izglītību. 2018. gadā Niklāvs pēc mūsu apmācībām gan patstā­vīgi mājās mācoties, gan kopā ar citiem latviešu jauniešiem 3x3 Īrijas nometnē apguva filmēša­nas pamatnoteikumus. Niklāvs pierādīja, ka spēj profesionāli darboties ar kameru un pēc fil­mēšanas visu nofilmēto samon­tēt. Iespējams tas ir iedzimts, jo gan es, gan Inguna jaunībā strā­dājām Latvijas Televīzijā. Inguna ‒ bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā, es – Telefilma Rīga, braukāju komandējumos kopā ar Rodrigo Rikardu, ar Dzintru Geku.

Kopš 2018. gada janvāŗa dau­dzi Niklāva sižeti ir rādīti Latvi­jas Televīzijā, un nu jau otro gadu rēgulāri arī Latvijas RE:TV ka­nālā. Nesen mūsu režisore San­dra Bondarevska atļāvās pateikt: “Imant, tavs dēls montē sižetus ātrāk nekā tu!” Bet es patiešām ar to lepojos! Puisim vēl divi gadi jāmācās, jāpabeidz vidusskola, tikai tad augstskola. Tagad ir tā, ka es aizvietoju Niklāvu, ja viņš kādu iemeslu dēļ nevar filmēt vai montēt, nevis otrādi. Jauki!

Lasītākās ziņas valstī

Teicu – “līdz šim”, jo, būdama dublinā, uzzināju, ka jau kādu laiku esi īrijas latviešu draudzes gans un profesionāli izglītojies Dublinas teoloģijas institūtā. Kā un kāpēc tāda pārmaiņa?

Tā nav pārmaiņa. Tas nav cits virziens. Tas ir ceļš, pa kuŗu eju. Tas ir stāsts par aicinājumu, par garīgumu, kuŗā viss ir “ceļš”. Viss ir vienlīdz svarīgi, un viena lieta papildina nākamo. Tas ir stāsts par to, kā tu spēj salikt kopā no senčiem mantoto dzīves gudrī­bu un integrēt to šodienas dzīvē. Kā tu spēj gadsimtu dzīves gud­rības pamatnoteikumus piemē­rot mūsdienu modernajā pasau­lē. Jau gudrais Zālamans ir teicis, ka īsts vīrs savā ceļā neko neatstāj neievērotu. Esmu mācījies gan no citu cilvēku kļūdām, gan no savējām, un laikam jau tas ir veselīgi. Īpaši veselīgi ir pamanīt un analizēt savas kļūdas. Jāsaka, nav nekā jauna šajā pasaulē, viss jaunais ir tas pats vecais. Reiz vecs kapteinis man stāstīja, ka burāt pa okeaniem ir simtiem reižu drošāk, nekā braukt ar auto vai lidot ar lidmašīnu. Jo, raugi, ar lidmašīnām un auto cilvēcei ir vien dažu simtu gadu pieredze, turpretim, ja ņem vērā tūkstošu gadu kuģošanas pieredzi, tas ir droši.

Esmu ievērojis, ka visam pa­matā ir Dieva radītie likumi, Dieva radītā kārtība. Tās īss ap­kopojums ir vispārzināmie des­mit baušļi, desmit dzīvesgudri likumi, kuŗus neievērojot, vien­mēr iestājas konsekvences – se­kas. Kristus tos ielika vēl īsākos teikumos – dzīves esencē: Mīli Dievu ar visu savu sirdi, arī ar visu savu prātu – to neatslēdzot, bet izmantojot. Un otrs likums, bauslis – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Nonākot kādos apstākļos, piemēram, citā zemē, emigrācijā, tu ieraugi, ka tavs tuvākais, ie­spējams, ir kāds cits latvietis... Saprotams, visi nedomā vienādi, visi nerīkojas vienādi. Īpaši jau latvieši! Problēmas sākas, kad Dieva vietā cilvēki ieceļ kādas citas lietas, piemēram, naudu, īpašumu vai kādus cilvēkus. Bieži vien – sevi. Gadās, ka Dieva vietā tiek iecelts savs bērns. Saskaroties ar cilvēkiem, ir jāmāk pateikt “nē”, tomēr vienmēr jāatceras, ka tuvākais ir jāmīl. Jāciena, pat nepiekrītot.

Acīmredzot šīs īpašības ir no­derējušas arī žurnālistikā. Jo žur­nālistika jau arī, patiesi tā ir ga­rīguma projekcija. Reizēm ir lie­la vēlēšanās pateikt uzreiz, at­klāt, atmaskot! Tomēr īsts garī­gums pat žurnālistikā prasa sa­valdību, cieņu pret savu tuvāko. Arī pret ne tuvāko. Prasa cieņu pret cilvēku. Varbūt tāpēc ziņu portāls latviešiem Īrijā Baltic­ Ireland pastāv jau vairāk nekā desmit gadus, jo tas nekad nav sniedzis nepatiesas ziņas un vienmēr ievērojis šo augstākā garīguma principu.

Acīmredzot latvieši Īrijā pa­manīja, kādas ir manas rakstura īpašības, pamanīja, ka “netaisu teātri”, kā latvieši saka. Nu, ka esmu īsts. Kad archibīskape Lau­ma un Īrijas archibīskaps Maikls Džeksons mani 2016. gada ok­ tobrī ordinēja par diakonu, kāds no latviešiem esot teicis: “Kuŗš gan cits varētu kalpot šajā amatā, ja ne Imants! Katru svētdienu jau otro gadu vadu Kristus apvie­notās latviešu luterāņu dievkal­ pojumus Dublinā. Sestdienās va­du dievkalpojumus Limerikā, Longfordā un Tulovā. Pēc saru­nām ar Lielbritanijas latviešu baznīcas prāvestu Andri Abaku­ku, ar LELBāL archibīskapi Lau­mu Zuševicu nāca piedāvājums no Īrijas anglikāņu baznīcas va­dības mācīties minētajā Dubli­nas Teoloģijas institūtā, kas irTrinity kolledžas nodaļa. Es atkal un atkal pārliecinos, ka, ja tev Dievs un cilvēki uztic mācīt citus cilvēkus, tad bez zināšanām, bez vēstures pētīšanas, bez viedokļu izpratnes nekas nav īsti un patiesi. Tu nevari mācīt citus, ja tev ir tikai savs viedoklis, ja tu neņem vērā, ko par garīgām lietām ir domājuši, runājuši un rakstījuši citi cilvēki tuvākā un tālākā vēsturē. Jēzus Kristus īstums ir mans vislabākais paraugs, kā ru­nāt ar bērniem un pieauguša­jiem, kā runāt ar gudriem un ar nemācītiem, ar bagātiem un ar nabagiem. Kā runāt ar cilvēkiem, kuŗi ir izdarījuši kādas kļūdas, vai pieņēmuši nepareizus lēmu­mus. Labāka parauga, kam sekot, nav.

Tev uzticēts godpilns uzde­ vums kārtējos latviešu dzies­mu un deju svētkos toronto vadīt atklāšanas dievkalpoju­mu. Ko teiksi tautiešiem, kāds būs tavas uzrunas galvenais vēstījums?

Vēl to gatavoju, bet uzdevums, galvenais vēstījums ir skaidri, saprotami, vienkāršiem vārdiem Kristus mīlestības stāstu, mūžī­gās cerības stāstu pastāstīt latvie­šu valodā. Dievam taču bija, un es ticu, ka joprojām ir kāds plāns, kādēļ mēs esam latvieši, kādēļ runājam latviešu valodā.

Iedrošināšu tos latviešus, kuŗi tur atnāks. Pateikšu to, ka ar šo dzīvi viss sākas, bet nekas nebei­dzas. Ka viss turpinās pēc šīs dzī­ves. Jā, es ceru, ka varēšu to kād­ reiz perfekti darīt arī angļuva­ lodā.

Jūsu – “Miežu mājas” ir vien­ mēr pilnas ar cilvēkiem, kas tajās gan mitinās ilgāku laiku, gan iegriežas uz īsāku brīdi. Rīgā esot bijis tāpat – vienmēr pilna māja. Kāpēc? un vai ne­ apnīk? Paši taču vēl jauni cilvē­ki, kam interesanti pabūt diva­tā...

Ir lietas, kuŗas cilvēkam var at­ņemt, un ir lietas, kuŗas tev ne­viens nevar atņemt. Ir labi, ja cilvēkam pieder māja, īpašums, nauda, bet tam nav pastāvīgas vērtības, jo vai nu to kāds tev atņem, piemēram, banka, vai cil­ vēki. Bet zināšanas, dzīves gud­rību, draudzību, mīlestību – to nevar atņemt. Rainis arī teica, ka dodot gūtais neatņemams. Ne­var nevienu nosodīt, ja viņš saka: “mans nams – mana pils” un sve­šiniekus iekšā nelaiž. Jā, latvietis it kā vēsturiski ir viensētnieks...

Bet es pieļauju, ka manos senčos ir bijuši kurlanderi, kuŗi ceļoja, burāja, bija Gambijā un Tobago un citur! Man ļoti patīk ceļojumi, izaicinājumi.

Mūsu ģimenes pieredze rāda, ka nav nejauši satikt cilvēku. Katram, kuŗu Dievs noliek tavā dzīves ceļā ir kāda nozīme. Citus viņš noliek dzīves ceļā kā mācī­bu, kā pārbaudījumu, ar citiem tu droši vari iet vienā kopējā virzienā. Mēs ar Ingunu (Imanta dzīvesbiedre – L. K.) skatāmies un ejam vienā virzienā. Mēs, pal­dies Dievam, neesam viens ot­ram kā “pārbaudījums”, mums ir labi kopā, es esmu priecīgs sievu pavadīt, piemēram, uz Dziesmu svētkiem, un vēl priecīgāks esmu viņu sagaidīt. Mums ir četri mīļi bērni, trīs mazbērni. Tas ir fan­ tastiski – sajust, ka tu mīli un tevi mīl! Es varu doties ar draugiem burāt vai makšķerēt, bet zinu, ka es ar prieku braukšu mājās, jo mani gaida. Mums ar Ingunu ir daudz draugu un, lūk, tā ir vēr­tība, ko neviena banka nevar at­ņemt. Zinu un saprotu, ka ne­varu piespiest Ingunu burāt, jo viņai tas nepatīk. Reiz, burājot pāri Biskajam deviņus metrus augstos viļņos un vētrā, mans fotoaparāts nogrima. Esmu vēl dažus telefona aparātus jūrā no­slīcinājis. Sieva man teica: “Tu slīcini visu, kas tev ir dārgs. Es ar tevi jūrā nebraukšu! Bet ir pie­tiekami daudz vietu, kur varam doties kopā.

Mājas pagalmā diezgan lielu vietu aizņem kāds busiņš – bib­liotēka. ar to tu braukājot pa visu īriju un pildot bibliotēkā­ra darbu. Kā tas notiek? un kas tās par grāmatām? Vai īrijas latvieši ir lieli lasītāji?

Turpinot garīguma temu – ne vien žurnālistika vai televīzija ir garīgu lietu transformēšana, ne vien draudzes vadīšana ir saistīta ar garīguma nešanu sabiedrībā.

Īrija, Zaļā sala nekad iepriekš nebija kārots letiņu galamērķis jaunas dzīves uzsākšanai. Īstenībā mēs te esam pirmā emigrācija. Līdz ar to viss, ko mēs šeit darām vai veidojam, ir ļoti svarīgi. Mēs esam tie, kas raksta vēsturi, veido latviešu tradicijas Īrijā. Sapro­tams, to nevar darīt atrauti, izo­lēti no savas tautas. Mēs nevaram atrauties, nebūt saistīti ar to tau­tas daļu, kas kaŗa apstākļu dēļ bija spiesti emigrēt, un ar tautas daļu, kas palika aiz dzelzs priekš­kara. Mēs visi un ikviens rakstām Latvijas un latviešu vēsturi, un to kāds pieraksta, izdod grāma­tās. Mācoties draudžu darbinie­ku kursos Vašingtonā, pamanīju, ka Rokviles draudzes telpās ir daudz grāmatu – gan bibliotēkā, gan kastēs. Es personīgi tādus rakstniekus un tādas grāmatas, kādas redzēju Rokvilē, nebiju ne zinājis, ne lasījis. Un, kā izrādījās, citi Īrijā dzīvojošie latvieši arī. Rezultātā divas paletes ar grā­matu kastēm atceļoja no Vašing­tonas draudzes uz Dublinu. Mil­zīgs paldies mācītājai Anitai Vārs­bergai­ Pāžei un Vitautam Hāz­neram, bibliotēkas cilvēkiem!

Vēl grāmatas atceļoja arī no Lielbritanijas, no Straumēniem. Inese Auziņa­Smita, sadarbojo­ties ar tolaik Latvijas vēstnieku Īrijā Pēteri Kārli Elfertu, atsūtīja uz Īriju veselu busiņu ar Latviešu vēstures materiāliem, brošūrām, žurnāliem un grāmatām. Sapra­tu, ka tas ir nopietni, ka ir reāls pamats veidot latviešu bibliotēku Zaļajā salā. Uzrakstīju projektu, to akceptēja Latvijas sabiedrības integrācijas fonds (SIF), un jāat­zīmē, arī paši iesaistījās biblio­tēkas paplašināšanā. SIF ieros­mes rezultātā uz Īriju atceļoja daudz bērnu grāmatu. Mūsu bib­liotēkā tagad ir aptuveni 4000 grāmatu. Latviešiem Īrijā ir ve­sela viena bibliotēka! Turklāt – īrētā mājā, jo mums nav savu telpu, ne savu Straumēnu, ne Sidrabenes vai Katskiļu. Lai grā­matas nonāktu līdz latviešiem, ir jāraksta projekti, jālūdz financē­jums dažādām organizācijām, arī Latvijas Ārlietu ministrijai. Jālūdz vismaz degvielai, lai par mobilo bibliotēku pārbūvētais dzīvojamais vagoniņš ripotu pa Īrijas ceļiem. Jāatzīmē, ka Īrijā patlaban dzīvo aptuveni 40 000 latviešu. Un viņi, kā zināms, ne­dzīvo vienā vietā, bet gan valstī, kuŗa ir lielāka par Latviju. At­tālumi tiešām ir lieli.

Bibliotēka ir attīstības stadijā, grāmatu klāsts ir liels, pagaidām grāmatas vairs klāt neņemam. Pats galvenais šobrīd ir to kata­loģizācija, parallēli lūkojoties pēc finanču atbalsta. Ne visiem ir iespēja atbraukt 300­500 km uz bibliotēku. Lasītkārākie parasti, atbrauc paši, tad ņem pa 10­-15 grāmatām līdz nākamajai reizei.

Austris Grasis kādreiz inter­vijā man teica, ka nekad ne­vienā zemē, kur dzīvojis, nav tajā iegādājies īpašumu – “lai neielaistu saknes”. Kā jums ar Ingunu?

Mēs neesam šeit ielaiduši sak­nes, un nedomāju, ka to darīsim arī nākotnē. Mūsu saknes ir Latvijā.

Liktenīgi, ka tieeši tagad mūsu saziņas laikā esam patiesi liela izaicinājuma priekšā, proti, īpaš­nieks, kuŗa mājā Dublinā dzī­vojam jau desmito gadu, izlēmis ka vēlas kaut ko mainīt savā biznesā, un esam saņēmuši īpaš­nieka advokātu apstiprinātu vēs­tuli, kuŗā viņš paziņo, ka no nā­kamā gada, tātad no 2020. gada februāŗa, vairs nav iespēju šeit mūsu ģimenei dzīvot. Īres lī­gums netiks pagarināts. Vai tās būtu “Miežu māju” beigas, vai – gluži otrādi – jauns sākums?

Esam pārliecināti, ka Dievs vē­las mums ko pateikt, iespējams, dot ko labāku. Šī māja, šī vieta Dublinā, kuŗu daudzi zin, ir bi­jusi par svētību visiem, kuŗi šeit ir ienākuši, palikuši uz īsāku vai gaŗāku brīdi. Te notikums, drau­dzes sapulces, tematiskie vakari, garīgie semināri, latviešu koŗa mēģinājumi, tagad jādomā par citu vietu. Arī potētajam ceri­ņam, kuŗš ieaudzies no Siguldas mājām, arī patlaban ziedošajam jasmīnkrūmam no Rīgas. Arī ķirsim, koŗa dāvanai portālam Baltic­Ireland, kuŗš piecu gadu laikā devis daudz garšīgu ogu. Nāksies to visu kaut kur pār­vietot, kas, protams, nav vien­ kārši.

Jā, patiesi interesanti, patiesi nopietns izaicinājums tuvākajai nākotnei. Tomēr ir labi apzinā­ties, ka viss ir Dieva rokās, jo savu dzīvi esam uzticējuši Viņa vadībai.

Autors: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti