Dalies:

Arvids Bļodnieks (1921 – 2019): sabiedriskais darbinieks, Latvijas patriots, ģimenes stūŗakmens

Arvids Bļodnieks (1921 – 2019):  sabiedriskais darbinieks, Latvijas patriots, ģimenes stūŗakmens
  • 08. Dec. 2019

Arvids Bļodnieks dzimis Babītē, Latvijā, 1921. gada 12. oktobrī tēva mājās “Ģeriņi”. Mājas atrodas netālu no Lielupes, 30 kilometrus no Rīgas, pie Ložmetējkalna. Arvida tēvs bija Jānis Bļodnieks, māte Anna, dzim. Dūšelis. Arvidam bija brālis, Jānis, sešus gadus vecāks.

“Ģeriņi” bija 42 hektāru liela saimniecība ar pieeju Babītes ezeram. Viņš stāsta: “Mums bija trīs puiši un trīs meitas, 20 govis, četri zirgi. Traktora nebija, jo benzīns bija dārgs.” Arvidam bija jāiet ganos, vēlāk jāstrādā citi lauksaimniecības darbi un jāpalīdz ar zvejošanu Babītes ezerā.

Pamatskola bija Trenčos – četrus kilometrus no mājām uz Rīgas pusi. Vēlāk Arvids pārgāja uz skolu pie pagasta mācītājmājas, kas bija 10 kilometrus tālu, tāpēc pa nedēļu bija jādzīvo tur. Pēc tam mācības Vecbebŗu dārzkopības un biškopības skolā, arī Bulduros, bet te nepabeidza, jo sākās kaŗš.

Lasītākās ziņas

II Pasaules kaŗa sākumā Arvids apprecējās ar Almu, bet neilgi pēc tam viņu mobilizēja latviešu leģionā, 15. divizijā, ko vēlāk izveda uz Vāciju, un tā kaŗš viņus šķīra. Savu dēlu Latvijā – Māri – Arvids satika tikai 50 gadus vēlāk, aizbraucot uz Almas bērēm.

Armijā Arvidu pieņēma par ziņnesi, vēlāk nodarbojās ar zirgu apkopi, bija feldšers. Viņu mobilizēja Ventspilī, tad nonāca cīņās Krievijā pie Staraja Rusas, Polijā un Vācijā. Pie Staraja Rusas frontē trīsreiz ievainots. Vācijā, drīz pirms kaŗa beigām, 3. maijā, viņa vienības komandieris brīvprātīgi padevās gūstā amerikāņiem, tā paliekot amerikāņu zonā.

Kaŗam beidzoties, Arvids strādāja lauksaimniecībā Vācijā pie Ziemeļjūras, vēlāk pārcelās uz latviešu nometni Getingenā, kur studēja agronomiju Getingenas universitātē, ieguva maģistra gradu un strādāja pie doktora darba par kviešu audzēšanu. Bija doma doties uz Čīli, bet pavērās iespēja tikt uz Ameriku, ko Arvids izmantoja. Amerikā dzīvoja radi, kuŗi, līdzīgi Kārlim Ulmanim, pēc 1905. gada revo- lūcijas meklēja patvērumu. Te jau bija Pēteris Kaupe (viens no Priedaines sākotnējiem darbiniekiem), kuŗš arī Arvidu izsauca (Pēteris Kaupe esot izsaucis ap 200 personām!) un pie kuŗa Arvids mitinājās. Drīz izdevās tikt darbā lielā zāļu ražošanas uzņēmumā Hoffman La-Roche, kur viņa lauks bija saistīts ar C vitamīna sintēzi. Tur viņš nostrādāja 36 gadus līdz pensijai 1986. gadā.

Strādājot Hoffman La-Roche, viņš apmetās pie Juŗa Kaupes,Glen Ridge, NJ, vēlāk pārcēlas uz dzīvokli blakus pilsētā Montklērā (Montclair, NJ). Vācijā Arvids bija iepazinies ar Silviju Indrani, turpināja draudzēties, un 1961. gadā viņi apprecējās. Tai pašā gadā nopirka māju Montklērā, 1964. gadā piedzima dēls Juris.

Sabiedriskais darbs Arvidam bija ļoti tuvs jau Vācijā. 1947. gadā Hamburgā piedalījās Latviešu Studentu centrālās savienības kongresā, kur viņu ievēlēja Nacionālā komitejā (kongresu vadīja Edgars Andersons). Dzīvojot Amerikā, viņš bieži devās uz Bruklinu, kur notika latviešu dievkalpojumi māc. R Zariņa vadībā. Arvids iesaistījās draudzes darbā, un kad tika nodibināts Ņujorkas draudzes Ņudžersijas novads, Arvids 30 gadus kalpoja par tā vecāko – rīkoja dievkalpojumus, sarīkojumus, sēdes. Īpaši spilgti notikumi risinājās 1970. gados, kā Ņudžersijas novada un dāmu komiteju rīkotie Rudens sarīkojumi, kas reizēm pulcināja vairāk nekā 400 viesu un kuŗos bieži uzstājās pazīstamie “Trīs no Pārdaugavas”.

Arvids iesaistījās arī Ņujorkas draudzes Ņuārkas pamatskolas darbā, kur vairākus gadus vadīja vecāku padomi. Viņš veidoja Ņuārkas (vēlāk Ņudžersijas) skolas Apkārtrakstu, Ņudžersijas novada apkārtrakstus, sastādīja notikumu kalendārus, kopā gandrīz 600 izdevumus. Lai tos pavairotu, viņš ar Silviju iegādājas pavairošanas (mimeograph) iekārtu, ar ko iespieda arī Ņuārkas skolas žurnāliņu “Vācelīte”.

Darbība novadā uzplauka, un tika nospriests, ka vajadzīgas pašiem savas telpas. Tika izveidota Īpašuma iegādes komiteja un Arvids kopā ar Silviju dedzīgi strādāja, lai tiktu ievākti līdzekļi.

Kopā ar Silviju tika arī apmeklēti sirgstošie un aicināti ciemos tādi, kuŗiem nebija citur, kur iet. Savus atvaļinājumus Arvids lielākoties pavadīja Ņujorkas draudzes nometnē Katskiļos, kamēr dēls Juris piedalījās draudzes nometnē, strādāja mūrēšanas darbus nometnes brīvdabas svētnīcā. Arvids allaž draudzei ziedoja gan laiku, gan arī līdzekļus, un nevar arī nepieminēt ziedojumus dāmu komitejai “sabiedrības omulības veicināšanai”! Draudzes darbs Arvidam bija tuvu pie sirds. Vēlāk viņš uzņēmās LELBĀL virsvaldes rezivījas darbu.

1969. gadā Arvids piedalījās Amerikas latviešu apvienības (ALA) kongresā Filadelfijā kā delegāts, un 1971. gadā viņu ievēlēja par ALA sekretāru. Šai amatā Arvids nokalpoja deviņus gadus (Arvids arī ir bijis ALA kongresa sekretārs, un viena protokola ar roku rakstītais teksts aizņēma 129 lpp.)! Arvids iesaistījās ALAs Latviešu institūta darbā. Tā uzdevums bija rūpēties par latviešu kultūras vērtību saglabāšanu, tā paspārnē bija kultūras vērtību krātuves Daugavas Vanagu namā Ņujorkā, kā arī Priedainē un Vašingtonas draudzes telpās Rokvilē. Arvida vadības laikā tika izdoti un izplatīti vairāki izdevumi: periodiskais žurnāls Latvju Māksla (A. Sildega redakcijā), Zelta Lāpas Gaismā (par latviešu studentiem Vācijā 1945- 51 – Dr. J. Zušēvica redakcijā),Baigais gads (grafiku mape – S. Vidberga redakcijā), Patvaļa(par zemnieku deportācijām – autors J. Riekstiņš) u. c. (Īpaši pieminami A. Bļodnieka lieldarbu izdevumi, kā Dr. A. Gātera “Apceres par 21 trimdas rakstnieku”, V. Bērziņas-Baltiņas “Latviešu valodas vārdnīca” un īpaši – “Latvju Enciklopēdija”. Kad tās galvenais redaktors, vēsturnieks Edgars Andersons negaidīti aizgāja Mūžībā, A. Bļodnieks nobeidza “Enciklopēdiju”, izdodot tās pēdējo (5.) sējumu. ALA darbības laikā Arvids kopā ar Silviju atbalstīja Latviešu Studiju centra (LSC) projektu pie Rietummičiganas universitātes. Tanī laikā Bļodnieku mājā Montklērā arī dzīvoja baltu filologs Jānis Bičolis un tika sniegta palīdzība J. Bičoļa bibliotēkas pārvešanai uz Studiju centru, kur tā bija pamats LSC bibliotēkas izveidošanai.

Kad 1996. gadā ALA kongress pieņēma lēmumu atbalstīt Latvijas mazpulkus, Arvids kļuva par Latvijas mazpulku sakarnieku ASV. Kā agrākais mazpulcēns, viņš bieži sazinājās ar mazpulku vadību Latvijā, dodot, kā viņš teica – “pep talk” viņu uzmundrināšanai un atbalstot mazpulka avīzītes izdošanu, godalgas ražas skatēm, veicināja koku stādīšanas programmas un kontaktu ar līdzīgo apvienību ASV – 4-H. Ar skepsi Arvids skatījās uz Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienība, uzskatot, ka Eiropas Savienībai nevajag kontrolēt Latvijas lauksaimniecību un ar jo lielāku sparu atbalstīja Latvijas mazpulku darbību!

Arvids bija aktīvs studentu korporācijā Selonija. Tajā viņš iestājās, dzīvojot Eslingenā, Vācijā 1948. gadā un, Mūžībā aizejot, bija vecākais Selonijas filistris. Selonijā Arvids ir ieņēmis oldermaņa amatu, ilgus gadus arī kārtojis tās sadarbību ar ALA.

Patriotisma jūtas Arvidam bija ļoti spēcīgas. Viņš cienīja savu patvēruma zemi Ameriku, bet visu savu brīvo laiku, it īpaši pensijā būdams, veltīja latviešu sabiedrībai. Arvidam bija stingra stāja attiecībā uz latviešu pašnoteikšanos Latvijā un pret krievu virskundzību. Viņš ļoti dusmojās par korupciju jaunajā Latvijas valstī. Kaut gan mūža lielāko daļu dzīvoja ASV, Arvids nepieņēma ASV pilsonību, viņš bija latvietis caur un cauri! Ļoti svarīgi Arvidam likās informēt amerikāņus par Latviju un Latvijas lietu – viņš piedalījās izstādēs amerikāņiem un atbalstīja pretokupācijas demonstrācijas. Montklēras un apkārtnes latvieši Bļodnieku mājās allaž tikās 18. novembrī.

Arvids arī bija stingrs latviešu valodas aizstāvis. Viņš arī izdeva “Latviešu pareizrakstības vārdnīcu” un cītīgi to izplatīja.

Arvids uzturēja ne vien savu ģimeni ASV, bet arī ģimenes locekļus un radus Latvijā. Un ne tikai – palīdzība tika daudziem, arī ASV latviešiem, kuŗiem tik labi negāja. Arvids kopā ar Silviju brauca ciemos, uzņēma pie sevis. Piemēram, kādai latvietei palīdzēja no Padomju kuģa nokļūt ASV, tika līdzēts gan ar izmitināšanu, ārstēšanos, jaunas dzīves uzsākšanu.

Tāda noteikta vaļasprieka Arvidam nebija. Viņa uzskatu, piemēram, par ceļošanu var noprast no jautājuma, ko Arvids uzdeva tiem, kuŗi viņam stāstīja par saviem ceļojuma plāniem: “Kas tev tur pazudis!” Brīvā laika aizraušanās bija sabiedriskais darbs. Bet, ja jau runājam par vaļasprieku, tad tas bija ļoti praktisks – mājas uzkopšana un dārza darbi. Dārzs bija patiesi izkopts, tur auga ogulāju rindas, tomāti, gurķi, rabarbeŗi, sparģeļi un, protams, ābeles. Arī firziķi, un notika eksperimentēšana ar avokado stādiem. Arī puķu bija daudz, un īpaši iemīļots bija hibisks, kas bieži ziedēja: “Stādiņš ir priecīgs” – Arvids mēdza teikt.

Arvids kopa savu veselību, ēdot veselīgi, sekojot dietologu ieteikumiem. Viņam arī patika šad tad atvērt pavārgramatu un kaut ko interesantu pagatavot. Un parasti ar labiem rezultātiem! Tad jautājums bija: “Vai to var taisīt atkal?”

Tēvam bija mīļš suns Misiņš, ar kuŗu viņš daudz gāja pastaigāties. Kaķi bija īpaši draugi – tēva mājās „Ģeriņos» bija kaķi, un Montklērā arī – Minna ar daudzajiem bērniem, kam ļoti “latviski” vārdi: Barons Bunduls (melns, gaŗspalvains), Pindzele, Bailīgais, Mopsis un Sunītis – kaķītis kuŗš vienmēr Arvidam tecēja līdzi un sildīja kājas naktī. Kaķi mājās bija “pirmā” vietā – tie ēda pirms cilvēkiem, un, ja kaķi bija sagūluši viņa gultā, tad snaust dienvidu Arvids gāja citur.

Arvids cienīja glāzi vīna, un mājās bieži bija laba kompānija, ar ko to baudīt kopā. Un, kad radās jautājums, vai arī bērēs pacelt vīna glāzi, tēvs atbildēja: “Divas!”. Un tā arī tika bēru viesi aicināti uz divām glāzēm vīna.

6. decembrī Bļodnieku mājā plānots mājas dievkalpojums – par godu Arvidam, kuŗš, kamēr vien spēja, vienmēr bija gatavs uzņemt viesus. Lai viņa iesāktās tradicijas turpinās!

Autors: Juris Blodnieks

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti