Dalies:

Ar Juri Soikanu

Ar  Juri Soikanu
  • 26. Apr. 2020

Šogad Jurim Soikanam plaši atzīmēs viņa simto dzimumdienu, par ko mani jau agrā janvārī informēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieks un LU lektors Viesturs Zanders. Ir man arī dažs notikums it cieši ar Juri Soikanu saistīts, tā ka simtgades svinībās varu piedalīties pat bez īpašas uzaicināšanas.

Papriekš ar Soikanu bijām, ja tā drīkst izsacīties, vēstuļu draugi, un mūsu sarakste bija itin intensīva, lai gan Dortmundē nekad nebiju viesojies un Soikanu redzējis tikai fotoattēlos. Galvenokārt dažādu mākslas parādību, reizē arī polītisku procesu, iztirzāšanā man ar Soikanu sakrita viedokļi, tālab pirmajā satikšanās reizē jau varējām sarunāties kā labi paziņas, Soikans pat sacīja – kā draugi. Man ļoti patika Soikana tieša attieksme pret notikumiem un personām, neorientējoties pēc padomju iedibinātiem goda nosaukumiem, bet pēc attiecīgas personas tiešiem panākumiem mākslā, kas nesakrita ar PSKP centrālkomitejas nosacītiem kritērijiem.

Soikans savas publiskas lekcijas sāka jau tad. kad vēl Pareizticīgo katedrāle saucās par Planetāriju un kad draudzes galvenajā telpā bija krēslu rindas kā teātrī. Soikana lekcijas klausījos pēc iespējas daudzas. Saprotams, viņa viedoklim ne visi publikā pievienojās, jo publikas liela daļa turējās marksisma ļeņinisma ierakumos, kuŗos bija ievadīti mācību laikā. 

Lasītākās ziņas valstī

Vēlāk Jurim Soikanam piedāvāja būt par vieslektoru vairākās Latvijas augstskolās. Tomēr par viņa galveno mitekli izveidojās Misiņa bibliotēka, kam viņš vēlāk atdeva savu ļoti bagāto archīvu. Misiņa bibliotēka sarīkoja Soikana gleznu izstādi, un tika veidota arī Soikana darbības pārskata izstāde, aptveŗot visas mākslinieka darbības jomas. Līvija Labrence, kas kārtoja Soikana fondu, sacīja, ka darbojas vaiga sviedros, nezinādama, kuŗā kārbā bērt dzintara graudus, kuŗā – sudraba gabalus.

Uldim Ģērmanim veltīto izstādi greznoja keramiķes Elzas Zariņas lielie sienas šķīvji. Soikanam šķīvji tik ļoti patika, ka viņš tiem piešķīra unikālitātes godu. Vai nu šās izstādes, vai kādas keramiķu kopizstādes iespaidots, Soikans vēlējās, lai es rādu ceļu pie mākslinieces Elzas Zariņas. Kopā devāmies uz Kaņieŗu ielu, kur Elza Zariņa gleznotājam, ko viņa augstu vērtēja, šķīvi uzdāvināja, ka pati sacīja, par nopelniem latviešu lietas aizstāvēšanā. Vēlāk Soikans vienu šķīvi no Zariņas nopirka.

Otrs kopīgs gājiens bija pie gleznotājas Margas Lielkrastes uz Mārcienas ielu. Soikans bija ievērojis Lielkrastes darbus un vēlējās tajos iedziļināties, vēlējās iepazīties ar gleznotāju. Lielkraste bija pagodināta tādā pašā mērā, kā bija pagodināta, kad Kārlis Ulmanis trīsdesmitajos gados Pālē apmeklēja gleznotājas mātesbrāli, pie kā uzturējās Purvīša skolniece. Lielkrasti bija apciemojis arī Guntis Ulmanis, kad kļuva par prezidentu. Lielkrastei Soikans uzdāvināja savu grāmatu ‘’Mākslas kritika un esejas’’.

Soikans iesaistīja mani dažās Joachima Zīgerista akcijās, polītisku iesaistīšanos neprasīdams. Piedalījos Zīgerista grāmatu iztirzāšanā, kas notika Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā rakstnieka Jāņa Mauliņa vadībā. Zigerista grāmatu ‘’Willy Brandt, das Ende einer Legende’’ joprojām vērtēju par labu grāmatu. Soikana iesaistīšanās Zīgerista polītiskās akcijās izraisīja Kremļa skolotu žurnālistu negantu un augstākajā mērā negaumīgu mākslinieka noķengāšanu. Soikans viņam veltītos rupjos uzkliedzienus uzklausīja vīrišķīgā savaldībā.

Miris Juris Soikans 1995. gadā. Viņa pelnu urna novietota Ludzas Katoļu kapos.

Autors: Jānis Liepiņš

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti