Dalies:

Ārvalstīs strādājošo mediķu sadarbības iespējas ar Latviju

Ārvalstīs strādājošo mediķu sadarbības iespējas ar Latviju
  • 16. Dec. 2019

6. decembrī Berlīnē aizvadīts medicīnas profesionāļu sadarbības forums, kura gaitā notika diskusijas par Latvijas veselības aprūpes nozares attīstību, sistēmas izaicinājumiem, starptautisko pieredzes apmaiņu un sadarbības iespējām.

Latviešu Ārstu un zobārstu apvienības  (LĀZA) valdes priekšsēdētājs ārsts Uģis Gruntmanis Latvijas Radio raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidro, ka LĀZA izveidojās 1947. gadā Vācijā bēgļu nometnēs. Pēc 1990. gada LĀZA vislielākā aktivitāte ir bijusi ASV. Taču, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, pēc 2004. gada, kolēģu migrācija nav notikusi Ziemeļamerikas,  bet gan Rietumeiropas virzienā. 

Rīkojot šo forumu, bija svarīgi, lai tur piedalītos ne tikai LĀZA, Eiropas Latviešu apvienības (ELA) pārstāvji un tie cilvēki, kas izbraukuši, bet arī kolēģi no Latvijās Ārstu biedrības, Jauno ārstu apvienības, pārstāvji no Latvijas Universitātes, Saeimas un Izglītības ministrijas. 

Lasītākās ziņas

Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs, Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas vadītājs Ilmārs Dūrītis teic, ka viens no iemesliem, lai satiktos forumā, bijusi diasporas pārstāvju minētā veselības aprūpes un sociālās sistēmas nesakārtotība Latvijā. 

Turklāt, raugoties no veselības politikas veidotāju puses, bija ļoti svarīgi tikties ar šiem cilvēkiem un dzirdēt viņu viedokli nepastarpināti un, uzklausot viedokļus, saprast, kur jāmeklē risinājumi veselības sistēmai Latvijā. Un tādi diezgan spilgti arī iezīmējās. Piemēram, kā uzlabot un sakārtot Latvijā rezidentūras lietas, jo rezidentūra ir kritiski svarīgs mirklis, kurā ieiet cilvēks, kurš tikko beidzis augstskolu. Pēc medicīnas augstskolas beigšanas diezgan daudzi izvēlas pamest valsti un dodas rezidentūrā vai darbā citur. Otra problēma, kas jārisina, ir veselības aprūpes sistēma un tās sakārtotība, jo jaunais ārsts, ieejot sistēmā, vēlas, lai šī sistēma ir saprotama, skaidra un caurspīdīga, lai morālās vērtības, kas piemīt viņam kā cilvēkam, vairāk vai mazāk sakrīt vai vismaz nekonfliktē ar konkrētās iestādes morālajām vērtībām. Treškārt, protams, atalgojums. Tāpat, piemēram, birokrātiski šķēršļi, kā ārstam, kurš jau strādājis ārzemēs, atgriezties Latvijā un strādāt savā profesijā. Skaidrs, ka šie šķēršļi ir maksimāli jāsamazina, tostarp arī ar trešajām valstīm, kuru izglītības un veselības aprūpes līmenis ir salīdzināms ar Eiropas valstīm. 

Ārsts Kārlis Rācenis skaidro izmaiņas nākamajā gadā ārstu un rezidentu atalgojumā. Viņš stāsta, ka Ministru kabinets kopā ar Veselības ministriju ir izveidojuši sistēmu, kas no nākamā gada paredz visiem palielināt atalgojumu par 10 %, bet rezidentiem par 20 %, taču to nedrīkst darīt, nesamērojot ar citām kategorijām. Minimālā likme jaunāko gadu rezidentiem tad būs aptuveni par 50 eur mazāka nekā sertificētam ārstam, bet vecāko gadu rezidentiem - par 50 eur lielāka nekā sertificētam ārstam. Tātad teorētiski sertificētam ārstam, kurš ir pabeidzis rezidentūru, maksās par 50 eur mazāk nekā vecāko gadu rezidentam, bet tas nav loģiski. Sertificētā ārsta atalgojums pēc sertifikāta iegūšanas tad būs aptuveni par 100 eur lielāks nekā minimālā likme. Tas nozīmē, ka viņa atalgojums no vecāko gadu rezidenta atšķirsies par 50 līdz 70 eur, kas ir pirms nodokļu nomaksas. 

Ilmārs Dūrītis papildina, ka Veselības ministrija uzskata un arī Berlīnē izskanēja, ka Latvijas ārstu atalgošanas sistēma ir pārāk sarežģīta. Veselības ministrijas uzstādījums ir veidot jaunu ārsta algas modeli - skaidru un prognozējamu, kuru prezentēs jau nākamajā gadā. 

Izglītības un zinātnes ministrijas (IzM) biomedicīnas un veselības tehnoloģiju eksperts Uldis Berķis stāsta, ka būtiskākais jautājums, kas saistīts ar IzM kompetencēm, Berlīnes forumā bija par pētniecību. Pētniecība Latvijā visbiežāk notiek projektu veidā, tāpēc atalgojuma jautājums bieži vien te ir sarežģīts - kādā veidā to var uzskatīt par atlīdzības sastāvdaļu. 

Uģis Gruntmanis teic, ka privātās sarunās forumā izskanēja - svarīgi, lai konkursi Latvijā būtu izsludināti godīgi un atklāti, nevis ar mērķi to izsludināt uz īsu brīdi nezināmā vietā, un tad tu mēģini ātri visu ko sameklēt. Tāpēc profesionāļi nevēlas atgriezties Latvijā. Būtiski, lai konkurss ir godīgi izsludināts ar pietiekoši garu pieteikšanās termiņu un godīgu pretendentu izskatīšanu. Tas ir Rietumu standarts - ja šāds konkurss ir, tad tam jābūt pietiekami atvērtam. 

Ilmārs Dūrītis stāsta, ka viņam forumā izdevies tikties ar ārstu, kurš rezidentūru izgājis gan Latvijā, gan Vācijā. Ārsts esot stāstījis, ka rezidentūras process Vācijā ir daudz prakstiskāks. Iespējams, ka Latvijā šī sistēma ir pārāk iegrožota, un to vajag padarīt elastīgāku. Ārsti arī izteica izbrīnu, kāpēc Latvijā rezidentūras laikā vēl ir nepieciešamas kaut kādas teorētiskās studijas. Tāpēc tagad tiek pārskatīts arī rezidentūras saturs. 

Uldis Berķis papildina, ka par to ir diskutēts arī saistībā ar jauno sabiedrības veselības pamatnostādņu izstrādi, kas atrodas Veselības ministrijas pārziņā. 

Medicīnas zinātņu doktors, neiroķirurgs Vācijā Aksels Rībens uzskata, ka ārstu trūkums Latvijā ir relatīvs. Presē izskan, ka viņu trūkst, bet reāli profesionāļi īstu trūkumu neizjūt, no viņu puses nav nekāda piedāvājuma, tomēr A. Rībens atzīst, ka arī pats neko aktīvi nav meklējis. 

Runājot par rezidentūru, A. Rībens teic, ka Latvijā tā savā ziņā ir hipertrofēta. Vācijā tādas īstas rezidentūras nemaz nav. Ja tu pabeidz medicīnas studijas, tad strādā kā ārsts un tālāk izglītojies sava specialitātē. Specialitāti apgūst caur darbu. Protams, ir priekšraksti, kādām manipulācijām ir jābūt izdarītām, kādām zināšanām ir jābūt, un tad, pēc tām vadoties, katrs klīnikas vadītāja uzraudzībā virzās tālāk uz priekšu rezidentūrā. Tomēr lielā mērā tas ir paša noteikts process, tas nav tik akadēmisks kā Latvijā. 

A. Rībens stāsta, lai viņš atgrieztos Latvijā, tad ir jābūt kādiem konkrētiem darba piedāvājumiem. Lai kaut ko paveiktu, vajag komandu. Ja tādi cilvēki ir, tad, iespējams, var arī atgriezties. Latvijā, un tas nav tikai medicīnas sistēmā vien, ļoti bieži ir tā, ka runas nesaskan ar darbiem. Un to var redzēt dažādos līmeņos. 

Runājot par to, vai profesionāļi Latvijā vispār gaida atpakaļ savus remigrējušos kolēģus, Uģis Gruntmanis uzsver, ka tas ir atšķirīgi dažādās specialitēs. Viņam pašam, ilgus gadus dzīvojot ASV, ar Latvijas kolēģiem ir bijusi ļoti laba sadarbības pieredze. Tomēr viņš zina, ka citās specialitātēs ir daudz savādāk, taču tas tā noteikti nedrīkstētu būt. Tam ir jābūt sistēmiski skaidram. Īpaši universitāšu slimnīcās jābūt skaidriem, caurspīdīgiem noteikumiem, godīgiem konkursiem un ir jābūt zināmam laikam, kurā persona var būt vadošā amatā, nevis kā Latvijā, kur par klīniku un katedru vadītājiem var būt samērā neierobežotu laiku. Tas neveicina progresu un paaudžu nomaiņu. 

Taču tautieši ir gatavi sadarboties. Tas ir fenomenāli, tāpēc arī LĀZA pastāv, lai stimulētu šo sasaisti starp visiem latviešu izcelsmes kolēģiem - Latvijā un ārzemēs, palīdzētu jaunajiem kolēģiem ar kontaktiem, atrast mājvietu utt. Jauniem cilvēkiem ir maksimāli jāredz, kā lietas notiek pasaulē. Ne jau tas, ka viņus te ar varu turēs aiz kaut kādas sienas, viņus noturēs Latvijā. Latvijā ir jārada situācija, lai cilvēki aizbrauc, apskatās un tad brauc mājās un lieto savas zināšanas un spējas. 

Ilmārs Dūrītis papildina, ka klīniku, slimnīcu un nozaru vadībā ir jāredz, vai es kā vadītājs apzinos, ka man šajā jomā ir vajadzīgs jauns speciālists, un kur un kā es viņu meklēju un vai vispār es viņu meklēju. Tas ir kritiski svarīgi slimnīcu vadībā un pārvaldībā, jo tās ir šīs mazās operatīvās darbības, kur ministrijas rokas vairs nesniedzas. 

Karīna Beinerte ir bērnu psihiatrijas rezidente Anglijā un LĀZA valdes locekle. Viņa stāsta, kaut arī rezidentūrā ir liela noslodze un mazs atalgojums, rezidentūras kvalitāte Anglijā ir ļoti augsta, tā ir ļoti pilnvērtīga izglītība. Ir arī milzīgs atbalsts no vecākiem speciālistiem. 

Runājot par tematu "mēs-šeit un jūs-tur", K. Beinerte teic, ka, protams, pieredze ir atšķirīga nekā Latvijā, taču ir arī daudz kopīga. Un LĀZA arī cenšas dalīties ar kopīgo, piemēram, veidojot kopīgus projektus. Ir arī cilvēki, kas individuāli sadarbojas ar Latvijas kolēģiem. 

K. Beinerte uzsver, ka, pirmkārt, nevajag skatīties uz latviešiem, kas aizbrauc projām, kā uz zaudētiem prātiem, koncentrēties tikai uz to, kā dabūt viņus atpakaļ. Cilvēki, kas strādā ārzemēs, arī var veikt aktīvu ieguldījumu Latvijai, piemēram, sadarbojoties zinātnē. Beinerte stāsta par interneta semināriem par bērnu un pusaudžu psihisko veselību, ko viņa no janvāra kopā ar domubiedriem rīkos starp Kanādas un Latvijas speciālistiem. Tā būs video semināru sērija divām plūsmām - pieredzējušiem speciālistiem un jaunajiem bērnu psihiatriem. Viņa uzsver vēlmi, lai šis seminārs izvērstos regulārākā sadarbībā un būtu atvērts arī plašākai publikai. 

Uģis Gruntmanis kopsavilkumā teic, ka forumā ir bijušas ļoti produktīvas diskusijas. Viņš citē profesoru Ugu Dumpi, kurš forumā ir teicis - jādomā par to, lai Latvijā un diasporā visur būtu mazi medicīnas un zinātnes porziņģīši, un mums vajadzētu mācēt viņus atrast un visiem kopā sadarboties Latvijas attīstības labā. 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti