Dalies:

Ārste Anita Tannis dalās pieredzē, izslimojot Covid-19

Ārste Anita Tannis dalās pieredzē, izslimojot Covid-19
  • 25. Apr. 2020

“The Globe and Mail” laikraksta 5. aprīļa numurā ir publicēts Anitas Tannes raksts “I survived the coro- navirus. It wasn’t easy, but we can get through it”, kuŗā viņa dalās savā pieredzē, izslimojot Covid-19.

Anita dzīvo North Vancouver, Britu Kolumbijā, un pirmos slimības simptomus sajuta, esot Austrijā, nelielā slēpošanas pilsētiņā Ischgl. Tikai atbraucot mājās, parādījās ziņas, ka tieši šī pilsētiņa ir Austrijas vīrusa izplatības centrs. Tad arī viņa nolēma, ka ir jāpārbaudās.

Anita raksta: “Man drudzis un klepus pastiprinājās pēc atgriešanās Kanadā, - pēc tam kad četras dienas Eiropā jau sāku justies labāk, atkal sliktāk kļuva mājās. Veselības aprūpes medmāsa piezvanīja un apstiprināja inficēšanos ar Covid-19, kad es, piecas dienas pēc atgriešanās, jau sāku justies labāk.

Lasītākās ziņas valstī

Daži slimnieki Covid-19 nemaz nejūt. Viņiem nav simptomu, bet viņi var kļūt par “veselīgiem palīgiem”, kuŗi negribot pārnēsā vīrusu, sa- slimdinot citus. Es Covid-19 sajutu kā ļoti smagu gripu. Gan naktī, gan dienā mirku drudža sviedros, mani muskuļi sāpēja, klepus nogurdināja. Trīs dienas klepus nerimās, tomēr biju laimīga, ka nevienā brīdī man nebija īsti grūti elpot. Pirmās divas dienas esot mājās, pazaudēju piecas mārciņas. Man nebija apetīte un bija slikta dūša.”

Anita raksta, ka šo laiku pavadījusi vienatnē, un ir pateicīga draugiem un radiem, kas viņu apgādāja ar pārtiku un citu nepieciešamo. Bet Anita arī saprot, ka nobijušies viņi bija droši vien vairāk nekā viņa pati. Bez tam Anita arī juta, cik šī slimība var būt smaga kādam, kuŗam nav tik laba vispārējā veselība.

Viņa turpina aprakstīt slimības gaitu: “Septiņpadsmit dienas pēc tam, kad man parādījās pirmie simptomi, vēl arvien biju izolācijā savā mājā, lai arī man vairs nebija nekādu simptomu. Veselības ministrijas dienests mani informēja, ka es būtu varējusi iet ārā no mājas pēc 10 dienām kopš simptomu parādīšanās, tomēr mani izmeklējumi internetā uzrādīja, ka daži cilvēki var pārnēsāt vīrusu arī 20 dienas pēc simptomu parādīšanās. Tā kā mana province pārtrauca pārbaužu veikšanu pēc izveseļošanās, pat pacientiem ar apstiprinātu inficēšanos ar Covid-19, kā gan viņi var zināt, ka es vairs nevaru vīrusu pārnēsāt uz citiem? Domājot par manas meitas un arī pārējās sabiedrības veselību, paliku izolācijā.

Pat es kā ārste nevarēju tikt pie zālēm, kas teorētiski varētu samazināt vīrusa pārnēsāšanu. Tā vietā lietoju lielākas vitamīnu D un C devas, cinku, kvercetīnu, magnēziju un papildus antioksidantus, kā kurkumīnu un resveratrolu.

Ko vēl es darīju, kas palīdzēja? Daudz daudz miega un atpūtas. Es tikai skatījos vieglākas Netflix pārraides, jo vardarbība un smagāka rak-stura filmas bija pārāk smagas manai nervu sistēmai. Dzēru bezgala daudz dzērienu ar jūras sāli, lai aizvietotu elektrolītus, ko pazaudēju svīstot. Pārsvarā pārtiku no vistas un liellopu buljona zupām. Centos katru dienu uzņemt arī proteīnu, bet divu nedēļu laikā normāli garšoja vienīgi apelsīni un zaļi āboli. Dzēru daudz svaigu citronu, ingvera un medus tējas. Neizmērojami palīdzēja saule un svaigs gaiss.

Es zinu, cik esmu laimīga, un zinu no personīgās pieredzes, ka daudzi no mums, kas inficējas ar Covid-19, izārstēsies mājās, bez griešanās pie ārsta. Tagad esmu kļuvusi par Covid vēstnieci, mācot, skaidrojot, nomierinot manus paziņas, ka lielākā daļa no mums to pārdzīvos, nepārslogojot veselības sistēmu. Pat kad es vienatnē klepoju un svīdu, lūdzoties, lai mani simptomi nepasliktinātos, biju pārsteigta par cilvēka ķermeņa spēku un spēju izturēt, izveseļoties un kļūt stiprākam, neskatoties uz visiem izaicinājumiem, kas jāpārvar. Es zinu, ka vīrusa dēļ pazaudēsim daudz dzīves, bet mums arī ir jāatzīst un jāatzīmē izdzīvošana.”

“Kad nav nekas cits ko darīt, piezvaniet kādam vecākam kaimiņam, vai kādam, kas ir pašizolācijā, nopērciet pārtiku, dalieties ar savu pārāk daudz nopirkto tualetes papīru, rakstiet, zīmējiet, smejieties, radiet un runājiet viens ar otru. Mums ir tik daudz par ko būt pateicīgiem, tagad, kad mūsu dzīves kļūst lēnākas un mēs ievērojam to, ko kādreiz nemaz nepamanījām. Mēs maināmies, mums jāattīstās. Bet vissvarīgākais - mums jāsaprot, ka mēs spējam šo pandēmiju pārdzīvot un uzplaukt,” .

Autore: Anita Tannis

Publicēts sadarbibā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti