Dalies:

Ar Krievijas latviešu sāpi: LAUMA VLASOVA

Ar Krievijas latviešu sāpi: LAUMA VLASOVA
Ieva Freinberga
  • 02. Nov. 2019

LAUMA VLASOVA ir viens no retajiem cilvēkiem, kuram var vaicāt par tautiešiem Krievijā, jo viņa tiešām pārzina situāciju. Viņa ir Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdētāja. Šis kongress ir sabiedriska organizācija, kas ietver visas latviešu organizācijas Krievijā. 

Lauma Vlasova ir dzimusi Latvijā, bet Krievijā nonāca 1965. gadā, kad aizbrauca uz Maskavu studēt ķīmiju. Pavisam drīz tur arī apprecējās un palika uz 53 gadiem, līdz pat 2018. gadam. Nu viņa atkal ir Latvijā, lai gan viena kāja joprojām palikusi Maskavā. Var teikt, ka Lauma Vlasova dzīvo divās valstīs - Latvijā un Krievijā. 

Atgriešanās ceļš vienmēr ir ļoti garš un sarežģīts. Tāpēc ļoti labi saprotu Rietumu latviešus, kas arī kādreiz teica - tikko Latvija būs brīva, visi brauksim! Tomēr, izrādās, ka tas nav tik vienkārši. 

Lasītākās ziņas valstī

Vai kāds ir saskaitījis, cik daudz Krievijā ir latviešu un cik no viņiem vispār grib būt latvieši?

Pēdējā tautas skaitīšana Krievijā bija 1987. gadā, tad latviešu bija ļoti daudz, vairāk nekā 30.000. Viena daļa deviņdesmitajos gados pārbrauca uz Latviju, citi ir aizgājuši mūžībā, vēl citi uzskata, ka viņi vairs nav latvieši. Taču tie, kas darbojas organizētās biedrībās, oficiāli varētu būt ap 2000. 

Tomēr sabiedriskais darbs prasa ne tikai laiku un sirdsdarbību, bet arī materiālu palīdzību organizācijas darbībai. Un daudzi nav spējīgi to veikt. Taču biedrībās darbojas arī daudzi tikai krieviski runājoši cilvēki, kuriem Latvija un tās kultūra ir svarīga. Uzskatu, ka tas ir svarīgākais - ne valodas zināšanas pakāpe, bet gan attieksme pret Latviju. 

Tu esi strādājusi vēstniecībā, apzinājusi Krievijas latviešus un palīdzējusi viņiem atgriezties Latvijā. Daudzi tomēr neatgriezās, kāpēc?

Iemesli ir dažādi. Svarīgākais - nebija, kur atgriezties. Viņiem Latvijā vairs nekā nebija - nopostīts un pazaudēts kara vai izvešanas laikā. Ģimenes, kurām arī radu Latvijā vairs nebija, palika pie savas dzimtas kapiem Sibīrijā. Latviešiem kapi ir ļoti svarīgi - ja vecāki palika guļam Sibīrijā kapos, tad ļoti daudzi nebrauca atpakaļ. Viņi zināja, kas tur būs pēc dažiem gadiem, viss ieaudzis zemē. 

Otrkārt, daudzi cilvēki bija jau pusmūža gados, un viņiem dabūt darbu Latvijā bija ļoti grūti, gandrīz neiespējami, ja kāds nepalīdzēja. Sākās valodas problēmas - latviešu valoda Krievijas latviešiem vairs nav spīdoša, angļu valoda arī nav tik augstā līmenī kā Latvijas latviešiem. Un Krievijas augstskolas diplomu te ne vienmēr atzina. Viņiem Krievijā bija darbs, ģimene - protams, jauktā, bērniem - skola. Izraut to visu… Ļoti grūti iedzīvoties Latvijā. 

Protams, ir arī tādi, kas Krieviju pieņēmuši par savu dzimteni, viņi tur jūtas labi un uz Latviju pārcelties nedomā, Latvija viņiem nav svarīga. 

Kā ir būt latvietim Krievijā? Vai Krievijā valsts līmenī tiek sekmēta minoritāšu, šai gadījumā, latvietības uzturēšana un attīstība?

Vismaz, nav aizliegta. Latviešu mākslinieciskie ansambļi sevi tiešām ļoti labi prezentē, tiem piešķir goda nosaukumus. Latviešus aicina uz dažādiem Krievijas svētkiem parādīt savu mākslu, jo ar to var palielīties: skaisti tautastērpi, citāda valoda. Ir gadījies, ka folkloras ansamblim, iestudējot deju, bija vajadzīgi bērni, un tad pielika krievu bērnu deju ansambli. Un viņiem latviešu tautastērpus uzšuva Krievijas puse. Tā, ka nevar teikt… atbalsta. 

Taču pēc būtības, vai latviešu skolas, grāmatniecība u.c. Krievijā tiek atbalstīta?

Tas ir par daudz sapņots. Ir jau par vēlu, līdz 1938. gadam tas viss Krievijā bija - latviešu kultūras un palīdzības biedrība Prometejs, skolas, tehnikumi, izdevniecība, trīs profesionāli latviešu teātri, taču to visu 1938. gadā likvidēja. Tagad Krievijā, protams, nav neviena profesionāla latviešu teātra, izdevniecības. Galvenais jau, ka nav skolu. Līdz ar to arī cilvēki, kas latviešu skolā nav gājuši, slikti lasa un raksta. Tā ir liela sāpe. Taču tas bija pēckara laiks, neviens par to nedomāja, visi veidoja padomju valsti - tur jau ir tā lielākā nelaime.

Šobrīd tieši tu palīdzi nometnēm Latvijā sagādāt jauniešus no Krievijas: gan 3x3, gan citām. Vai Krievijas latvieši labprāt uz tām brauc?

Tas bija ļoti liels darbs - vispirms, izstāstīt, kas tas tā ir par nometni, ka tā nebūs nekāda atpūtas nometne, bet latviešu dzīvesveida apgūšana. Un arī kopības sajūta - viņi jau pirmo reizi saskārās ar latviešiem no citurienes - gan Latvijas, gan Rietumu latviešiem. Kamēr viens pie otra pierada, pagāja ne viens gads vien. Tagad visi brauc un visi ir vienādi - angliski un visādi citādi runājošie, dažādās krāsās - visi ir latvieši. 

Uz nometnēm brauc labprāt. Tas ir viens no stimuliem, kāpēc cilvēki Krievijā mācās latviešu valodu, un ļoti grūtos apstākļos. Tagad var mācīties tikai caur Skype, un tur vajag ļoti stipru vēlmi. Tomēr viņi cenšas, jo uzskatu, ka uz 3x3, un vēl vairāk - uz 2x2 nometni nevar braukt, ja nesaprot latviski. Tu vari runāt kaut tikai dažus vārdus, bet ir jāsaprot, kas notiek nometnē. 

Tu esi tilts starp Krievijas, Latvijas un Rietumu latviešiem.

Jā, tā tas ir. Taču saradināt Krievijas latviešus ar Rietumu latviešiem man bija vieglāk nekā ar Latvijas latviešiem, kuri grozīja degunus, ka tie, redz, nav īsti latvieši. Rietumu latvieši paši bija zaudējuši savu Latviju, tāpēc viņi daudz labāk saprata cilvēkus, kas dzīvo Krievijā, un arī to, kāpēc viņi ļoti bieži nerunā latviski. Rietumu latvieši saprot, ka ne vienmēr tas bija iespējams. Tas pats jau bija arī citur pasaulē - ja latvieši netika dzīvot pilsētā, bet kaut kur laukos, tad viņi tagad runā angliski. 

Kādā latviskās dzīvesziņas nometnē es gribēju intervēt vienu Krievijas latvieti. Zem četrām acīm viņš labprāt man būtu visu izstāstījis, bet interviju publicēšanai kategoriski atteica. 

Pieļauju, ka tas ir cilvēks, kurš strādā. Ja intervija nonāktu krievu presē, internetā, viņam varētu rasties problēmas, jo viņš būtu pateicis, ko viņš patiesībā domā. 

Mani no runāšanas sekām glābj tas, ka man ir tikai Latvijas pase. Ja ir Krievijas pase, tad tur var piešūt visu ko. Raganu medības Krievijā neviens nav atcēlis. Krievija ļoti seko līdzi starptautiskai sadarbībai, kur iesaistīti Krievijas pilsoņi, arī latviskās dzīvesziņas nometnēm. 

Vai Tev arī seko?

Jā. 

Kādā veidā?

Tīri fiziski seko, kad es aizbraucu uz Krieviju. Ja ir kādi oficiāli sarīkojumi, tad ļoti daudz staigā līdzi. 

Tā kā padomju okupācijas laikos?

Jā, pilnīgi kā padomju laikos, visi to zina. Biedrību priekšsēdētājiem uz attiecīgajām iestādēm ir jāraksta paskaidrojumi, kāpēc es esmu braukusi, ko esmu te darījusi, ar ko tikusies, kad braukšu prom, uz kurieni braukšu prom. Mēs ar biedrību priekšsēdētājām esam sarunājušas, lai viņas raksta, kā ir, man nav nekā slēpjama, jo citādi viņām var rasties problēmas. 

Katram latvietim, kurš brauc uz Krieviju un tur tiekas ar latviešu sabiedrību, ir jāuzmanās.  Viņam jāfiltrē sava runāšana, jo pateiktais atspēlēsies Krievijas latviešiem. Ja esam no brīvas valsts, tad iedomājamies, ka varam darīt, ko gribam. Bet, ja tu aizbrauc uz nebrīvu valsti, tad filtrē, ko runā un nekritizē skaļā balsī valsti, uz kuru esi aizbraucis. Mums, kuriem ir Latvijas pilsonība, viņi neko nevar padarīt, ļaunākais - nākamreiz neielaidīs Krievijā, taču latviešiem Krievijā var rasties problēmas. 

Tie, kuri dzīvojuši padomju valstī, šo sajūtu jau ir aizmirsuši.

Jā, tieši tā, tas ir aizmirsts, līdz ar to tā runāšana ir tāda, ka vai. 

Vai Tev noklausās arī telefonu un kāds izlasa e-pastu?

Jā. Maskavā man telefonu noklausījās. Tas bija pilnīgi dzirdams un zināms. 

Vai Tev nav bail?

Nē. Man ir Latvijas pase. Bet ir bijis arī laiks, kad man Maskavā bija sapakots koferis ar domu - ja kas, tad varu izbraukt no Krievijas dažu stundu laikā.

Un kā ar tiem, kuriem ir dubultpilsonība?

Krievija otru pilsonību neņem vērā, uzskata, ka viņi ir Krievijas pilsoņi, un tā arī rīkojas. 

Vai ir kaut kas, ko Tu gribētu teikt Latvijas valdībai sakarā ar Krievijas latviešiem?

Es ļoti vēlētos, ka kāds no tiem, kuriem ir iespēja mainīt Latvijas likumdošanu attiecībā uz Krievijas latviešiem, lai viņi vismaz dzirdētu, ko viņiem saka. Un, abstrahējoties no likumiem un apkārtējās vides, padomātu par konkrētiem cilvēkiem un dažu likumu pilnīgu ačgārnību. Ja likums ir slikts un dara sliktu Latvijas pilsonim, tad likums ir jāmaina. 

Vislielākā nejēdzība ir pilsonības likums. Tiem, kuri savulaik bija nepilngadīgi, bet reģistrēti kā Latvijas pilsoņi, tagad prasa atteikties no Latvijas pilsonības - ar motivāciju, ka, sasniedzot pilngadību, ir jāizvēlas vienas vai otras valsts pilsonība. Taču, nezin kāpēc, Pilsonības un migrācijas dienests uzskata, ka ir jāatsakās no Latvijas pilsonības. Tomēr šie jaunieši gadu gaitā nav kļuvuši mazāk latviski, tieši otrādi. Nevar prasīt, lai viņi atteiktos no pilsonības, ja mamma ir latviete un pilsonība pienākas. Ja latvietis piedzimst Krievijā, tad Krievijas pilsonību viņš iegūst automātski. Taču kāpēc viņš nedrīkst būt latvietis, ja viņš ir latvietis? 

Tomēr Krievijas latvieši ir sīksti, viņi vēl ir un pavisam noteikti kādu brīdi vēl spirināsies. 

 

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti